Bērns

Divi bērni ar sniegavīriem

Bērns ir dzīvas būtnes pēcnācējs. Tas ir vispārīgs apzīmējums, kas aptver dažādas attīstības stadijas. Likuma izpratnē bērns ir cilvēks līdz pilngadības sasniegšanai. Šo jēdzienu attiecina arī uz pēcnācējiem, kas nav bioloģiskie pēcnācēji, piemēram, adoptētajiem bērniem, garīgajiem sekotājiem, jaunāko paaudzi, kā arī uz psiholoģiski nenobriedušām personām.

Vārda "bērns" izcelsme  ir saistīta ar protobaltu vārdu "bernas", kas savukārt veidojies no protoindoeiropiešu *bʰer-. Tā nozīme ir attīstījusies no “nest, nēsāt” > “nešļava, slogs” > “mazulis (ko iznēsā grūtniece)” > “bērns”.

Cilvēka attīstības gaitā šis vārds vispārīgi apzīmē dažādu attīstības stadiju kopumu, tostarp:

- pirmsdzimšanas periodu (ko raksturo apzīmējumi "ieņemt, iznēsāt bērnu" (piemēram, surogasijas gadījumā);

- jaundzimušā periodu;

- zīdaiņa un mazbērna periodu;

- bērnību,

- pusaudža periodu.

Ikviens cilvēks saviem vecākiem ir bērns (dēls vai meita) visu mūžu.

Bērni reliģiskajā skatījumā

Bērni jūdaismā un kristietībā

Bībele par bērniem runā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Vīrietim un sievietei jau Radīšanas grāmatā tiek pavēlēts augļoties, vairoties un piepildīt zemi. Dzimtas turpināšana ir laulības mērķis, kuru Dievs "redzēja labu esam." Bībele par bērnu kā par pilntiesīgu cilvēku, kurš aug, spēj kustēties un reaģēt uz apkārt notiekošo, runā arī pirms viņa piedzimšanas (Ps. 139; Lk. 1; 40 - 44). Bērni, sevišķi bāreņi, bauda īpašu aizsardzību (2. Mozus 22; 21 - 23, Ps. 68;6, Lk. 7; 11- 17). Bērni vecākiem ir Dieva dāvana, svētība (Ps. 127; 3 - 5, Ps. 128;3).

Bībelē cilvēks tiek uzlūkots kā Dieva bērns un bērnišķīgums tiek uzskatīts par nepieciešamu nostāju, lai cilvēks varētu nokļūt Dieva valstībā (Lk. 18; 17). Tomēr vienlaikus, lai varētu būt pilnvērtīgs Dieva bērns, cilvēkam ir jābūt atvērtam pret Dieva iedvesmu (Jņ. 1; 12). Pretējā gadījumā cilvēks kļūst par velna bērnu (Jņ. 3; 10).

Vecāku pienākumos ietilpst bērnu audzināšana (pirmkārt, reliģiskā audzināšana), gan parādot mīlestību, gan sodot par pārkāpumiem. Audzināšanai ir jāsniedz priekšstats gan par Dieva mīlestību pret savu tautu, gan par viņa taisnīgumu. Bērni jau salīdzinoši agri tiek iesaistīti reliģiskā kulta rituālos, piem. svētceļojumā uz Jeruzalemi (2. Mozus 34;23, Lk. 2; 41- 49). No vīrieša – tēva tiek prasīta pilnīga uzupurēšanās, līdz pat nāvei sievas un bērnu labā, ja tas ir vajadzīgs (Jņ. 15; 12- 13). Savukārt bērna pienākums ir godāt savu tēvu un savu māti (2. Moz. 20; 12), paklausīt viņiem ( Lk. 2; 51), tā vienlaikus godinot arī Dievu, kurš viņam šos vecākus ir devis un apgūstot hierarhiskās (paklausībā balstītās) attiecības. Pieaugušajiem bērniem šis bauslis uzliek par pienākumu rūpēties par vecākiem.

Bērni Islāma skatījumā

Korāns bērnu apzīmēšanai lieto dažādus jēdzienus (dhurriyya; ghulām, ibn; walad; walīd; mawlūd; ṣabī; tifl; saghir) taču, kā norāda Avners Giladi, no konteksta reti kad top skaidrs, vai tie attiecas uz nepilngadīgajiem. Viņš arī norāda, ka Korāna izteikumi par bērniem vairāk attiecas uz „infanticīdu, krūts barošanu un bērniem, kuriem nav tēva” Šiem izteikumiem bija liela morālā un ētiska nozīme vēlāko paaudžu musulmaņu juristiem, kuri radīja Islāma tiesību sistēmu.

