Baiba Bičole
| ||||||||||||||
|
Baiba Bičole (dzimusi 1931. gada 29. maijā Rīgā, mirusi 2021. gada 24. decembrī Rokvilā, Mērilendā, ASV) bija latviešu dzejniece, "Elles ķēķa" grupējuma dalībniece.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1931. gadā literatūrzinātnieka Jāņa Bičoļa un filoloģes Līvijas Bičoles ģimenē. Mācījās N. Draudziņas skolā un Pārdaugavas 45. pamatskolā.[1] Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā izceļoja uz ASV.[2] Bija precējusies ar grafisko dizaineri un mākslinieku Ilmāru Rumpēteru, kurš veidojis dizainu viņas trimdā izdotajām grāmatām. Viņu meita Rita Laima Bērziņa ir literāte.
Viņas pirmās nozīmīgākās dzejas publikācijas parādījās 1953. gadā, Amerikas latviešu jaunatnes apvienības žurnālā "Raksti". 50. gadu otrajā pusē Bičole iepazīstas ar Elles ķēķa grupējuma autoriem un tiek saistīta ar grupējuma aktivitātēm. Kopš 1959. gada daudzi viņas dzejoļi tika publicēti žurnālā "Jaunā Gaita".[3] Viņas pirmajā dzejoļu krājumā apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti no 1959. līdz 1966. gadam, par šo krājumu saņēma Zinaīdas Lazdas balvu (1967). Trimdā iznāca vēl trīs dzejoļu krājumi.
Bičoles dzejā spilgti izpausta sievietes jūtu pasaule, tajā latviešu dzejai tradicionāli tēli izteikti laikmetīgā, asociatīvā formā. Kritiķe Inta Ezergaile par Bičoles dzeju rakstīja: "Bičoles dzeja absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīgi liriska. Un tā gaida no lasītāja tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ieguldījusi dzejniece. [..] Bičoles dzeja ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, reizēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Tā ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreālistiskiem brīžiem, ar kosmisku diapazonu, apokaliptiskiem notikumiem."[4]
20. gs. 80. gadu sākumā B. Bičoles meita Rita Laima pārceļas uz Latviju un nodibina tur ģimeni. Arī B. Bičole viesojas Latvijā. 1984. gada "Karoga" 3. numurā publicēta viņas jaunāko dzejoļu kopa. Atmodas laikā publikācijas turpinās. 1991. gadā Latvijā iznāk apjomīga dzejas izlase "Atgriežos" ar dzejoļiem no četrām ASV izdotajām grāmatām, tās nodaļā "...Vēl..." apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti no 1980. līdz 1984. gadam. 1985. gadā Bičole sāk rakstīt dzejoļus angļu valodā, taču ap 1991. gadu atgriežas pie latviešu valodas. No 1987. līdz 2002. gadam bijusi laikraksta "Laiks" korektore, vēlāk arī redaktore. Saņēmusi Ērika Raistera piemiņas fonda balvu (2001).
2011. gadā iznāca krājums "Citviet", kurā apkopoti pēdējos 20 gados rakstītie dzejoļi. Autore piedalījās krājuma atvēršanas svētkos Rīgā. Grāmatai piešķirta PBLA Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmija.
2021. gadā ASV iznāk pirmā Bičoles dzejas izlase angļu valodā "To Taste the River" Bitītes Vinkleres atdzejojumā.[5]
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzejoļu krājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Atrita. Šipenville: Upeskalns, 1966.
- Ceļos. Bruklina: Grāmatu draugs, 1969.
- Burot. Bruklina: Grāmatu draugs, 1976.
- Griežos. Bruklina: Grāmatu draugs, 1981.
- Atgriežos [izlase ar jauniem dzejoļiem]. Rīga: Liesma, 1991.
- Citviet. Rīga: Mansards, 2011.
Dzeja citās valodās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- To Taste the River [Nogaršot upi; dzejas izlase angļu valodā]. Atdz. Bitīte Vinklers. Washington DC: Plamen Press, 2021.
- White Waterbird [Balts ūdensputns, dzejas izlase angļu valodā]. Atdz. Bitīte Vinklers. Rīga: Vesta LK, 2022.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Astrīde Ivaska. My Age-old, Hidden Voice": the poetry of Baiba Bičole. Lithuanus, 1970, No. 1.
- Valda Melngaile. Nature in Contemporary Latvian Poetry: A Changing Vision. Arhivēts 2019. gada 6. augustā, Wayback Machine vietnē. Lithuanus, 1971, No. 1.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Baiba Bičole 'Citviet'». Delfi Kultūra. Skatīts: 2021. gada 27. decembrī.
- ↑ Baiba Bičole. http://garamantas.lv/by/person/25051[novecojusi saite]
- ↑ Baiba Bičole, dzejoļi. Jaunā Gaita, 1963, Nr. 40. http://jaunagaita.net/jg40/JG40_Dzeja.htm#Baiba_Bičole_ Arhivēts 2016. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Ezergaile, Inta. Lūkoties dziļāk. Jaunā Gaita, Nr. 227, decembris, 2001. http://jaunagaita.net/jg227/JG227_Ezergaile.htm Arhivēts 2016. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Katherine M. Hedeen. To Taste the River — Kenyon Review, August 2021 Micro-Reviews.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. augustā. Skatīts: 2021. gada 13. oktobrī.