Baltiešu izdošana

Baltiešu karavīru pārbaude bēgļu nometnē pirms izdošanas

Baltiešu izdošana (zviedru: Baltutlämningen) ir apzīmējums Zviedrijas 1946. gada janvārī Zviedrijā internēto un Otrā pasaules kara laikā Vācijas militārajās vienībās mobilizēto latviešu, igauņu un lietuviešu karavīru izdošanai PSRS.

Ievads

1945. gada maijā Zviedrijā ieradās aptuveni trīs tūkstoši Vērmahtam piederīgu militārpersonu. Starp viņiem bija arī aptuveni 250 okupēto Baltijas valstu pilsoņi, kuri bija dienējuši vācu militārajos formējumos.

Daļa baltiešu ieradās Gotlandē. Pirmie no viņiem Gotlandē nonāca 5. maijā. Pārējie dažas dienas vēlāk. Pēdējā baltiešu karavīru grupa Gotlandē nonāca 15. maijā un izkāpa krastā pie Gringes Gammelgardā. Kopumā no Kurzemes cietokšņa Gotlandē ieradās aptuveni 160 baltiešu karavīru. Daudzi no viņiem tika reģistrēti kā civilpersonas un nosūtīti uz bēgļu nometnēm un drīzumā atbrīvoti. Taču aptuveni 40 baltiešu karavīri tika internēti kā militārpersonas.

8. maija rītā Zviedrijas dienvidos Istādē (Ystad) no Bornholmas ar kuģīšiem Potrimps un Alnis kopā ar dažiem vāciešiem un civilajiem bēgļiem ieradās 133 Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīri. No viņiem internētas tika 126 personas. Leģionārus, kuri izcēlās krastā Istādē, 10. maijā pārveda uz Bēkebergas (Bökeberg) karantīnas nometni. 29. maijā uz Bēkebergu atveda arī 19. divīzijas leitnantu Pēteri Vabuli, kurš kopā ar vairākiem vācu lidotājiem-instruktoriem Zviedrijā bija ieradies ar vecu Junkers transportlidmašīnu. Maija beigās internētos no Bēkebergas pārveda uz nometni pie Ekšes (Eksjö), kur pirmā baltiešu grupa ieradās 31. maijā. Sākotnēji baltieši Ekšē nometnē tika izvietoti kopā ar vāciešiem, taču septembra sākumā viņus izvietoja atsevišķā nometnē 2 km tuvāk Ekšē - Rennesletē (Ränneslätt).

Baltiešus, kurus internēja Gotlandē sākotnēji izvietoja nometnē pie Havdhēmas. 2. jūlijā viņus nosūtīja darbos uz Martebū kūdras purvu, bet 21. augustā pārcēla uz meža darbiem Kapelshamnas mežā. Vēlāk viņi atkal atgriezās Havdhēmā. 2. oktobrī sāka Gotlandē internēto baltiešu pārvešanu uz Rennesleti, ko pabeidza 11. oktobrī.

Kopumā saskaņā ar Zviedrijas iestāžu datiem internēja 167 baltiešu karavīrus, starp viņiem — 7 igauņus, 11 lietuviešus un 149 latviešus.

PSRS nota

1945. gada 2. jūnijā PSRS sūtniecība Stokholmā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai verbālnotu “ar priekšlikumu izdot PSRS valdībai visus vācu (un tādus, kas bijuši vācu kontrolē) karavīrus, virsniekus un citas militārpersonas, kas ieradušās zviedru ostās”.

