Baložbūda pieneņu pļavā

Baložbūda pieneņu pļavā
Grāmatas vāks
Autors(-i)	Vladislavs Krapivins
Oriģinālais nosaukums	Голубятня на жёлтой поляне
Valsts	PSRS
Valoda	krievu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdota	1985
Tips	romāns-triloģija

"Baložbūda pieneņu pļavā" (krievu: Голубятня на жёлтой поляне) ir krievu rakstnieka Vladislava Krapivina zinātniskās fantastikas romāns-triloģija, kas sastāv no trim grāmatām: Голубятня в Орехове, Праздник лета в Старогорске un Мальчик и ящерка.

Romāna darbības norises vieta

Romānā aprakstītie notikumi norisinās divās paralēlajās pasaulēs, tiek pieminēta vēl viena pasaule.

Zeme

Šajā pasaulē norisinās Праздник лета в Старогорске darbība un daļa no grāmatas Мальчик и ящерка darbības.

Futūristiska Zeme, līdzīga tai, kādu 21. gadsimta pasauli iztēlojās 20. gadsimta fantasti. Ir noritējis tehniskais un sociālais progress, dzīve uz Zemes kļuvusi daudz ērtāka, parādījušās daudzas jaunas tehnoloģijas, datori. Radīti starpzvaigžņu kosmiskie kuģi (СуперКрейсера Дальней Разведки — СКДР, saīsinājumā — skaderi (ска́дер)). Katrs tāds kuģis tiek būvēts vairākus gadus, tā izmaksas ir milzīgas. Kosmonauti (tos dēvē par skadermeniem (скадермены)) ar šiem kuģiem dodas tālos lidojumos, pētot Galaktiku. Kaut gan projekts ilgst jau daudzus gadus, saprāta brāļus kosmosā atrast vēl nav izdevies, vienīgi kuģa SKDR-7 ekspedīcija uz Zemi atvedusi ziņas par kristālisku dzīvības formu, ar kuru tai diemžēl nav izdevies kontaktēties. Lielpilsētās dzīve ir ļoti komfortabla, bet tādas mazas pilsētiņas kā romānā aprakstītā Starogorska ir saglabājušas daudzas pagātnes iezīmes, un dzīve tajās ne tik ļoti atšķiras no tās, kāda bija 20. gadsimta otrajā pusē.

Planēta

Šajā pasaulē norisinās grāmatas Голубятня в Орехове darbība un daļa no grāmatas Мальчик и ящерка darbības.

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šī pasaule ir kā dvīņumāsa Zemei 20. gadsimta beigās, taču tā nebūt nav. Pirmā atšķirība — cilvēki dēvē savu planētu vienkārši par Planētu. Eksistē dīvainas paražas, piemēram, diezin kāpēc par nepieņemamu tiek uzskatīts skaitlis "pieci", pie tam visi ir pārliecināti, ka ir galēji nepieklājīgi būt piecatā. Nav pat pieckapeiku monētu un attiecīgas atzīmes skolās. Pasakās piecatā sapulcējas tikai negatīvie varoņi, taču tad tie kļūst praktiski neuzvarami.

Kaut gan šajā pasaulē, tāpat kā mūsējā, eksistē valdības iestādes un likumi, faktiski visu nosaka "tie, kuri pavēl" — būtnes, kas var pieņemt cilvēka izskatu, taču nav cilvēki. Kad viņiem kaut kas vajadzīgs, tie ierodas pie cilvēkiem un pavēl tiem rīkoties tā vai citādi. Nepakļaušanās tiek sodīta, atkarībā no apstākļiem, līdz pat nepaklausīgo iznīcināšanai, taču reti kurš atļaujas nepaklausīt. "Tiem, kuri pavēl" neko nevar nodarīt ne lodes, ne citi parastie ieroči. Par "tiem, kuri pavēl" zina visi, taču vairākums izliekas, ka tādi neeksistē.

