Parastais vilnītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Parastais vilnītis
Lactarius torminosus
Parastais vilnītis (Lactarius torminosus)
Parastais vilnītis (Lactarius torminosus)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaParastais vilnītis (L. torminosus)
Parastais vilnītis Vikikrātuvē

Parastais vilnītis, arī meža vilnītis[1] (Lactarius torminosus) ir Latvijā bieža vidēji liela pienaiņu ģints sēne un ģints tipiskā suga, kuras augļķermeņi pēc novārīšanas ir ēdami. Tomēr parastie vilnīši pieder pie tām sēņu sugām, ar kurām Latvijā cilvēki saindējas visbiežāk,[2] jo svaigā veidā bez novārīšanas tie ir neletāli indīgi un var izraisīt pārejošus, bet nopietnus veselības traucējumus.

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunas sēnes cepurītes apakšdaļa
Parasti uz cepurītes labi saskatāmi "vilnīši" — koncentriski riņķi
Cepurītes maliņa ir pinkaina

Pirmais sugu aprakstīja vācu dabaszinātnieks Jakobs Kristians Šefers, 1774. gadā to ievietojot Agaricus ģintī (kura tad iekļāva visas lapiņu sēnes) kā Agaricus torminosus.[3] Viņa dotais epitets torminosus nozīmē "izraisīt vēdergraizes", atsaucoties uz gremošanas trakta problēmām, kas bieži rodas ar nevārītas sēnes apēšanu.[4]

Septiņus gadus vēlāk, 1781. gadā, francūzis Žans Buljārs aprakstīja šo sugu, kuru viņš sauca par Agaricus necator, un ilustrēja to sava Herbier de la France pirmajā sējumā;[5] šis nosaukums un sinonīms Lactarius necator,[6] kas radās pēc Kristiāna Pēšona 1800. gada sugas nodošanas Lactarius ģintij, abi tiek uzskatīti par sinonīmiem mūsdienu L. torminosus; šis nosaukums pilnā formā Lactarius necator (Bull.) Pers. 1800 tikai ar autorību atšķiras no cūcenes nosaukuma Lactarius necator (Bull.:Fr.) Karsten. 1821. gadā Semjuels Grejs deva sugai pašreizējo nosaukumu.

Arī citi autori, kā parasti, devuši savus mazāk zināmus nosaukumus, iekļaujot to jaunās ģintīs:

  • Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus torminosus.
  • Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus torminosus.

Pavisam šai sugai vēsturiski atzīmēti gandrīz 30 dažādi zinātniskie nosaukumi.[7]

Kladu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites (ieskaitot vilnīšus), Russularia un Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās. Parastais vilnītis ietilpināts sekcijā Piperites un apakšsekcijā Piperites, kurās tas ir tipiskā suga.

Varietātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļamerikā (daudzviet) un Eiropā (tikai Šveicē) konstatēta varietāte Lactarius torminosus var. nordmanensis, kuras piensula lēni maina krāsu no baltas uz viegli dzeltenu. Tas neatbilst sekcijai Piperites, kurā iekļautas sugas, kuru piensula gaisā nekrāsojas dzeltena, taču viedokļi par šīs varietātes atzīšanu vai neatzīšanu par patstāvīgu sugu joprojām ir atšķirīgi. Atklāšanas 1960. gadā to nosauca par pastāvīgu sugu, 1979. gadā tika nolemts to atzīt par varietāti.[8]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Cepurīte: sākumā plakana ar iedobi vidū, vēlāk vidū ieliekta un sekli piltuvveida, sākotnēji rozā ar izteiktām sarkanīgām koncentriskām joslām, sausumā un saulē blāvāka, vecām sēnēm dzeltenīgāka un blāvākām joslām. Platums 5—15 cm. Maliņa pinkaina, jaunībā stipri ieritināta, cepurītei izplešoties, kļūst gludāka līdz viegli bārkstainai.
  • Lapiņas: bāli līdz dzeltenīgi sārtas, ciešas, zarotas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas.
  • Kātiņš: cilindrisks, uz leju tievāks, agri kļūst dobs, sākumā viegli pūkains, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks. Garums 3—8 cm, resnums 1—2,5 cm.
  • Mīkstums: balts, vecumā krēmkrāsas, drupans, trausls, porains, ar vāju terpentīna smaržu un sīvu garšu. Piensula balta, sīva, saskarē ar gaisu krāsu nemaina. (Varietātes Lactarius torminosus var. nordmanensis piensula lēni maina krāsu no baltas uz blāvi dzeltenu.)[9]
  • Sporas: plati eliptiskas, kārpainas, dzeloņainas, ar izcilnētu līdz 0,8 µm augstu daļēju tīklojumu, tikai tīklojums ir amiloīds, nobirums masā no balta līdz krēmkrāsai un bāli dzeltenam. Izmēri 7,5—10/6—8 µm.[10][11][12] Varietātei nordmanensis sporas eliptiskākas, 9—11/6—8 µm.[9]
  • Bazīdijas četrsporu, vālesveida līdz cilindriskām, caurspīdīgas, 30—50/7—11,5 µm.
  • Cistīdas: heilocistīdas lapiņu šķautnēs izmēros 30—52/4,5—8 µm. Pleirocistīdas uz lapiņu virsmas tikai makrocistīdu formā ar izmēriem 40—80/5—9, ar graudainu caurspīdīgu saturu, no vienpusēji paresninātām līdz vārpstveida formai, ar nosmailinātiem galiem.[13]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikorizas sēne, visbiežāk aug kopā ar pieaugušiem un veciem bērziem, atzīmēta arī ar apsēm un skujkokiem. Aug izkliedētās grupās lapu koku un jauktos mežos, gaišās vietās, bieži zālainās vai viršainās mežmalās un ceļmalās skābās augsnēs, Latvijā parasti no jūlija līdz novembrim.[11][14] Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, visvairāk mērenajā un subarktiskajā joslā. Ievesta Austrālijā un Jaunzēlandē.[7]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svaigā veidā indīgs (par indīguma pakāpi ir strīdi), pēc novārīšanas ar ūdens noliešanu derīgs pārtikā. Parasti lieto marinēšanai un sālīšanai.[15] Ilgstošā gatavošanā iegūst dzeltenu krāsu.[16] Sālīt vilnīšus daži autori iesaka kopā ar citām sēnēm labākas garšas iegūšanai.[17]