11. jūnijā jautājumu par iespējamo internēto vācu militārpersonu izdošanu izskatīja Riksdaga Ārlietu komisijā (Utrikesnämden). Pēc Ārlietu komisijas sēdes ārlietu ministrs Ginters iesniedza ministru kabinetam priekšlikumu internētos izdot PSRS. Ne Ārlietu komisija, ne kabinets netika īpaši informēti, ka izdodamo vidū atrodas arī baltieši. Galīgais lēmums tika pieņemts ministru kabineta sēdē 15. jūnijā. Tika nolemts apmierināt padomju prasību izdot internētās Vācijas militārpersonas, „kas bija bēgušas no frontes pēc Vācijas militārās kapitulācijas akta parakstīšanas”, t.i., pēc 1945. gada 8. maija pulksten 23.01. pēc Centrāleiropas laika, Zviedrijas valdība izrādīja gatavību izdot visas internētās militārpersonas. Lielākā daļa baltiešu (tai skaitā visi, kuri ieradās no Bronholmas Istadē) fronti bija pametuši vēl pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. Vēlāk, 24. novembrī, Zviedrija papildus precizēja, ka izdoti tiks visi, kas ieradušies Zviedrijā pēc 1945. gada pēc maija sākuma.

Nākamajā dienā Zviedrijas valdība uz padomju notu sniedza šādu atbildi:

1945. gada 2. jūnija verbālnotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sūtniecība saskaņā ar norādījumiem izteikusi priekšlikumu izdot Padomju Savienībai visus vācu (un tādus, kas bijuši vācu kontrolē) karavīrus, virsniekus un citas militārpersonas, kas bēgušas no padomju - vācu frontes uz Zviedriju pēc Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanas.

Atbildot uz to, Karaliskā Ārlietu ministrija paziņo, ka zviedru valdība ir gatava atļaut vācu vai vāciešu kontrolē bijušām militārpersonām, kuras bēgušas uz Zviedriju, atstāt mūsu zemi un aizsardzības štābs saņēmis uzdevumu stāties sakaros ar sūtniecību jautājumos, kas skar šo personu aizbraukšanu un nodošanu padomju militārajām iestādēm. Turklāt jāpiebilst, ka starp šīm personām ir tādas, kas ieradušās Zviedrijā pirms kapitulācijas akta parakstīšanas.

Šis paziņojums skaidri sevī ietver arī to (kas sūtniecības notā īpaši jautāts), ka zviedru valdība negatavojas šīm personām Zviedrijā dot patvērumu.

Lēmumu par izdošanu pieņēma koalīcijas valdība, ko vadīja sociāldemokrāts Pērs Albīns Hansons. Galvenā atbildība jautājuma gatavošanā gūlās uz Ārlietu ministriju, ko vadīja Ginters. Pieņemtais lēmums tika saglabāts slepenībā. 31. jūlijā koalīcijas valdība atkāpās, un to nomainīja sociāldemokrātu kabinets, kurā Hansons saglabāja premjera posteni, bet par ārlietu ministru kļuva sociāldemokrāts Estens Undēns.

No PSRS puses par sarunu vadītāju tika nozīmēts jūras kara flotes atašejs Sļepenkovs. 3. jūlijā viņam Zviedrijas puse iesniedza izdodamo sarakstu. Tajā bija iekļauti arī visi 167 internētie baltiešu karavīri.

14. novembrī aizsardzības Štābs saņēma informāciju, ka izdodamo transportēšanai Trelleborgas (Trelleborg) virzienā no Murmanskas izbraucis padomju transportkuģis. Tajā paša dienā izdošanas jautājumu skatīja jaunās — sociāldemokrātu valdības kanceleja, taču skartas tika tikai tehniskas detaļas.

Sabiedrības protesti

Tajā pašā 14. novembrī kāds Ārlietu ministrijas ierēdnis par lēmumu izdot baltiešu karavīrus informēja bijušo Lietuvas vēstnieku Stokholmā Ingu Šeiņu, kurš nekavējoties sazinājās ar Svenska Dagbladet galveno redaktoru Ivaru Andersonu, kā arī ar Dagposten redakciju. Tajā pašā vakarā viņš sazvanījās arī ar Diakonu valdes sekretāru mācītāju Alanu Svantesonu.

14. novembra pēcpusdienā premjerministrs Pērs Albīns Hansons partiju vadītāju konferencē par izdošanu informēja visu pilsonisko partiju pārstāvjus, norādot, ka šajā jautājumā saglabājama slepenība.