Pirms dažām desmitgadēm Pussalā, kur norisinās darbība, notika Krastu karš: ļaudis no lielās upes labā krasta karoja ar kreisā krasta iemītniekiem. No tā laika visi Pussalas iemītnieki pretējā krasta ļaudis uzskata par potenciāliem ienaidniekiem, kaut arī neviens vairs neatceras, kāpēc šis karš sākās.

Šajā pasaulē ir daudz dīvainu lietu un parādību, kas tās iemītniekiem liekas pašsaprotamas.

Zeme-divi

Tā ir pasaule, no kuras uz Zemes ieradies žurnālists Gļebs Vjatkins. Nosaukums ir nosacīts, grāmatas tekstā šī pasaule nekur speciāli netiek nosaukta, tikai teikts, ka šo planētu tās iedzīvotāji arī sauc par Zemi. Tā ir līdzīga Zemei, taču acīmredzot nedaudz jaunāka, kā arī mazāk labiekārtota un mazāk komfortabla. Šajā pasaulē eksistē Maskava, kur Gļebs studējis universitātē, tiek pieminēta pilsēta ar nosaukumu Količa, kur Gļebs strādājis un no kurienes nokļuvis uz Zemes, kad, dodoties vietējā komandējumā, nejauši iekāpis vilcienā līdz stacijai "Tilts". Iespējams, autors ar šo pasauli ir domājis reālo 20. gadsimta beigu pasauli.

Artefakti un parādības

Romānā tiek pieminēti priekšmeti un parādības, kas ir pilnīgi netipiskas Zemei un tās realitātei. Lielākā daļa no tām piederīga Planētai.

Iebrukums

Iebrukums ir stihiska nelaime, kas laiku pa laikam piemeklē Planētu. Pilsētu pārklāj milzīgs, melns mākonis, kas ir elektriski uzlādēts, tas sastāv no maziem, kamenes lieluma fragmentiem. Tas nodedzina koka mājas un kokus, sadrupina akmens celtņu virsmas, bet cilvēki, kam nav izdevies paslēpties, iet bojā no elektriskās izlādes. Iebrukumu pārdzīvo, uz divām-trim dienām paslēpjoties akmens celtņu pagrabos. Iebrukumi ir kaut kā saistīti ar "tiem, kuri pavēl".

Murmulītis

Murmulītis ir saprātīga būtne (spējīga runāt), kuru var izveidot no auduma gabaliņa, dažām koka nūjiņām vai stieples gabaliņiem un smiltīm. Taisīt Murmulīšus var tikai klusās, mierīgās vietās, kur līdzās ir draugi, un izdodas tas ne katram. Audeklā tiek iebērtas smiltis, tas tiek aizsiets kā maisiņš, uz tā uzzīmē stilizētu sejiņu, sānos pieliek "rokas" un izveidoto Murmulīti kaut kur uzkarina ar stieplītes palīdzību. Tas atdzīvojas un spēj runāt, stāstīt pasakas vai vienkārši pļāpāt ar cilvēku. Taču runāt ar to vajag uzmanīgi: galvenais — neuzdot nekādus, pat retoriskus, jautājumus. Tas ir tāpēc, ka Murmulītis spēj atbildēt praktiski uz jebkuru konkrētu jautājumu, taču tikai uz vienu. Ja tiek uzdots vēl otrs — Murmulītis tūlīt izlādējas un pārvēršas par parastu smilšu maisiņu.

Tukšā Pilsēta

Pilsēta Pussalā upes krastā. Tajā atrodas milzīgas akmens celtnes, izskatās, ka Pilsēta ir pamesta nesen, kaut gan neviens neatceras ne to, kas šo pilsētu cēlis, ne to, ka kāds tur būtu dzīvojis. Pilsētā mitinās tikai vējiņi.

