Artūrs Vanags
| ||||||||||
Artūrs Vanags (dzimis 1882. gada 24. martā Vecpiebalgā, miris 1970. gada 11. februārī, Blomenholmā pie Oslo, Norvēģijā) bija Latvijas diplomāts, goda ģenerālkonsuls Norvēģijā, lauksaimniecības atašejs Skandināvijas valstīs un kalnrūpniecības inženieris. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, apbalvots ar Norvēģijas un Lietuvas ordeņiem.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Artūrs Vanags piedzima Vecpiebalgas saimnieka ģimenē. Pabeidza vietējo pagastskolu un draudzes skolu, pēc tam absolvēja Gorku zemkopības skolu Mogiļovas guberņā. Studējis, bet nepabeidzis Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas nodaļu. Aroda zināšanas, īpaši kalnrūpniecībā un metalurģijā, papildinājis Kalna akadēmijā Harcas pilsētā Vācijā un Anglijā.
1905. gadā emigrēja uz Norvēģiju šķietami revolūcijas dēļ. Tur viņš vispirms kļuva par uzņēmēju un pēc tam, amatu savienošanas kārtībā par diplomātu. Pirmo gadu gan pavadīja kalnraktuvē strādnieka kārtā, bet pēc tam jau sekoja inženiera postenis un galvenā ķīmiķa amats laboratorijā.
1909. gadā A. Vanags naturalizējās, bet 1910. gadā apprecējās ar norvēģieti Sigrīdu. Viņiem bija liela ģimene: dēls Arne Tālivaldis un piecas meitas — Synis Laima (mirusi 1918. gadā), Aud, Synnove Elisbeth, Thordis Agnette un Solveig Maiga.[1]
Šajā laikā Vanags iepazinās arī ar norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu. Vanags kļūst rakstniekam it kā par privātsekretāru sarakstē ar Rīgā iepazīto Maksimu Gorkiju. Viņš tulko Gorkija vēstules norvēģiski un Hamsuna atbildes krieviski. Netrūkst pārrunu par Krieviju.[2]
Desmit gadus (1909—1919) nostrādāja par Tinšo kalnraktuvju direktoru Norvēģijā. 1916. gadā viņš pievērsās kokrūpniecībai, nodibinot krievu–norvēģu kokapstrādes akciju sabiedrību ar 8 miljonu kronu pamatkapitālu, atvēra biroju Pēterburgā un iegādājās muižas Krievijā ar mežiem bagātu zemi apkārt. 1918. gadā boļševiki nacionalizēja A. Vanaga īpašumus.
Diplomātiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jau pirms Latvijas dibināšanas Artūru Vanagu iesaistīja diplomātiskajā darbā Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. 1918. gada 27. augustā tā iecēla viņu par savu neoficiālo priekšstāvi Norvēģijā un Dānijā.[1] 1918. gada novembrī viņš steidzās uz Rīgu, lai būtu klāt valsts proklamēšanas aktā, bet ceļā aizkavējās un galvaspilsētu sasniedza 19. novembrī.[2]
1919. gada 12. augustā A. Vanagu oficiāli iecēla par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (mūsdienu Oslo), saņemot pilnvaras no ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica. 1921. gada 26. martā viņš saņēma Latvijas Ārlietu ministrijas piedāvājumu kļūt par ģenerālkonsulu Norvēģijā. Atbildot uz šo piesolījumu, diplomāts 16. aprīlī rakstīja uz Rīgu, ka ir gatavs uzņemties ģenerālkonsula pienākumus bez atlīdzības toreizējā Latvijas ekonomiskā stāvokļa dēļ. Ministru kabinets jau 6. maijā nolēma iecelt A. Vanagu par ģenerālkonsulu.
A. Vanags bija pilnvarots izdot Latvijas pilsoņiem ārzemju pases, kārtot viņu karaklausības lietas, izsniegt ieceļošanas un tranzītvīzas, kā arī citas lietas. Ar Ministru kabineta 1927. gada 17. maija lēmumu viņu iecēla arī par lauksaimniecības padomnieku Skandināvijas valstīs bez atalgojuma, apmaksājot vienīgi ceļa izdevumus.
Artūrs Vanags 20. gadsimta 20. un 30. gados regulāri rakstīja dažādiem Latvijas laikrakstiem un žurnāliem, pirmām kārtām par sev tuvo Norvēģijas tematiku.
