Bafina zoss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bafina zoss
Branta hutchinsii (Richardson, 1832)
Bafina zoss
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaZosu apakšdzimta (Anserinae)
CiltsZosu cilts (Anserini)
ĢintsMelnās zosis (Branta)
SugaBafina zoss (Branta hutchinsii)
Sinonīmi
  • Branta canadensis hutchinsii
Bafina zoss Vikikrātuvē

Bafina zoss (Branta hutchinsii) ir vidēja auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie melno zosu ģints (Branta). Tā ligzdo Ziemeļamerikas pašos ziemeļos, Klusā un Ziemeļu Ledus okeāna krastos, ziemo teritorijās uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, kā arī ieklejo Āzijā un Eiropā, Latviju ieskaitot.

Sistemātikas izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zosij ir 5 pasugas, attēlā Branta hutchinsii minima
Melno kaklu no ķermeņa atdala balta josla, kas dažādām pasugām ir dažādi plata

Saskaņā ar jaunākajiem DNS rezultātiem 2004. gadā no Kanādas zoss sugas tika atdalīta jauna suga — Bafina zoss. Kādreizējās vairāk kā 10 Kanādas zoss pasugas tika sadalītas starp abām sugām.[1] Mūsdienu klasifikācijā Kanādas zosij ir 7 pasugas, bet Bafina zosij 5 pasugas.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zoss ir Ziemeļamerikas zosu suga. Tā ligzdo tundrā, Aļaskas un Kanādas ziemeļos līdz Bafina salai, kā arī nelielā skaitā Grenlandē.[2] Visbiežāk zoss apmetas kalnainos apvidos, ūdenstilpju tuvumā. Bafina zoss ir gājputns un ziemot dodas uz dienvidiem no ligzdošanas areāla. Ziemošanas sezonā tā sastopama lielākajā daļā ASV teritorijas, arī Kanādas rietumos un Meksikas ziemeļos.[3] Bafina zosis samērā bieži ieklejo Eiropas rietumos un Āzijas austrumos (Kamčatkā, Sibīrijā, Japānā un Ķīnā). Salīdzinoši ar Kanādas zosi, Bafina zoss dzīvo tālāk uz ziemeļiem.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zoss ir neliela vai vidēji liela auguma zoss, kurai ir piecas pasugas. Tās viena no otras atšķiras pēc lieluma un apspalvojuma detaļām. Mazākā ir B. h. minima, kura sver 1095—1890 g, bet lielākā ir nominālpasuga B. h. hutchinsii, kuras svars ir 1650—2380 g.[5] Bafina zoss ķermeņa garums ir 55—110 cm,[5] spārnu izplētums apmēram 110 cm.[4] Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai mātītes ir nedaudz mazākas nekā tēviņi, kā arī to balsis ir atšķirīgas.[4]

Bafina zoss izskatās ļoti līdzīga Kanādas zosij, par kuras pasugu tā ilgstoši tika uzskatīta.[2] Arī pasugas savstarpēji ir ļoti līdzīgas. Lai atšķirtu vienu pasugu no otras, kā arī lai atšķirtu Bafina zosi no Kanādas zoss, ir jābūt lielai pieredzei putnu vērošanā, jo atšķirības ir minimālas, turklāt ne visas pazīmes piemīt visiem īpatņiem.[2]

Kopumā Bafina zoss apspalvojums ir pelēkbrūns ar melnu kaklu un galvu, baltu, platu pazodes joslu, savienojot abus baltos vaigus. Ap kakla pamatni ir balta josliņa, kas atšķirīgām pasugām ir dažādos platumos. Krūtis ir gaišāk vai tumšāk brūnas, zemaste, kā visām zosīm, ir balta. Knābis un kājas tumši pelēkas. Knābis samērā īss, trīsstūrains. Mazākajām pasugām tas ir īsāks, lielākajām slaidāks un garāks.[2][4] Jaunie putni ir pelēcīgāki, arī melnais kakls un galva ir pelēki.[4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zosis veido monogāmus pārus uz mūžu
Kad zosulēni ir 1—2 dienas veci, tie spēj staigāt, peldēt, nirt un paši baroties

Bafina zoss ir labi piemērojusies cilvēka tuvumam, un to bieži var novērot pilsētvidē, kur tā līdzīgi kā savvaļā apmetas ezeru, dīķu un upju krastos.[4] Bafina zosis ir ļoti sabiedriskas un ārpus vairošanās sezonas veido lielus barus. Toties vairošanās sezonas laikā tēviņi kļūst izteikti agresīvi, aizsargājot ligzdošanas teritoriju. Tie var uzbrukt ne tikai citām zosīm, bet arī cilvēkam. Ligzdu sargā arī mātīte.[4] Perēšanas laikā Bafina zosis maina apspalvojumu un kļūst lidot nespējīgas.[4]