Vējiņi

Kādā Pilsētas tornī, tā augšējā laukumiņā ir akmenī iekalts uzraksts (burvju skaitāmvārdi). Ja kāds zēns pārpeldēs Upi, uzkāps šajā tornī un iemācīsies šos vārdus no galvas, bet pēc tam nolēks no liela augstuma, kritienā noskaitot šos vārdus, tas pārvērtīsies par vējiņu — mazu spirālveida virpulīti, kas var lidot, uz kurieni grib, un un pēc savas vēlēšanās var pārvērsties atpakaļ par cilvēku vai atkal par vējiņu. Ja zēns, veicot šo rituālu, iet bojā, viņš nemirst, bet uz visiem laikiem pārvēršas par vējiņu. Daudzi vējiņi dzīvo Pilsētā.

Tie vējiņi, kas par tādiem kļūstot, gājuši bojā, par cilvēkiem var pārvērsties uz neilgu laiku — no dažām minūtēm līdz dažām stundām. Vēl tie iemācījušies kļūt par "atradeņiem" — pārvērsties par zīdainīšiem, ko pieņem kāda ģimene (pie tam ne tikai uz Planētas dzīvojoša). Šāds bērns dzīvo parastu bērna dzīvi, nezinot par savu pagātni, līdz sasniedz vecumu, kurā savulaik bija gājis bojā. Tad viņš visu atceras, drīz pārvēršas par vējiņu un aizlido. Par "atradeņiem" kļūst tikai nedaudzi — par iespēju nodzīvot dažus gadus cilvēka dzīves nākas samaksāt ar sāpīgu šķiršanos.

Vilciens līdz stacijai "Tilts"

Neliels, vecmodīgs vilciens, sastopams kādā stacijā vai uz dzelzceļa jebkurā no pasaulēm, visbiežāk Planētas pasaulē. Uz vilciena maršruta plāksnītes rakstīts "st. Tilts — st. Tilts". Vilcienu redzējuši un ar to braukuši daudzi, uz Planētas tas tiek izmantots kā pilnīgi parasts transporta līdzeklis, taču staciju "Tilts" neviens nav redzējis, jo katrs izkāpj savā stacijā, nebraucot līdz galam. Patiesībā šis vilciens ir neparasts — tas šķērso vairākas (vismaz trīs) paralēlās pasaules, līdz ar to, braucot tajā pietiekami ilgi, var nokļūt citā pasaulē.

Uz Zemes šo vilcienu var sastapt divās vietās — pie dzelzceļa pārbrauktuves Starogorskas tuvumā un uz Tilta netālu no izgāztuves (arī Starogorskas apkārtnē). Uz Zemes-2 vilciens dažkārt iet cauri provinces pilsētiņas Količas dzelzceļa stacijai, uz dažām minūtēm apstājoties uz nomaļa sliežu ceļa.

Tilts

Dzelzceļa tilts, kas uz Zemes pusnaktī parādās pie izgāztuves Starogorskas tuvumā (iespējams, tas parādās arī citās pasaulēs). Tilts eksistē kādas piecas minūtes, pēc tam izgaist. Parādīšanās brīdī pāri tam vienmēr brauc vilciens līdz stacijai "Tilts".

Dzirkstelīte

Samaisot trīs, četru vai piecu draugu asinslāsītes (pa vienai no katra drauga), dažas dzelzs skaidiņas no vilciena riteņa, kuģa enkura un lidmašīnas un iegūto maisījumu saulrieta laikā aizdedzinot no svētku uguns, var iegūt Dzirkstelīti — mazu spīdošu punktiņu, kas tumsā atgādina jāņtārpiņu. Dzirkstelīte ir mūžīga, tajā slēpjas milzu enerģija. Tā pieder tam, kas to izveidojis. To var kādam atdot vai uzdāvināt, taču nav iespējams nozagt vai atņemt ar varu. Ja Dzirkstelīti aplūko lielā palielinājumā, tajā var redzēt spirālveida disku, kas līdzīgs spirālveida galaktikai. "Tie, kuri pavēl" uzskata, ka Dzirkstelīte ir tās Galaktikas modelis, kurā tā izveidota, pie kam šis modelis saistīts ar oriģinālu: iedarbojoties uz Dzirkstelīti, var iedarboties uz Galaktiku.

