Pāriet uz saturu

Bālais vilnītis

Vikipēdijas lapa
Bālais vilnītis
Lactarius pubescens
Bālais vilnītis
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
KārtaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaBālais vilnītis (L. pubescens)
Bālais vilnītis Vikikrātuvē
Jauni bālie vilnīši maz atšķiras no parastajiem vilnīšiem
Amerikas varietātes bālo vilnīšu lapiņas ir dzeltenīgas.
Smilšainās augsnēs auguši bālie vilnīši reizēm ir apbiruši smiltīm.

Bālais vilnītis, arī lauka vilnītis un baltais vilnītis,[1][2] (Lactarius pubescens) ir Latvijā vidēji bieža pienaiņu ģints vidēja lieluma sēne, kuras augļķermeņi pēc novārīšanas ir ēdami.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji pirmais aprakstītājs Henriks Šrāders 1794. gadā sugu nosauca par Agaricus pubescens, 1838. gadā Eliass Frīss to klasificēja tagadējā vārdā, un bijusi arī versija par to kā parastā vilnīša varietāti Lactarius torminosus var. pubescens.[3] Neraugoties uz to, no Latvijā atrodamajām sugām par bālajam vilnītim ģenētiski tuvāko 21. gadsimta sākumā atzīts nevis parastais vilnītis, bet izskatā tuvā Skotijas pienaine.[4][5] Daži avoti uzskata Skotijas pienaini par bālā vilnīša varietāti.[6]

Pienaiņu ģints iekšējā iedalījumā bālais vilnītis tiek iekļauts sekcijā Piperites un apakšsekcijā Piperites, kurās iekļautas sugas, kuru piensula gaisā nekrāsojas dzeltena.

Nosaukuma epitets pubescens veidots no latīņu valodas vārda "kļūt pūkainam", pateicoties sēnes pūkainajai cepurītes virsmai.

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes.
  • Cepurīte: sākumā izliekta ar ieliektu vidu, vēlāk izpletusies līdz piltuvveida, nedaudz pūkaina. Krāsa krēmkrāsā līdz gaiši sārtai, vidū var būt dzeltenīga, uz vecumu izbalo. Maliņa pinkaina, sākumā ieritināta, vēlāk izlocīta. Platums līdz 5—9 (15) cm. Virsmiziņa grūti noņemama.
  • Lapiņas: ciešas, plānas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas. Baltas līdz krēmkrāsai, vecām sēnēm dzeltējošas.
  • Kātiņš: Cilindrisks, vecākām sēnēm dobs, īss, sākumā zīdaini apsarmots, cepurītes krāsā. Garums 2—4 cm (augstā zālē var būt ievērojami garāks),[7] resnums 0,4—1,2 (2) cm.
  • Mīkstums: balts, ciets, trausls, ar vāju dažādi aprakstītu smaržu un sīvu garšu. Ievainojumu vietās izdala baltu piensulu, vecām sēnēm sausā laikā tās var nebūt.[8] Tomēr, Ziemeļamerikā sastopamajai varietātei Lactarius pubescens var. betulae baltā piensula gaisā ar laiku kļūst dzeltena.[9][10]
  • Sporas: ieapaļas, bālā krēmkrāsā, birumraksts gaiši iedzeltens, dzeloņainas, izmēri 6—9/5—7 µm.[5][11]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga izplatīta visā pasaulē arktiskajā, mērenajā un subtropu joslā.[12] Aug bērzu tuvumā,[11] ar kuru saknēm veido mikorizu.[9] Atšķirībā no vairuma mikorizas sēņu, parādās arī pie ļoti jauniem kokiem, kas nav sasnieguši 5 gadu vecumu.[9] Bieži ceļmalās un mežmalās, parasti zālē, nereti ciešās grupās. Biežāk smilšainās un kaļķainās augsnēs. Latvijā parastais augšanas periods — no augusta līdz oktobrim.[1][5] Ziemeļamerikā veido mikorizu arī ar vietējo apšu ģints koku sugu Populus tremuloides.[13]

Līdzīgas sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastais vilnītis ir līdzīgs pēc formas, bet ar rozā cepurīti, uz kuras ir izteiktas koncentriskas joslas.[9] Skotijas pienaines kātiņš, atšķirībā no bālā vilnīša, ir garumā līdzīgs vai pārsniedz cepurītes platumu, un tā aug kūdrainās vietās. Baltā bērzlape ir bez pūkainas virsmas un maliņas, turklāt parasti ir nobirusi ar smiltīm, kas bālajiem vilnīšiem gadās reti.