Tā ir veikla peldētāja un spēcīga lidotāja, veicot garus ikgadējos migrācijas pārlidojumus. Bafina zosis lidojot veido "V" veida kāsi, pirmajai zosij kāša spicē ik pa laikam nomainoties.[4]

Bafina zoss, līdzīgi kā citas zosis, galvenokārt barojas ar augiem. Barojoties ūdenstilpē, tā pabāž galvu un kaklu līdz pat pleciem zem ūdens, reizēm tā filtrē ar knābi ūdeni no virsmas, līdzīgi kā to dara pīles. Izdevības gadījumā Bafina zoss neatsakās arī no moluskiem, kukaiņiem un vēžveidīgajiem. Ziemas periodā Bafina zosu bari barojas nokultos labības laukos, uzlasot izbirušos graudus.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zosis dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, bet pirmo reizi ligzdo trešajā vasarā.[4] Tās otrajā vasarā veido monogāmus pārus uz mūžu. Jauns partneris tiek meklēts tikai tad, ja kāds no pāra iet bojā. Bafina zosīm ir raksturīgi izvēlēties pāri līdzīgu augumā. Ligzdošanai vietu izvēlas mātīte, parasti zem kāda krūma vai neliela koka, nelielā uzkalniņā vai uz lielāka augu cera, tādējādi pasargājot ligzdas vietu no purva un strautu ūdeņiem. No ligzdas vietas var labi pārskatīt apkārtni, un tā parasti atrodas ne tālāk kā 45 m no krasta līnijas.[4] Ligzda ir sekla iedobe zemē, izklāta ar zāli un dūnām. Parasti Bafina zosis ligzdo retinātās kolonijās vai pa vienam pārim. Izņēmums ir kolonijas uz klintīm, šādās vietās var būt vairāki simti pāru, un pat visagresīvākais pāris pieļauj kaimiņu jau 3 m attālumā.[4] Katru gadu Bafina zosis atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā.[4]

Dējumā ir 2—8 krēmīgi baltas olas, visbiežāk 4—6 olas. Inkubācijas periods ilgst 25—30 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš apsargā ligzdošanas vietu. Lai pārsistu olu no iekšpuses, zosulēns izmanto speciālu zobu — sacietējumu zoba formā, kas aug uz knābja augšējās virsmas. Čaumalas laušanas zobs drīz pēc izšķilšanās izzūd. Šķilšanās process mazajam zosulēnam ir samērā ilgs un grūts. Tas aizņem 8—36 stundas.[4] Pēc izšķilšanās zosulēnu sedz dūnas, un tā acis ir uzreiz atvērtas. Tas pēc 1—2 dienām spēj staigāt, peldēt, nirt un pats baroties. Līdzko visi zosulēni spēj staigāt un peldēt, vecāki tos ved uz barošanās vietām. Parasti tas notiek vienā līnijā — viens no vecākiem iet pa priekšu, tam seko mazuļi, bet līniju beigās noslēdz otrs no vecākiem.[4]

Vecāki bezbailīgi aizsargā savus mazuļus no ikviena iespējamā ienaidnieka. Kad zosulēni sasniedz 7—10 nedēļu vecumu, tie sāk lidot, tomēr paliek kopā ar vecākiem visu pirmo ziemu līdz pavasara migrācijai. Jaunās zosis mēdz pulcēties lielos baros, kuros var būt līdz 100 īpatņiem.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bafina zosij ir 5 pasugas:[5][1]

  • Branta hutchinsii asiatica — kādreiz mājoja Āzijas ziemeļaustrumos, Beringa jūras piekrastēs;
  • Branta hutchinsii hutchinsii — ligzdo Ziemeļu Ledus okeāna piekrastēs, sākot ar Makenzi upes deltu, areāls austrumu virzienā turpinās cauri Kanādas ziemeļiem līdz Bafina salai, retumis ligzdo arī Grenlandē, ziemo Teksasā un Meksikā;
  • Branta hutchinsii leucopareia — ligzdo Aleutu salās, ziemo Kalifornijā;
  • Branta hutchinsii minima — ligzdo Aļaskas rietumu piekrastē, ziemo ASV rietumu krastā;
  • Branta hutchinsii taverneri — ligzdo Aļaskas ziemeļaustrumu piekrastēs un Kanādas ziemeļos līdz Makenzi upei, ziemo ASV dienvidrietumu un Meksikas rietumu piekrastēs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]