Tēli

• Jaroslavs Rodins (Jars) (Ярослав Родин (Яр)) — skadermens no Zemes. Pieaudzis vīrietis, taču saglabājis bērna dvēseli. Lielu daļu dzīves pavadījis tālajā kosmosā. Laika paradoksa dēļ Jars savā 35-40 gadu bioloģiskajā vecumā ir pārdzīvojis daudzus savus vienaudžus un ir večuks, ja skaita gadus kopš viņa dzimšanas. Ignatiņš Jaru pārvietoja uz Planētu, kur viņš palika dzīvot un aizsargāt savus jaunos draugus.
• Ignatiņš (Tiņš) (Игнатик (Тик)) — zēns no Planētas. Fantazētājs, spējīgs pārvērst dažas savas fantāzijas par realitāti.
• Aļka (Алька) — zēns no Planētas. Jautrs, drosmīgs, bezkompromisa.
• Darja (Daņka) (Дарья (Данка)) — meitene no Planētas. Nedaudz vecāka par zēniem, akurāta, ļoti saprātīga, stingra. Grupiņas līderis, uzvedas kā zēnu vecākā māsa, zēni viņu klausa.
• Vadiks (Вадик (Чита)) — zēns no Planētas. Nēsā brilles. Ļoti mīl lasīt, vienmēr kaut ko lasa, no tā arī radusies viņa iesauka.
• Jurka (Юрка) — zēns no Zemes, Jara dēls, nekad nav redzējis savu tēvu. Dzīvoja Starogorskā pie krustmātes. Devās uz Planētu meklēt tēvu, piedalījās, kad notika sacelšanās Jūras Licejā (Морском Лицее), kļuva par vējiņu.
• Geļka (Гелий Травушкин (Гелька, Копейкин)) — zēns no Zemes, Jurkas draugs. Dzīvoja Starogorskā pie krustmātes. Gāja bojā, mēģinot iznīcināt staciju "Tilts" — nokrita no augstuma un nositās.
• Janka (Янка (Даниил, Денёк)) — zēns-vējiņš no Planētas. Kļuva par "atradeni", lai aizvestu Jurku pie tēva. Dzīvoja Starogorskā ar vecākiem un vectēvu. Prata labi spēlēt vijoli, taču nebija nekāds "memmesdēliņš". Kļuva par Jurkas un Geļkas draugu, taču nespēja izpildīt savu uzdevumu, jo Jurka kopā ar Gļebu pameta Zemi pirms tam, kad Janka atcerējās par savu mērķi. Kopā ar Geļku un robotiņu Vasjku gatavojās iznīcināt staciju "Tilts".
• Aļoša Ļistovs (Алёша Листов (Листик, Огонёк)) — zēns no Zemes, otrklasnieks.
• Jerjoma (Ерёма) — robots, kas aizbēdzis no jauno tehniķu izstādes. Projektēja robotiņu Vasjku, taču nepaspēja to uzbūvēt. Jerjomu iznīcināja "tie, kuri pavēl".
• Gļebs Vjatkins (Глеб Вяткин (Глеб Дикий, Стрелок)) — žurnālists, dzīvoja uz Zemes-divi. Triloģijas otrajā grāmatā viņam ir 24 gadi, bet trešajā — 64. Nokļuva uz Zemes, braucot ar vilcienu līdz stacijai "Tilts", kādu laiku dzīvoja tur, satika Jurku, Geļku, Janku un Jerjomu, pēc tam devās uz Planētu, kur kļuva par vienu no pretošanās kustības dalībniekiem pret "tiem, kuri pavēl".
• Vasjka (Васька) — robotiņš-bērns, kuru projektēja Jerjoma un vēlāk izgatavoja bērni Jankas vectēva vadībā. Piemīt ārkārtīgi attīstīts intelekts, vienlaikus bērna kustīgums un tiešums.