Rietumeiropā un Amerikā tas tiek norādīts kā vāji indīgs, bet lietojams pēc vārīšanas vai vairāku diennakšu mērcēšanas,[18][19] kā ēdamu to iekļāvusi savā sarakstā arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.[20] Bijušajā PSRS klasifikācijā tas atbilda 2. vērtības kategorijai kopā ar bērzu, lāču un sviesta bekām.[21]

Pēc kulināras apstrādes vilnīšus plaši lieto pārtikā Ziemeļu un Austrumu Eiropā. Somijā parastie vilnīši pieder pie valsts noteiktajām 40 svarīgākajām sēņu sugām pārtikas rūpniecībai,[22] Norvēģijā apceptus vilnīšus reizēm piejauc kafijai.[23]

Kukaiņu kāpuri sēni ēd reti, bet dobo kātiņu dažas sugas, ieskaitot sēņodiņus, izmanto kā dzīvesvietu. Vilnīšus ēd vāveres.[24]

Indīgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā saindēšanās iespējamo izraisītāju parasti nosauc vellerālu C15H20O2, kas sastopams vairākās bērzlapju dzimtas sēnēs (savu vārdu ieguvis no Lactifluus vellereus — samtainās krimildes) un pieder pie sēņu pretplēsēju aizsardzības līdzekļiem.[25][26]

Apēdot neapstrādātas sēnes, saindēšanās simptomi — vēdergraizes, caureja un vemšana — parādās apmēram pēc stundas. Parasti tie pāriet dažu dienu laikā bez īpašas ārstēšanas.[27]

Daži ārzemju avoti uzskata, ka vilnīšus pirms cepšanas pietiek blanšēt (tvaicēt) 5—10 minūtes,[28] bet Latvijā parasti iesaka nopietnāku termisku apstrādi, lai arī vellerāns ir visai nenoturīgs pret karsēšanu.[29] Dažreiz pat iesaka vairākkārtīgu novārīšanu,[30] jo parastie vilnīši pieder pie trīs sēņu sugām, ar kurām Latvijā cilvēki saindējas visbiežāk, ignorēdami nepieciešamību novārīt tos pirms cepšanas.[2]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi šai sugai pēc formas ir bālais vilnītis un Skotijas pienaine, kuru cepurītes daudz bālākas, gandrīz baltas. Krāsojuma ziņā līdzīgākās zvīņainās pienaines cepurītei violetāks tonis un mīkstums lauzuma vietās krāsojas zaļš.[31]