15. novembra rītā Svenska Dagbladet publicēja rakstu „Zviedru azīltiesības”, kurā starp citu minēja arī baltiešu karavīru iespējamo izdošanu:

[..] Trešā bēgļu kategorija ir vācu karavīri un starp tiem neliels skaits baltiešu vācu uniformās, kas, vai nu pirms vai tieši sakarā ar vācu kapitulāciju Baltijā, atbēga šeit, un kurus internēja militārā apsardzībā. Saskaņā ar ieroču pamiera noteikumiem un tautu tiesību nolikumiem tie tiks izdoti saviem uzvarētājiem - krieviem, turklāt jāatzīst, ka baltieši ieņem sevišķu, ļoti jūtīgu stāvokli. Vairāki no tiem ir piespiedu kārtā iesaistīti vācu armijā un tāpēc būtu pareizāk tos uzskatīt un apieties ar viņiem kā ar politiskiem bēgļiem. [..]

— Freivalds un Alksnis, 75, 76

Saprotot, ka notikusi informācijas noplūde, 15. novembra vakarā Ārlietu ministrija organizēja slēgtu preses konferenci, uz kuru uzaicināja vadošo laikrakstu pārstāvjus. Premjerministrs viņiem pavēstīja par gaidāmo izdošanu, vienlaikus atgādinot pilnīgas klusuciešanas pienākumu.

Publiski Ārlietu ministrija turpināja noliegt, ka pieņemts lēmums par internēto izdošanu.

17. novembrī šo informāciju publicēja laikraksts Dagposten, bet 19. novembrī provinces izdevums Västmanlands Läns Tidning, kuru redaktori nebija aicināti uz slēgto preses konferenci, un tādējādi viņiem šajā jautājumā nebija nekādu saistību pret valdību. Nākamajā dienā, 20. novembrī, divi pilsonisko partiju pārstāvji Eliss Hostads (Tautas partija, 2. palāta) un Oke Holmbeks (konservatīvie, 1. palāta) iesniedza interpelāciju ārlietu ministram Undēnam. Tajā pašā dienā ārlietu ministru apmeklēja divdesmit piecas augstas Zviedrijas baznīcu amatpersonas, kuras centās panākt lēmuma par baltiešu izraidīšanas pārskatīšanu.

25. novembrī visās Zviedrijas baznīcās notika aizlūgumi par baltiešiem.

Zviedru sabiedrība uzsāka plašus protestus pret paredzamo izdošanu. Protestu karalim izteica septiņsimt Zviedrijas 3. ārstu kongresa dalībnieki. Lūgumu ārlietu ministram neizdot baltiešus parakstīja Ārzemnieku komisijas 275 ierēdņi. Starp citām organizācijām protesta telegrammas nosūtīja Gēteborgas tautskolu skolotāju korpuss, valsts tautskolu inspektoru apvienība, vidusskolu skolotāju valsts apvienība, Zviedrijas pamatskolu skolotāju valsts apvienība, Zviedrijas tautskolu skolotāju apvienība un tehnisko ģimnāziju skolotāju apvienība, Stokholmas studentu korpuss, ģimnāziju biedrība Jaunie labējie, Kungsholmas zviedru jaunatnes biedrība, Zviedrijas burātāju apvienība, Zviedrijas baznīcas ierēdņu apvienība, Zviedrijas tautskolas draugu Gēteborgas nodaļa, Zviedrijas atturības biedrība utt. Saskaņā ar zviedru preses novērtējumu pie karaļa vien kopumā vērsušās 100 000 personas.