Sižets

Pirmā grāmata: Голубятня в Орехове

Skadermens Jaroslavs Rodins (Jars) atrodas kārtējā tālajā kosmiskajā ceļojumā ar kuģi SKDR-9. Kad kuģis atrodas hipertelpā un no visas apkalpes nomodā ir tikai Jars, kuģī parādās puisēns, pēc izskata parasts Zemes zēns, kas sevi nosauc par Ignatiņu (Tiņu). Neizprotamā veidā viņš aizved Jaru no kuģa un pārvieto uz Planētu (no kuģa viņi nokļūst baložbūdā, no kuras pa kāpnītēm nokāpj pļavā, kurā zied pienenes), kur iepazīstina Jaru ar Aļku, Vadiku un Daņku. Piedzīvojumi, kas sākušies kā jautra spēle vai negaidīta atgriešanās bērnībā, beidzas traģiski: vecais Cietoksnis, kur Jars ar bērniem patvēries no Iebrukuma, sagrūst.

Jars, kurš pirns Cietokšņa sagrūšanas bija devies uz upi pēc ūdens, ir pārliecināts, ka vienīgais palicis dzīvs. Viņš ar kuģi dodas pa Upi, nonāk otrā krastā, netālu no Tukšās Pilsētas, un Pilsētā negaidīti atrod Ignatiņu, kurš ir dzīvs — katastrofas brīdī tas bija ievēlies kaut kādā pazemes ejā, gājis pa to un nokļuvis otrā upes krastā. Viņi kopā dodas uz jūras krastu, kur Jars iekārtojas darbā par bākas uzraugu, bet Ignatiņš apmetas pie savas krustmātes, kura šeit dzīvo. Pēc kāda laika viņus atrod "tie, kuri pavēl". Ignatiņu iebiedē un piespiež pārtraukt kontaktēties ar Jaru. Zēns dodas prom ar vilcienu, kas brauc līdz stacijai "Tilts", Jars cenšas viņu panākt. "Tie, kuri pavēl" uzstājīgi iesaka Jaram pamest Planētu, taču piespiest viņu to darīt diezin kāpēc nespēj. Sarunā ar vienu no "tiem" Jars uzzina, ka visai "to" darbībai ir viens mērķis — domājošas galaktikas radīšana. Pēc "to" domām, domājoša galaktika ir civilizācijas augstākā virsotne. Tieši šī projekta dēļ tiek radītas epidēmijas, Iebrukumi un citas katastrofas. Sarunas biedrs izpļāpājas, ka pēc Cietokšņa sagrūšanas dzīvs palicis ne tikai Ignatiņš. Jaram neizdodas panākt Tiņu — zēns pa ceļam iet bojā.

Nākamajā dienā Jars satiek Aļku. Izrādās, ka zēns izdzīvojis tieši tāpat kā Tiņš, nokļuvis otrā krastā, uzņemts internātskolā. Jars un Aļka atgriežas Orehovā, kur dzīvus atrod arī Vadiku un Daņku. Izmantodami Jara mirkļa vājumu, "tie, kuri pavēl" pārvieto Jaru atpakaļ uz viņa kosmosa kuģi, taču Aļkam izdodas atkārtot agrāk Ignatiņa veikto brīnumu: viņš nokļūst kuģī un aizved Jaru atpakaļ uz Planētu.

Draugi gatavojas turpināt cīnīties ar "tiem, kuri pavēl". Vadiks, neskatoties ne uz ko, lolo cerības, ka Ignatiņš ir dzīvs. Viņš uzskata, ka "tie, kuri pavēl" ir nospēlējuši izrādi, lai piespiestu Jaru pamest Planētu, un ka "tie" tur Ignatiņu kaut kur ieslēgtu.

Pēc Vadika uzstājīga lūguma viņi ar Jaru no pamesta pasta avārijas radiostacijas izsauc Ignatiņu. Vadiks uzskata, ka Tiņš, vienalga lai kur tas atrastos, izdzirdēs šo izsaukumu, pateicoties savām īpašajām spējām. Tūlīt pēc izsaukuma viņiem uzbrūk viens no "tiem, kuri pavēl". Pat Jara ierocis — izstarotājs, kuru viņš paķēra līdzi pirms otrreizējās aiziešanas no kuģa, nespēj "tam" nodarīt nekādu ļaunumu, taču Vadika mestā gumijas bumbiņa satriec "to" gabalos. Kaut arī Jars ir izdarījis visu, ko viņam bija lūdzis Vadiks, viņš netic, ka kaut kas izdosies. Bet svecīte, kas stāv uz palodzes, pēkšņi iedegas pati no sevis. Aizdegt svecīti ar savu domu spēku bija spējis tikai Tiņš, un tikai tad, kad viņi bija pieci.