Norvēģijas arktiskajās teritorijās aprakstīta ārēji līdzīgā Lactarius torminosulus, kuras krāsa oranžāka, izmēri mazāki un pūkainums vecumā pilnīgi pazūd. Marokā aprakstīta Lactarius mairei, kura ir oranža un aug kopā ar ozoliem. Tikai Ziemeļamerikā zināma Lactarius subtorminosus, kas atšķiras ar maigu piensulas garšu un mazākām sporām. Visas šīs trīs sugas Latvijā nekad nav atrastas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Fungi.lv: Parastais vilnītis
  2. 2,0 2,1 Jauns.lv: Ēdamas sēnes var kļūt toksiskas, 2010
  3. Schäffer JC. (1774). Fungorum qui in Bavaria et Palatinatu circa Ratisbonam nascuntur icones. 4. Erlangen, Germany: Apud J.J. Palmium. pp. 7—8.
  4. Roody WC. (2003). Mushrooms of West Virginia and the Central Appalachians. Lexington, Kentucky: University Press of Kentucky. p. 107. ISBN 978-0-8131-9039-6.
  5. Bulliard JBF. (1781). Herbier de la France. 1. Paris, France: Chez l'auteur, Didot, Debure, Belin. pp. 1—48, plate 28.
  6. Persoon Christian Hendrik (1799). Observationes mycologicae seu Descriptiones tam novorum, quam notabilium fungorum. Leipzig, Germany: Gesnerus, Usterius & Wolfius. p. 42.
  7. 7,0 7,1 GBIF atradņu karte un foto
  8. Hesler LR, Smith AH (1979). North American Species of Lactarius. Ann Arbor, Michigan: The University of Michigan Press. ISBN 978-0-472-08440-1.
  9. 9,0 9,1 Smith AH. (1960). "Studies of Lactarius — II. The N.A. species of sections Scrobiculus, Crocei, Theiogali and Vellus". Brittonia. 12 (4): 306—50. doi:10.2307/2805123. JSTOR 2805123. S2CID 1928365.
  10. I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 83. lpp.
  11. 11,0 11,1 Sugu enciklopēdija: Parastais vilnītis
  12. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 232. lpp.
  13. Ammirati JF, Traquair JA, Horgen PA (1985). Poisonous Mushrooms of Canada: Including other Inedible Fungi. Markham, Ontario: Fitzhenry & Whiteside in cooperation with Agriculture Canada and the Canadian Government Publishing Centre, Supply and Services Canada. pp. 275—76. ISBN 978-0-88902-977-4
  14. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 153. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  15. A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 97.-98. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  16. MycoWeb: Волнушка розовая, Lactarius torminosus
  17. Солюшки, toadstool.ru
  18. Cofradía Vasca de Gastronomía: Lactarius torminosus
  19. Lactarius torminosus (Schaeff.) Pers. — Woolly Milkcap
  20. Eric Boa: Wild edible fungi : A global overview of their use and importance to people. Annex 3. FAO, 2004, seria: Non-wood Forest Products 17. ISBN 92-5-105157-7.
  21. Грибы Сибири: Четыре категории пищевой ценности
  22. Veteläinen M, Huldén M, Pehu T (2008-11-06). State of Plant Genetic Resources for Food and Agriculture in Finland. Second Finnish National Report (PDF). Country Report on the State of Plant Genetic Resources for Food and Agriculture (Report). Sastamala, Finland: Ministry of Agriculture and Forestry. p. 14.
  23. Arora D. (1986). Mushrooms Demystified: A Comprehensive Guide to the Fleshy Fungi. Berkeley, California: Ten Speed Press. p. 73. ISBN 978-0-89815-169-5.
  24. Grönwall O, Pehrson Å (1984). "Nutrient contents in fungi as a primary food of the red squirrel Sciurus vulgaris L.". Oecologia (Berlin). 64 (2): 230—31. Bibcode:1984Oecol..64..230G. doi:10.1007/BF00376875. JSTOR 4217450. PMID 28312343. S2CID 28125328.
  25. ScienceDirect: Fungal Defense Strategies, D. Spiteller, P. Spiteller, in Encyclopedia of Ecology, 2008 — Terpenoids
  26. Sterner O, Bergman R, Kihlberg J, Wickberg B (1985). "The sesquiterpenes of Lactarius vellereus and their role in a proposed chemical defense system". Journal of Natural Products. 48 (2): 279—88. doi:10.1021/np50038a013.
  27. Reichl FX, Ritter L (2011). Illustrated Handbook of Toxicology. Stuttgart, Germany: Thieme. p. 296. ISBN 978-3-13-149591-4.
  28. Eriksson, K. & Kotiranta, H.: Käytännön sieniopas, s. 98. Kirjayhtymä, 1985. ISBN 951-26-2809-0
  29. Camazine S., Lupo TL Jr. Labile toxic compounds of the Lactarii: the role of the laticiferous hyphae as a storage depot for precursors of pungent dialdehydes // Mycologia : journal. — 1984. — Vol. 76, no. 2. — P. 355—358.
  30. LVM: Ēdamās un neēdamās sēnes
  31. Sugu enciklopēdija: Zvīņainā pienaine

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]