Īpaši aktīvus protestus izteica visas četras Zviedrijas universitātes Upsālā, Lundā, Stokholmā un Gēteborgā. 26. novembrī Stokholmas un Gēteborgas universitāšu rektori apmeklēja ārlietu ministru Undēnu, izsakot prasību pirms internēto baltiešu izdošanas veikt individuālas pārbaudes. Triju universitāšu juridiskās fakultātes vērsās pie premjerministra, prasot baltiešu gadījumā piemērot azīltiesību principus. Visās četrās universitāšu pilsētās studenti rīkoja plašas protesta sapulces un ielu demonstrācijas. Protesta sapulces notika arī daudzās Stokholmas skolās. 26. novembrī policija izklīdināja Östra real un Palmgrenska samskolan ģimnāzistu demonstrāciju, kas devās uz karaļa pili. Jau nākamajā dienā izglītības ministrs uzdeva skolu virsvaldei izdarīt izmeklēšanu sakarā ar skolu pārstāvju protesta rezolūcijām:

[..] Jau tikai tas vien, ka skolu jaunatnei, vecumā no 15-19 gadiem, tiek dota iespēja skolas darbam paredzētajā laikā piedalīties opozīcijas izteikšanā kādā politiskā jautājumā, rada izbrīnu. Vēl lielāks pārsteigums, protams, būtu, ja izrādītos, ka ģimnāzistu opozīcijas izteikšana zināmos gadījumos ir radusies skolotāju ietekmē.[..]

— Freivalds un Alksnis, 105

Neapmierinātību izteica arī armijas pārstāvji. Abu Rennesletes nometni apsargājošo apakšvienību (Gētas sapieru vienība (Ing.2) un Jenčepingas - Kalmāras pulks (I/12)) virsnieku un apakšvirsnieku korpusi 24. novembrī pieņēma karalim adresētu rezolūciju internēto izdošanas jautājumā:

[..] Mūsu lojalitāte pret karali un valdību ir nediskutējama un visas dotās pavēles tiks nelaužami izpildītas. Bet mūsu sirdsapziņa un karavīru gods liek mums stingri izteikt mūsu kauna sajūtu, ka mums ir jāpiedalās gaidāmajā izdošanā [..]

— Freivalds un Alksnis, 106

Lai gan armijas vadība disciplinārā kārtā vērsās pret abu minēto apakšvienību komandieriem, jau 25. novembrī armijas virspavēlnieks pieprasīja karalim civilo ierēdņu klātbūtni pie internēto nometņu evakuācijas izdošanas gadījumā.

Taču kā liecina no 6. līdz 8. decembrim veiktā sabiedriskās domas aptauja sabiedrības noskaņojums nebija viennozīmīgs. 45% no aptaujātajiem uzskatīja, ka baltieši ir jāizdod, 26% — ka jāizdod atsevišķas personas, 14% nevarēja atbildēt, bet tikai 15% procenti stigri izteicās pret izdošanu. Pašsaprotami bija, ka izdošanu atbalstīja komunisti, taču par izdošanu izteicās arī vairākums sociāldemokrātu un ar viņiem saistīto arodbiedrību pārstāvji.

Internēto protesti

Paši internētie joprojām nebija informēti par izdošanas lēmumu. Par to, ka kaut kas tiek gatavots liecināja tikai 20. novembrī pastiprinātā internēto nometņu apsardzība — tika palielināts uzraugu skaits un nostiprināti dzeloņstiepļu iežogojumi. Tikai 21. novembrī kādai latviešu sievietei, apgalvojot, ka viņai nododama ziņa internētajam leitnantam Raiskumam no viņa sievas, izdevās internētos informēt par paredzamo izdošanu. Tās pašas dienas vakarā baltiešu virsnieku sapulcē vienojās par badastreika pieteikšanu. Badastreiks tika uzsākts 22. novembrī. Par streika komitejas vadītāju kļuva ārsts Helmārs Eihfūss-Atvars. Jau otrajā badastreika dienā nometnes uzraugu skaits tika palielināts līdz 1000 vīriem. 24. novembrī baltiešu badastreikam pievienojās Rennesletē internētie vācieši.

23. novembrī valdība ārkārtas Riksdaga sēdē sniedza atbildi uz Holmbeka un Hostada interpelāciju. Valdības deklarāciju izdošanas jautājumā pirmajā Riksdaga palātā nolasīja premjers Hansons, bet otrajā palātā - ārlietu ministrs Undēns.