Otrā grāmata: Праздник лета в Старогорске

Šai grāmatā stāstītājs ir zēns Geļka Travuškins, kas dzīvo Starogorskā.

Divi draugi — Geļka un Jurka — iepazīstas ar vijolnieku Janku, robotu Jerjomu un žurnālistu Gļebu Vjatkinu, kurš nejauši nokļuvis uz Planētas no Zemes-2. Viņi izveido Dzirkstelīti un naktī ar tās palīdzību liek kustēties vientuļam vagonam, kas stāv dzelzceļa stacijā. Brauciens turpinās ilgi, taču nakts nebeidzas. Jurka izstāsta par sen notikušu sarunu ar māti, pēc kuras viņš guvis pārliecību, ka viņa tēvs ir skadermens. Viņi nokļūst līdz sliežu sazarojumam kaut kur stepē. Tālumā redzamā ainava Gļebam šķiet pazīstama. Acīmredzot, viņi ir atraduši vietu, kur savienojas Zemes un Zemes-2 sliežu ceļi. Gļebs var atgriezties savā pasaulē, taču viņš nolemj, ka tur viņam nav ko darīt, un dodas pa sliedēm tālāk, pretī nezināmajam. Gļebam līdzi aizsteidzas Jurka, viņš cer, ka tur, nezināmajā pasaulē, viņam izdosies atrast tēvu. Tikmēr vagons, ar kuru viņi bija atbraukuši, pazūd bez pēdām.

Trešā grāmata: Мальчик и ящерка

Trešās grāmatas sākuma daļā darbība norisinās 40 gadus pirms tam, kad uz Planētas nokļuva Jars, laikā, kad tikko bija beidzies Krastu karš. Jūras Licejs praktiski ir kļuvis par bāreņu patversmi — tur mitinās bērni, kas karā zaudējuši vecākus. Kādu dienu tur parādījies zēns, tērpies dīvainā apģērbā, kurš nav zinājis, vai viņš ir no upes kreisā vai labā krasta. Zēns gūst iesauku Muzikants. Liceja audzēkņi slepus ielavās Tukšajā pilsētā (tas ir kategoriski aizliegts) un uzzina vējiņu noslēpumu. Daži no viņiem kļūst par vējiņiem. Dažus Liceja audzēkņus, kurus izsekojuši uzraugi, arestē, lai nogādātu cietumā. Muzikanta vadībā citi audzēkņi mēģina tos atbrīvot, tas viņiem arī izdodas, bet tie nepaspēj aizbēgt paši — torni, kurā zēni atrodas, ir ielenkuši "tie, kuri pavēl". Kad "tie" aizdedzina torni, zēni, kas bija kļuvuši par vējiņiem, paliek par tiem uz visiem laikiem, bet pārējie iet bojā.

Tālāk tiek stāstīts par notikumiem Orehovā, turpinās triloģijas pirmās grāmatas notikumi.

Jars strādā par direktoru skolā, kurā mācās viņa jaunie draugi. Pēc satikšanās ar vienu no "tiem, kuri pavēl", Jars uzzina, ka Ignatiņš ir dzīvs. "Tie" bija viņu turējuši pusmiegā, hipnozes stāvoklī, taču viņš sadzirdējis izsaukumu pa radio un bēdzis. Ignatiņš atgriežas pie draugiem.

Jars uzzina par Jurkas eksistenci un saprot, ka tas ir viņa dēls. Izrādās, ka Jurka bija nokļuvis licejā un kļuvis par vienu no vējiņiem. Lai uzzinātu par vējiņiem ko vairāk un atrastu Jurku, draugi sastopas ar tiem mežā, vējiņu sanāksmes laikā, kad tie uz īsu brīdi atkal kļūst par zēniem.

