Anadiras rajons
| Anadiras rajons | |||
| Анадырский район Кагыргын район |
|||
| — rajons — | |||
 |
|||
|
|||
.png) Anadiras rajons Čukotkas autonomā apvidus kartē
|
|||
| Koordinātas: 65°17′N 172°39′W / 65.283°N 172.650°WKoordinātas: 65°17′N 172°39′W / 65.283°N 172.650°W | |||
|---|---|---|---|
| Valsts |  Krievija
| ||
| Federālais subjekts |  Čukotkas autonomais apvidus
| ||
| Dibināts | 1927. gadā | ||
| Centrs | Anadira | ||
| Platība | |||
| - Kopā | 287 508,4 km² | ||
| Iedzīvotāji (2021) | |||
| - Kopā | 8 381 | ||
| - Blīvums | 0,03/km² | ||
| Mājaslapa: www | |||
 Anadiras rajons Vikikrātuvē
| |||
.png)
Anadiras rajons (krievu: Анадырский район, čukču: Кагыргын район) ir Krievijas Čukotkas autonomā apvidus administratīvais rajons tā dienvidos. Administratīvais centrs ir Anadiras pilsēta, kas neietilpst rajona sastāvā. Pašvaldības nozīmē rajona teritorijā izveidots Anadiras municipālais rajons (Анадырский муниципальный район), kas iedalās divās pilsētās (городское поселение), desmit lauku apmetnēs (сельское поселение) un starpciemu teritorijā (межселенная территория). Rajona teritorija veido 40 % no autonomā apvidus platības, bet tajā dzīvo tikai 17 % iedzīvotāju.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rajons izvietojies Čukotkas autonomā apvidus dienvidu daļā. Ziemeļaustrumos robežojas ar Iviltinas rajonu, ziemeļos — ar Čaunas rajonu, austrumos — ar Biļibinas rajonu, dienvidos — ar Kamčatkas novada Korjaku apvidu. Austrumos rajona krastus apskalo Beringa jūra un tās Anadiras līcis.
Rajona teritorijas centrālo daļu aizņem Anadiras zemiene, ko ieskauj Čukču kalniene ziemeļos, Anadiras plakankalne rietumos un Korjaku kalniene dienvidos. Rajona lielākā daļa izvietojusies dienvidos no polārā loka, tā ainavu veido galvenokārt tundra un kalnu tundra, kā arī taiga dienvidrietumos. Valda mūžīgais sasalums.
Rajona teritorijā vairākas derīgo izrakteņu atradnes — zelts, sudrabs, akmeņogles, dabasgāze, tiek veikta rūpnieciska ieguve.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1888. gadā tika izveidots Anadiras apriņķis (Анадырский уезд), nodalot to no Gižiginskas apriņķa. Sākotnēji apriņķa centrs bija Markovas ciemā, bet jau 1889. gadā to pārcēla uz Novomarijinsku (Anadiru). Apriņķa teritorija iekļāva lielāko daļu tagadējā Čukotkas autonomā apvidus teritorijas. 1909. gadā no Anadiras apriņķa tika izdalīts Čukotkas apriņķis.
1927. gadā apriņķis tika reorganizēts par rajonu. 1930. gadā izdalīts atsevišķi Markovas rajons, bet 1957. gadā rajona dienviddaļā izdalīts atsevišķi Beringovskas rajons. 1960. gadā Markovas rajons pievienots atpakaļ Anadiras rajonam. 2008. gada maijā Anadiras un Beringovskas rajoni apvienoti Centrālajā rajonā, bet tā paša gada novembrī tas pārdēvēts par Anadiras rajonu. Dažādos laikos rajona centrs bijis Anadira, Ustjbelaja (1930—1935), Šahtjorska (1950—1974), Ugoļnije Kopi (1992—2008).[1]
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 8300 rajona iedzīvotājiem 2/3 ir iebraucēji no Krievijas Eiropas daļas (galvenokārt krievi un ukraiņi) un to pēcnācēji. No aptuveni 3000 aborigēnajiem iedzīvotājiem 60 % ir čukči, 25 % čuvani, 9 % eveni, kā arī jukagiri un korjaki.[2] Bijušā Beringovskas rajona teritorijā dzīvo pēdējie kereku tautas pārstāvji.
56 % rajona iedzīvotāju dzīvo Ugoļnije Kopi (3919 iedzīvotāju) un Beringovskas (801) pilsētciematos. Citas pastāvīgi apdzīvotās vietas ir Ustjbelaja (771), Markova (592), Kančalana (481), Vaegi (409), Meinipiļgina (310), Hatirka (329), Sņežnoje (218), Aļkatvāma (202), Čuvanska (172), Lamutska (127) un Krasņena (71).