Viena no protestētāju un arī pašu internēto galvenajām prasībām bija veikt tā saucamo individuālo pārbaudi. Lai gan valdība šo prasību ignorēja, pēc zemāko instanču iniciatīvas 25. novembrī individuālās pārbaudes tika uzsāktas. To rezultātā atsevišķi internētie baltieši tika atzīti par civilbēgļiem, un viņi vēlāk tika atbrīvoti, taču kopumā šīs pārbaudes rezultāti netika ņemti vērā.

26. novembrī valdības ārkārtas sēdē, atsaucoties uz tehniskiem iemesliem, tika nolemts internēto izdošanu atlikt. Taču internētie badastreiku nepārtrauca, jo valdības lēmums neietvēra nekādas norādes uz to, ka iepriekšējais lēmums par izdošanu būtu grozīts.

26. novembra rītā kaprālis Gustavs Vilks durot ar nazi sirds apvidū izdarīja neveiksmīgu pašnāvības mēģinājumu, bet naktī no 27. uz 28. novembri pārgriežot roku un kāju vēnas pašnāvību izdarīja leitnants Oskars Lapa.

Izdošana

27. novembrī Trelleborgas ostā ienāca krievu kuģis „Kubaņa”. 28. novembra rītā nometnes komandants paziņoja, ka ar šo kuģi baltiešus neizvedīs, un viņi tiks no Rennesletes nometnes pārvietoti uz slimnīcām. Tajā pašā dienā ārlietu ministrs Undēns informēja PSRS, ka badastreika rezultātā baltieši ir tik novājināti, ka izdošana pašlaik nav iespējama. Baltiešus izvietoja Ulrisehamnas (Ulricehamn), Halmstādes (Halmstad), Kristiānstādes, Veksē, Kalmāras, Ekšē un Erebrū slimnīcās. Pirms tam jau 7 ar tuberkulozi slimojošie bija pārvesti uz Heslebijas sanatoriju. 6. decembrī streika komitejas vadītājs Eihfūss-Atvars, atsaucoties uz streikojošo veselības stāvokļa pasliktināšanos, vērsās pie Zviedrijas Medicīniskās pārvaldes ar lūgumu paziņot citiem slimnīcās internētajiem baltiešiem par bada streika pārtraukšanu. Līdz 11. decembrim bada streiks tika pārtraukts.

4. decembrī baltiešu izdošanas jautājumu atkārtoti izskatīja kabineta sēdē. Valdība nolēma, ka iepriekšējais lēmums atstājams negrozīts, taču trīs valdības locekļi — tieslietu ministrs Ceterbergs (Zetterberg), un konsultējošie valsts padomnieki (ministri) Kvensels (Quensel) un Danielsons nepiekrita pieņemtajam lēmumam un atturējās no sēdes protokola parakstīšanas.

7. decembrī paziņoja, ka atbildība par internētajiem no militārajām iestādēm nodota Civilās aizsardzības pārvaldes pārziņā. Līdz ar to internēto apsardze un vēlākā konvojēšana tika nodota policijai.

8. decembrī jautājumu atkārtoti izskatīja arī Ārlietu komisijā, bet lēmums netika mainīts. Šī bija pēdējā reize, kad baltiešu jautājums tika apspriests Zviedrijas oficiālajās instancēs.

13. decembrī, ietriecot acs ābolā zīmuli, pašnāvības mēģinājumu izdarīja leitnants Edvīns Alksnis.

Janvāra sākumā baltiešus no slimnīcām sāka pakāpeniski atkal pārvietot uz internēšanas nometnēm. Lielākā daļa baltiešu (98) nonāca Geltoftā (Gälltofta) pie Kristianstades, bet citus (25) izvietoja Rinkabijā (Rinkaby) 2 km no Geltoftas, kā arī Friedhemas provizoriskajā slimnīcā.

14. janvārī paziņoja, ka virsleitnants Vilis Krūmiņš un leitnants Ēriks Žilinskis atzīti par civilajiem bēgļiem. Viņi tika pārvesti uz Lenhuvudu un vēlāk atbrīvoti.

