Arvīds Zeibots
| ||||||||||
Arvīds Zeibots (1894—1934) bija latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks.
Dzimis 1894. gadā Rīgā fabrikas strādnieka, bijušā zemnieka, ģimenē. Latvijas Sociāldemokrātijas biedrs kopš 1912. gada. 1913. gadā pabeidza Rīgas reālskolu, mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā un Petrogradas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Pēc Februāra revolūcijas atgriezās Rīgā, tika ievēlēts par Rīgas Padomes deputātu. Vispirms atbalstīja meņševikus internacionālistus, pēc tam pieslējās boļševikiem. Vācu okupācijas laikā tika apcietināts koncentrācijas nometnē Daugavgrīvā, pēc tam Ventspilī. Atbrīvots pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas. Kopš 1918. gada rudens atradās Rīgā, Latvijas SPR 1. Padomju kongresā tika ievēlēts par Centrālās izpildkomitejas locekli, kopš 1919. gada janvāra bija LSPR Tautas komisāru padomes statistikas komisārs. Pēc tam, kad Rīgu ieņēma landesvērs, Zeibots bija partijas politisks darbinieks.
1920. gada 27. septembrī kļuva par Revolucionārās kara padomes Lauka štāba Reģistrācijas pārvaldes priekšnieka palīgu, 1921. gada 15. aprīlī kļuva par Sarkanās armijas štāba Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku.
1924. gada 9. februārī Zeibots lūdza KK(b)P CK pārcelt viņu citā darbā, savā vietā ierosinādams iecelt Jāni Bērziņu; šis lūgums tika apmierināts, un Zeibots ar segvārdu "Ivans Petrovičs Grandts" (Иван Петрович Грандт) tika iecelts par PSRS konsulu, pēc tam ģenerālkonsulu Harbinā, kur strādāja līdz 1926. gadam. Pēc atgriešanās Padomju Savienībā strādāja Strādnieku—zemnieku inspekcijas Tautas komisariātā. Kopš 1928. gada bija PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Rudzutaka palīgs.
Miris 1934. gadā, apglabāts Novodevičjes kapsētā.