Pēc 1905. gada revolūcijas Norvēģijā dažus gadus dzīvoja Kārlis Skalbe un vairāki citi emigranti no Latvijas, taču pēc Pirmā pasaules kara latviešu skaits šajā valstī bija palicis pavisam niecīgs, piemēram, 1935. gadā viņu bija ap 15–20. Par viņiem ģenerālkonsulam nebija daudz jārūpējas, taču lielākā uzmanība bija jāpievērš latviešu jūrniekiem, kuru uz norvēģu kuģiem bija kādi pāris simti un kuri nereti iegriezās arī Norvēģijas ostās.
Diplomāts, neraugoties uz savu aizņemtību biznesā, ģenerālkonsulātā strādāja godam, izpelnoties valstsvīru atzinību. Kārlis Zariņš, kas kādu laiku bija Latvijas sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā, 1926. gada 10. oktobrī rakstīja ārlietu ministram Kārlim Ulmanim: “Vanags, lai gan ir Norvēģijas pavalstnieks, tomēr viņā tek latvju piebaldzēna asinis, un kā tāds viņš arī silti ņem pie sirds latvju lietas. Zināms, viņš ir komersants, ne politiķis, kurš ir galīgi nogruntējies Norvēģijā un nekad vairs neatgriezīsies uz dzīvi Latvijā un tamdēļ ne katru reizi viņš arī pareizi uzķer mūsu valsts un tautas pašreizējo stāvokli un psiholoģiju, bet tās ir detailes, visumā viņš pēc manām domām ir pilnīgi savā vietā un godam izpilda savu vietu”
Izglītības ministrs profesors Augusts Tentelis savukārt 1928. gada 2. novembrī informēja ārlietu ministru Antonu Balodi, ka, braucot uz starptautisko vēsturnieku kongresu, viņš ar ģenerālkosula A. Vanaga un konsula Opi kunga gādību saņēmis “vislielāko viesmīlību un pretimnākšanu gan no Latvijas pārstāvniecības puses, gan arī no visām Norvēģijas valsts un sabiedrības amatpersonām (..). Sevišķi ģenerālkonsula kungs bij ļoti izpalīdzīgs”.
Artūrs Vanags rūpējās arī par kultūras sakaru paplašināšanu starp Norvēģiju un Latviju. Pēc viņa iniciatīvas tika dibināta latviešu–norvēģu tuvināšanās biedrība, tika organizētas latviešu mākslas izstādes Oslo un norvēģu — Rīgā, kā arī latviešu sportistu viesošanās Norvēģijā. Norvēģijā viesojies Latvijas Universitātes koris “Dziesmuvara”, koncertējot Oslo un Tronheimā.
1940. gada aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. A. Vanags tā paša gada 18. maijā ziņoja savam tiešajam priekšniekam Latvijas sūtnim Stokholmā Voldemāram Salnājam, ka vācu iebrukuma laikā ģenerālkonsulātam strādāt bijis ļoti bīstami. Arī maijā “mēdz nokrist pa bumbai”. Tomēr ģenerālkonsulāts, kuru ienākošā vara respektēja, nav bijis slēgts nevienu stundu, tas nosūtījis uz Latviju daudzus latviešu jūrniekus, kuriem bijušas grūtības ar uzturu.[1]
Rīgu Vanags pēdējo reizi redzēja 1941. gada 14. jūnijā. Tajā laikā Latvija bija jau okupēta. Arī Norvēģiju okupējuši vācieši, bet viņu karš ar Padomju Savienību vēl nebija sācies. Norvēģijas okupācijas varas uzdevumā Vanags devies uz Maskavu. Atpakaļceļā kāda defekta dēļ lidmašīnai bija jānolaižas Spilves lidostā. Vanagu daži lidlauka kalpotāji atpazina, ka viņš ir neatkarīgās Latvijas ģenerālkonsuls Norvēģijā. Radās draudīga situācija, jo apkārt sāka sastāties čekisti un Vanagam prasīja dokumentus. Saņemdams drosmi un riskēdams ar visu, Vanags izkliedzis krievu lamu vārdu, pagrūdis čekistu sānis un iekļuvis lidmašīnā, kas tūliņ startējusi.[2]
Artūram Vanagam viņa diplomāta pienākumus palīdzēja sekmīgi pildīt viņa materiālais stāvoklis. Ģenerālkonsulam piederēja villa Solbakken Blomenholmā pie Oslo, sporta īpašums kalnos Maribu Espedālenā, lauku mājas Vecpiebalgā, īpašums Rīgā un Krievijā (līdz boļševiku organizētajai nacionalizācijai).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Ar savas dzimtenes mīlestību sirdī». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2018. gada 18. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Laikraksts "Laiks", Nr.24, 1957.03.23