1946. gada 18. janvārī Ārlietu ministrija saņēma informāciju, ka krievu kuģis „Beloostrov” ir ceļā uz Trelleborgu. Par izdošanas datumu tika nozīmēts 23. janvāris. 19. janvārī tika pārtraukti visi, tai skaitā arī tuvinieku, apmeklējumi.

23. janvāra rītā 225 vīru lieli policijas spēki ar varu uzsāka Rinkabijas nometnes evakuāciju. No šīs nometnes uz Trelleborgu izdošanai pārveda 128 vāciešus un 23 baltiešus. 24. janvāra rītā internētie tika nodoti PSRS pārstāvjiem uz kuģa „Beloostrov”.

25. janvārī evakuēja Geltoftas nometni, kurā vairākums internēto bija baltieši. Evakuācijas laikā pašnāvības mēģinājumu izdarīja leitnants Artūrs Plūme. Viņu nogādāja Kristiānstādes slimnīcā, kur veica operāciju un izdevās viņu glābt. No Geltoftas aizveda 96 baltiešus un 36 vāciešus. Pa ceļam viņiem pievienoja 5 slimos vāciešus un 3 latviešus no Kristiānstādes slimnīcas. Trelleborgas ostā kareivis Valentīns Silamiķelis ar rokām izsita autobusa logu, ar stikla lauskām mēģinot pārgriezt roku vēnas. Viņu nogādāja pārsiešanas punktā, kur konstatēja, ka ievainojumi nav smagi un viņu iespējams izdot kopā ar pārējiem. Nedaudz vēlāk, citam autobusam iebraucot Trelleborgas ostas teritorijā, pašnāvību, pārgriežot kakla artērijas izdarīja leitnants Pēteris Vabulis.

Vienlaikus ar Geltoftas nometnes evakuāciju policija evakuēja arī 87 slimniekus (starp viņiem 25 baltiešus) no Friedhemas slimnīcas.

25. janvārī kuģis „Beloostrov” atstāja Trelleborgas ostu. PSRS iestādēm tika izdoti 146 baltiešu karavīri, starp kuriem bija 132 latvieši (22 virsnieki, 26 instruktori, 78 kareivji un 4 gaisa izpalīgi), 9 lietuvieši (7 virsnieki, 1 instruktors un 1 kareivis), 7 igauņi (1 instruktors, 6 gaisa izpalīgi). Kopā ar leģionāriem izdoti tika arī divi latvieši — civilpersonas.

27. janvārī kuģis „Beloostrov” iebrauca Liepājas ostā. Sākotnēji izdotos izvietoja gūstekņu nometnē pie Liepājas cukurfabrikas. 1946. gada februāra beigās daļu no viņiem — dažus latviešus un visus igauņus pārveda uz nometni Rīgā, Mežaparkā. Septiņus no latviešiem februārī atbrīvoja. Pārējos leģionārus maija sākumā pārvietoja uz nometni Sarkandaugavā. 17. augustā gandrīz visus izdotos leģionārus uz kādu laiku atbrīvoja. Ir zināms, ka vismaz pieci no izdotajiem netika atbrīvoti — kapteinis Ernests Ķeselis, leitnants Oskars Rēķis, kaprālis Ernests Balodis, leitnants Pēteris Ziemelis un ārsts Helmārs Eihfūss-Atvars. Bet jau 1947. gada pavasarī daudzus no atbrīvotajiem atkal arestēja. Vairākos tiesas procesos 1947. gada laikā viņi tika notiesāti, piespriežot dažāda ilguma ieslodzījumus. Dažiem tika piespriests nāves sods.

Trelleborgā 1999.—2000. gadā atklāts mākslinieka Kristera Bordinga (Christer Bording) piemineklis „Bēgļu laiva uz sēkļa”.

Pēcvārds

Pēc bijušā izdotā Valentīna Silamiķeļa apkopotajām nepilnīgajām ziņām, nāves sods piespriests pieciem latviešiem un vienam lietuvietim. Trijiem latviešiem nāves sods izpildīts, bet divi apžēloti. Vismaz 23 no izdotajiem latviešiem, 4 no lietuviešiem un 1 igaunim piespriesti dažāda termiņa cietumsodi. Zināms, ka vismaz divi no notiesātajiem miruši nometnēs.

