Anadiras rajons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Anadiras rajons
Анадырский район
Кагыргын район
—  rajons  —
Mainica ezers
Mainica ezers
Flag of Anadiras rajons
Karogs
Coat of arms of Anadiras rajons
Ģerbonis
Anadiras rajons Čukotkas autonomā apvidus kartēAnadiras rajons Čukotkas autonomā apvidus kartē
Koordinātas: 65°17′N 172°39′W / 65.283°N 172.650°W / 65.283; -172.650Koordinātas: 65°17′N 172°39′W / 65.283°N 172.650°W / 65.283; -172.650
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais subjekts Karogs: Čukotkas autonomais apvidus Čukotkas autonomais apvidus
Dibināts 1927. gadā
Centrs Anadira
Platība 
 - Kopā 287 508,4 km²
Iedzīvotāji (2021)
 - Kopā 8 381
 - Blīvums 0,03/km²
Mājaslapa: www.anadyr-mr.ru
Anadiras rajons Vikikrātuvē

Anadiras rajons (krievu: Анадырский район, čukču: Кагыргын район) ir Krievijas Čukotkas autonomā apvidus administratīvais rajons tā dienvidos. Administratīvais centrs ir Anadiras pilsēta, kas neietilpst rajona sastāvā. Pašvaldības nozīmē rajona teritorijā izveidots Anadiras municipālais rajons (Анадырский муниципальный район), kas iedalās divās pilsētās (городское поселение), desmit lauku apmetnēs (сельское поселение) un starpciemu teritorijā (межселенная территория). Rajona teritorija veido 40 % no autonomā apvidus platības, bet tajā dzīvo tikai 17 % iedzīvotāju.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rajons izvietojies Čukotkas autonomā apvidus dienvidu daļā. Ziemeļaustrumos robežojas ar Iviltinas rajonu, ziemeļos — ar Čaunas rajonu, austrumos — ar Biļibinas rajonu, dienvidos — ar Kamčatkas novada Korjaku apvidu. Austrumos rajona krastus apskalo Beringa jūra un tās Anadiras līcis.

Rajona teritorijas centrālo daļu aizņem Anadiras zemiene, ko ieskauj Čukču kalniene ziemeļos, Anadiras plakankalne rietumos un Korjaku kalniene dienvidos. Rajona lielākā daļa izvietojusies dienvidos no polārā loka, tā ainavu veido galvenokārt tundra un kalnu tundra, kā arī taiga dienvidrietumos. Valda mūžīgais sasalums.

Rajona teritorijā vairākas derīgo izrakteņu atradnes — zelts, sudrabs, akmeņogles, dabasgāze, tiek veikta rūpnieciska ieguve.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1888. gadā tika izveidots Anadiras apriņķis (Анадырский уезд), nodalot to no Gižiginskas apriņķa. Sākotnēji apriņķa centrs bija Markovas ciemā, bet jau 1889. gadā to pārcēla uz Novomarijinsku (Anadiru). Apriņķa teritorija iekļāva lielāko daļu tagadējā Čukotkas autonomā apvidus teritorijas. 1909. gadā no Anadiras apriņķa tika izdalīts Čukotkas apriņķis.

1927. gadā apriņķis tika reorganizēts par rajonu. 1930. gadā izdalīts atsevišķi Markovas rajons, bet 1957. gadā rajona dienviddaļā izdalīts atsevišķi Beringovskas rajons. 1960. gadā Markovas rajons pievienots atpakaļ Anadiras rajonam. 2008. gada maijā Anadiras un Beringovskas rajoni apvienoti Centrālajā rajonā, bet tā paša gada novembrī tas pārdēvēts par Anadiras rajonu. Dažādos laikos rajona centrs bijis Anadira, Ustjbelaja (1930-1935), Šahtjorska (1950-1974), Ugoļnije Kopi (1992-2008).[1]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 8300 rajona iedzīvotājiem 2/3 ir iebraucēji no Krievijas Eiropas daļas (galvenokārt krievi un ukraiņi) un to pēcnācēji. No aptuveni 3000 aborigēnajiem iedzīvotājiem 60 % ir čukči, 25 % čuvani, 9 % eveni, kā arī jukagiri un korjaki.[2] Bijušā Beringovskas rajona teritorijā dzīvo pēdējie kereku tautas pārstāvji.

56 % rajona iedzīvotāju dzīvo Ugoļnije Kopi (3919 iedzīvotāju) un Beringovskas (801) pilsētciematos. Citas pastāvīgi apdzīvotās vietas ir Ustjbelaja (771), Markova (592), Kančalana (481), Vaegi (409), Meinipiļgina (310), Hatirka (329), Sņežnoje (218), Aļkatvāma (202), Čuvanska (172), Lamutska (127) un Krasņena (71).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]