Lietošana pārtikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bālos vilnīšus nepieciešams iepriekš novārīt, jo tiem ir ļoti sīva sula[14] un bez vārīšanas tie izsauc vieglu saindēšanos.[5] Daļa avotu iesaka arī pirms vārīšanas izmērcēt.[15] Pēc novārīšanas tos iesaka sālīšanai un marinēšanai.[1] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ieskata šo sugu ēdamajās sēnēs,[16] pēc Krievijā pieņemtās klasifikācijas — 2. kategorijas ēdamā sēne.[17] Daži avoti pieskaita bālos vilnīšus nelietojami indīgām sēnēm vai sēnēm ar neskaidru uzturvērtību,[18][19] tomēr daži no tiem atzīmē, ka viņu apraksti attiecas tikai uz Ziemeļamerikas varietāti.[20]

No bālajiem vilnīšiem izdalīta īpaša ķīmiska viela — pubescenons, kurš pieder pie seskviterpēniem — vielu grupas, kas sastopama augos, sēnēs un dzīvniekos, kur kalpo kā feromons vai atbaidītājs.[21]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Fungi.lv: Bālais vilnītis
  2. ↑ Latvijas Valsts Mežu sēņotāja ceļvedis Arhivēts 2017. gada 13. jūnijā, Wayback Machine vietnē., PDF, 43. lpp.
  3. ↑ Konrad P, Maublanc A (1935). Bull. Trimestriel Soc. Mycol. France. 51: 129.
  4. ↑ Nuytinck J, Verbeken A, Rinaldi AC, Leonardi M, Pacioni G, Comandini O (2004). "Characterization of Lactarius tesquorum ectomycorrhizae on Cistus sp. and molecular phylogeny of related European Lactarius taxa". Mycologia. 96 (2): 272–82. doi:10.2307/3762063. JSTOR 3762063. PMID 21148854
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Sugu enciklopēdija: bālais vilnītis
  6. ↑ Species Fungorum: Lactarius pubescens var. scoticus (Berk. & Broome) Krieglst., Beitr. Kenntn. Pilze Mitteleur. 7: 69 (1991)
  7. ↑ Энциклопедия грибов: Волнушка белая
  8. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 233. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Nature First: Lactarius pubescens (Fr.) Fr. - Bearded Milkcap
  10. ↑ Kuo, M. (2011, February). Lactarius pubescens var. betulae. MushroomExpert.Com
  11. ↑ 11,0 11,1 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 83. lpp.
  12. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  13. ↑ Godbout C, Fortin JA (1985). "Synthesised ectomycorrhizas of aspen: fungal genus level of structural characterisation". Canadian Journal of Botany. 63 (2): 252–62. doi:10.1139/b85-029.
  14. ↑ Lactarius pubescens vietnē toadstool.ru
  15. ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 62. lpp.
  16. ↑ Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
  17. ↑ Gribowiki.ru: Волнушка белая
  18. ↑ Phillips, Roger (2010). Mushrooms and Other Fungi of North America. Buffalo, NY: Firefly Books. p. 112. ISBN 978-1-55407-651-2.
  19. ↑ Bessette AR, Bessette A, Harris DM (2009). Milk Mushrooms of North America: A Field Guide to the Genus Lactarius. Syracuse: Syracuse University Press. pp. 228–29. ISBN 978-0-8156-3229-0.
  20. ↑ California Fungi—Lactarius pubescens
  21. ↑ Shao HJ, Wang CJ, Dai Y, Wang F, Yang WQ, Liu JK (2007). "Pubescenone, a new marasmane sesquiterpenoid from the mushroom Lactarius pubescens". Heterocycles. 71 (5): 1135–39. doi:10.1002/chin.200741158.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bālais_vilnītis&oldid=3583552"