Starogorskā Janka pēkšņi atceras, ka viņš ir Daņa, viens no vējiņiem, par tādu kļuvis, ejot bojā "to, kuri pavēl" aizdedzinātajā tornī, audzis kā "atradenis" un četrdesmit gadus pēc kļūšanas par vējiņu sastapis Jaru. Vējiņi bija nolēmuši palīdzēt Jaram aizvest Jurku pie tēva. Taču neviens nevarēja paredzēt, ka parādīsies Gļebs un Jurka aizies viņam līdzi. Daņa saprot, ka Muzikants ir bijis Jurka. Taču ir pretrunas, kas saistītas ar laiku. Jurka bija aizgājis pirms mēneša, bet sacelšanās Licejā notika 40 gadus pirms Jara parādīšanās uz Planētas.

Atrisināt pretrunu palīdz robotiņš Vasjka: "tie, kuri pavēl" ir izveidojuši laika loku, kura dēļ notikumu secība ir traucēta. Lai to izdarītu, "tiem" vajadzēja radīt modeli — šis modelis ir vilciens līdz stacijai "Tilts". Šis vilciens vienmēr brauc tikai vienā virzienā, nekad nesasniedzot galamērķi, jo tāda nemaz nav: stacija "Tilts" ir viss šī sliežu ceļa loks. Kad Daņa atkal pārvērtīsies par vējiņu, viņš neatgriezīsies pie Jara un viņa draugiem: viņš nokļūs laika cilpā, kļūs par bērnu, no jauna piedzīvos sacelšanos Jūras Licejā, ies bojā un tā atkal un atkal.

Netālu no Starogorskas pusnaktī mēdz parādīties tilts pāri gravai, pāri tam pārbrauc vilciens, pēc tam tilts izgaist. Zēni nolemj sliedes uzspridzināt, kad vilciens šķērsojis tiltu (sprāgstvielu izdomājis robotiņš Vasjka). Diemžēl Daņa jau pirms tam ir atkal pārvērties par vējiņu. Geļkam izdodas nokļūt uz tilta un uzspridzināt sliedes, taču nokāpt viņš nepagūst — tilts izgaist zem viņa kājām, un Geļka nokrīt, ejot bojā.

Planēta. Nekas nav bijis velti. Daņa atgriežas tai laikā, no kura bija devies ceļā. Pēc laika cilpas iznīcināšanas visi vējiņi atkal kļūst par zēniem. Jars un viņa draugi kopā ar citiem cilvēkiem sāk glābšanas operāciju, jo plašā apkārtnē bez silta apģērba, pajumtes un ēdiena ir parādījušies tūkstošiem bērnu. Jurka un Jars beidzot sastopas.

Publikācijas

Triloģija pirmoreiz tika publicēta žurnālā Уральский следопыт no 1983. līdz 1985. gadam.

Sākotnēji autors nebija plānojis pirmās divas grāmatas veidot kā lielāka darba daļas, un tikai vēlāk radās ideja veidot trešo daļu, ar kuras palīdzību apvienot pirmās divas.

Atsevišķā izdevumā triloģija iznāca 1985. gadā Sverdlovskā. 1988. gadā darbu izdeva Maskavas izdevniecība Детская литература. Katra izdevuma tirāža bija 100 000 eksemplāru. Turpmākajos gados triloģija tikusi izdota vairākkārt, arī klausāmgrāmatas formātā.

Ārējās saites

• Голубятня на желтой поляне Arhivēts 2017. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
• Голубятня на желтой поляне, в орехове. 1 часть трилогии В. Крапивина. Аудиокнига. Сказки на ночь (krieviski)
• Голубятня на желтой поляне. Часть 2. Праздник лета в Старогорске. Аудиокнига В. Крапивина (krieviski)
• Голубятня на желтой поляне Часть 3 Мальчик и ящерка Аудиокнига (krieviski)