Iestāšanās pret īpašuma tiesībām uz bērniem :

Pirms Islāma rašanās Saūda Arābijā bērni tika uzskatīti par sava tēva īpašumu. Korāns šo uzskatu noraidīja.

Iestāšanās pret bērnu nonāvēšanu:

Pirms Islāma bērnu nonāvēšana tika praktizēta kā sava veida „dzimstības kontrole.” Šajā sakarā ir zināms, ka bērnu slepkavības „starp arābiem bija pietiekami plaši izplatītas, lai tām būtu arī īpašs apzīmējums waʾd". Bērnu (tiklab zēnu kā meiteņu) nonāvēšana tika praktizēta vai nu aiz nabadzības, vai arī kā upuris dieviem, vai arī dēļ „tēva neapmierinātības un bailēm meitas piedzimšanas dēļ tikt apkaunotam.”

Islāms:

Korāns šo praksi atmeta. Tāpat kā daudzdievība un slepkavība to uzskatīja par smagu grēku. Netiešā veidā tā ir nosodīta arī stāstā pa ebreju zēnu nogalināšanu Ēģiptē (skat. arī 2. Mozus 1. nodaļā). Adopcija: Pirms Islāma tā bija Arābijā izplatīta prakse. Saskaņā ar šo ieražu, pieņemtais dēls ieguva adoptētāju uzvārdu un likumīgi tika iekļauts viņu ģimenē. Islāms: Korāns iepriekšējo praksi aizvietoja ar ieteikumu, ka „ticīgajiem pret nezināmas izcelsmes bērniem būtu jāizturas kā pret ticības brāļiem.” Adopcija tika aplūkota kā „meli, mākslīga saite starp bērniem un pieaugušajiem, kurā nav nekādu patiesi emocionālu attiecību, kā iemesls satraukumam par radurakstu sajukumu un tādēļ arī kā iespējamais cēlonis problēmām laulības un mantošanas jomā. Atcēlis līdzšinējo adopcijas ieražu, Muhameds apprecējās ar Zainabu bint Jaišu, sava dēla Zaīda šķirto sievu, tā apstiprinot likumu, saskaņā ar kuru viena sieviete nedrīkst vienlaikus būt precēta ar tēvu un dēlu, norāda Avners Giladi. Tāpat kā Bībele un pirms Islāma tradīcija ,korāns aizliedz incestu. Bērni , kuriem nav vecāku. 19 Korāna panti aizliedz rupju apiešanos ar bāreņiem, liekot pret tiem izturēties maigi un taisnīgi. Muhameds arī pats bija bārenis un viena no pirmajiem pantiem viņš slavē Dievu par viņam veltīto apredzību un rūpēm. Citi Korāna panti tos, kuri bāreņus atraida, pielīdzina neticīgajiem (t.i. ne musulmaņiem). Korāns sniedz arī norādījumus bāreņu aprūpētājiem, kā aizsargāt viņu mantu un īpašuma tiesības. Bērnu tiesības Islāmā: Pirmkārt, bērniem ir tiesības saņemt ēdienu, apģērbu un aizsardzību, līdz tie kļūst pieauguši. Bērniem jāciena vecākus, lai saņemtu mīlestību. Bērniem ir tiesības saņemt dāvanā tādu pašu naudas summu, kādu saņem viņu brāļi un māsas. Bērniem ir tiesības uz izglītību. Muhamedam piedēvē šādus vārdus: „Nav labākas tēva dāvanas bērnam kā laba izglītība.” Vecākiem tiek ieteikts mantojuma tiesības nodrošināt visiem bērniem vienādā mērā. Vecāku tiesības Islāmā : Dažas no Islāmā noteiktajām vecāku tiesībām ir šādas: Saņemt cieņu un godu no saviem bērniem. Mātei ir tiesības saņemt vislabāko aprūpi, salīdzinot ar jebkuru citu personu, turklāt viņa var apsargāt bērnus āra apstākļos. Vecākiem ir tiesības iepļaukāt bērnus (vecākus par 10 gadiem), kuri nolaidīgi izpilda Sunnītu lūgšanas. Bērnus ir atļauts sist, neradot miesas bojājumus. Lai aizsargātu no fiziska vai morāla kaitējuma, vecāki bērnus var norāt. Vecākiem īpaši vecumā ir tiesības uz pieskatīšanu un palīdzību no bērnu puses.

Bērni hinduisma skatījumā

Hinduismā bērna stāvokli galvenokārt nosaka viņa piederība noteiktai kastai.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bērns.

• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Bībeles Teoloģijas Vārdnīca ( krievu val)