Biļibinas rajons
| Biļibinas rajons | |||
| Билибинский район Билибинкэн район |
|||
| — rajons — | |||
.jpg) |
|||
|
|||
.png) Biļibinas rajons Čukotkas autonomā apvidus kartē
|
|||
| Koordinātas: 68°03′N 166°27′E / 68.050°N 166.450°EKoordinātas: 68°03′N 166°27′E / 68.050°N 166.450°E | |||
|---|---|---|---|
| Valsts |  Krievija
| ||
| Federālais subjekts |  Čukotkas autonomais apvidus
| ||
| Dibināts | 1930. gadā | ||
| Centrs | Biļibina | ||
| Administratīvais iedalījums | 5
|
||
| Platība | |||
| - Kopā | 174 652 km² | ||
| Iedzīvotāji (2020) | |||
| - Kopā | 7 537 | ||
| - Blīvums | 0/km² | ||
| Laika josla | UTC+12 (UTC+12) | ||
| Mājaslapa: www | |||
 Biļibinas rajons Vikikrātuvē
| |||
.png)
Biļibinas rajons (krievu: Билибинский район, čukču: Билибинкэн район) ir Krievijas Čukotkas autonomā apvidus administratīvais rajons tā rietumos, Austrumsibīrijas jūras krastā. Administratīvais centrs ir Biļibinas pilsēta.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajons izvietojies Čukotkas autonomā apvidus rietumos. Austrumos robežojas ar Čaunas rajonu un Anadiras rajonu, dienvidos — ar Kamčatkas novadu, dienvidrietumos — ar Magadanas apgabalu, bet rietumos — ar Sahas Republiku. Ziemeļos rajonam ir izeja pie Austrumsibīrijas jūras, krasta līnijas garums ap 200 km. Rajona reljefs lielākoties kalnains, centrālo daļu aizņem Aņujas grēda, dienvidos — Olojas grēda ar rajona augstāko virsotni Sņežnajas kalnu (1787 m) un Ušurekčens. Rietumos rajona teritorijā iestiepjas Kolimas zemiene, ziemeļos gar jūras krastu — Čaunas zemiene. Lielākās rajona upes ir Kolimas pietekas Boļšojaņuja, Malijaņuja un Omolona ar pietekām.
Lielākā daļa rajona teritorijas atrodas aiz polārā loka, tā ainavu veido mežatundra un tundra. Valda mūžīgais sasalums. Gada vidējā temperatūra svārstās no -4 −5 °С piekrastē līdz -12 −14 °С kontinentālajā daļā.
Rajona teritorijā bagātīgas derīgo izrakteņu atradnes — zelts, sudrabs, platīns, varš, volframs, alva, cinks u.c.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajons pirmoreiz izveidots 1930. gada 10. decembrī kā Austrumu tundras rajons jaundibinātā Čukotkas nacionālā apvidus sastāvā. Pirmais rajona centrs bija Ostrovnojes ciems Malijaņujas krastā. 1952. gadā centru pārcēla uz Aņujskas ciemu rajona rietumos. 1961. gadā centru pārcēla uz Biļibinas pilsētciematu un rajonu pārdēvēja par Biļibinas rajonu.[1]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz 1955. gadam, kad pie topošās Biļibinas atklāja zelta iegulas, tā teritorijā dzīvoja galvenokārt čukči, kā arī eveni un jukagiri. Rajona iedzīvotāju skaits izauga no 3634 cilvēkiem 1959. gadā līdz 27 754 1989. gadā. Pēc kalnrūpniecības sabrukuma 1990. gados un iebraucēju aizceļošanas sākās strauja iedzīvotāju skaita samazināšanās un līdz 2020. gadam tas ir sarucis gandrīz četras reizes, bet stabilizējies. Lielākā daļa no rajona iedzīvotājiem ir ieceļotāji, apmēram 25 % — pamattautas čukči, eveni, kā arī jukagiri un korjaki. Vienīgās pastāvīgās apdzīvotās vietas ir Biļibinas pilsēta (5582 iedzīvotāji; 74 % rajona iedzīvotāju), kā arī Omolonas (785), Aņujskas (396), Ostrovnojes (376) un Ilirnejas (252) ciemi. Biļibinas apkārtnē bijušie kalnraču ciemati pamesti. Austrumsibīrijas jūras krastā Raučuas upes grīvā darbojas Raučuas polārstacija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|