Ir zināms, ka no izdošanas izdevās izvairīties 15 latviešiem un vienam igaunim. 10 latvieši veselības stāvokļa dēļ palika Zviedrijas slimnīcās, bet 5 latvieši un igaunis tika atzīti par civilajiem bēgļiem un atbrīvoti. 1946. gada vasarā un pēc tam atkārtoti septembrī PSRS pieprasīja Zviedrijā palikušo izdošanu. Neuzticoties Zviedrijas iestādēm, lielākā daļa no Zviedrijā palikušajiem 1946. gada oktobra beigās nelielā zvejnieku laivā pārbēga uz Lielbritāniju.

Pēc Starptautiskajām Cilvēktiesībām Zviedrijai nebija pamata izdot baltiešus. Hāgas konvencijas neprasa, lai neitrāla valsts, karam beidzoties, izdotu militārpersonas kādai citai valstij. Tāpat, gūstekņiem jādod iespēja atgriezties mājās — taču tikai brīvprātīgi (Freivalds 1968, 132.—133. lpp., 218. lp; Landsmanis 1970, 63.—64. lpp.).

1994. gada pavasarī Zviedrijas pilsoņu partiju valdība atzina, ka lēmums izdot baltiešu karavīrus PSRS ir bijusi kļūda. Četrdesmit četri dzīvi palikušie saņēma uzaicinājumu apmeklēt Zviedriju. Četrdesmit ielūgumu pieņēma. Viņus, 35 latviešus, 4 igauņus un 1 lietuvieti, 1994. gada 20. jūnijā pieņēma Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Ārlietu ministre Margareta af Uglase oficiāli atvainojās un teica, ka izdošanas lēmums bijis pārsteidzīgs un nepareizs. Leģionāri ciemojās arī Ekšē un Gotlandē (Skat. Stokholmas lielās dienas avīzes Svenska Dagbladet 1994. gada 21. un 22. jūnijā, Dagens Nyheter 1994. gada 21. un 22. jūnijā, un Uldis Ģērmanis, Laiks, 1994. gada 13. jūlijā). Vēlreiz atvainojās Zviedrijas ministru prezidents [[ Frēdriks Reinfelts]] 2011. gadā.

Romāns un filma

Zviedrijā 1968. gadā P.U. Enkvists (P.O. Enquist) izdeva romānu „Leģionāri” (Legionärerna) par baltiešu izdošanu. Romānu ekranizēja J. Bergenstrole (Johan Bergenstråhle) 1970. gadā ar nosaukumu „Baltiešu izdošana” (Baltutlämningen). Kad iznāca Enkvista grāmata un gatavoja Bergenstroles filmu, latvieši iespēju robežas rakstīja un stāstīja, kā patiesība grāmatā un filmā ir sagrozīta. Tā laika avīžu raksti ar šī laika komentāriem atrodami Gunāra Pāvula grāmatā „Ezis dūnās”, Rīgā 2006. Landsmanis (1970) atspēko P.U. Enkvista romānā pielaistās faktu kļūdas.

Literatūra

• Enkvists, P.U. (Per Olov Enquist) „Leģionāri. Romāns par baltiešu izdošanu”. — Liesma, Rīga 1993. (350. lpp.) ISBN 5410010280
• Uldis Ģērmanis „Leģionāru atgriešanās”. — "Laiks" Nr. 56, 1994. gada 13. jūlijā, (6. lpp.)
• Uldis Ģērmanis „Jaunie laiki un pagātnes ēnas: fakti un vērtējumi, 1991-1995”. Memento un Zinātne, Stokholma - Rīga 1995. (131. - 132. lpp.) ISBN 9187114208
• Gunārs Pāvuls „Ezis dūnās”. — Rīgā 2006. (1. - 37., 40. - 42. lpp.) ISBN 9984312895
• Valentīns Silamiķelis „Ar Baltijas karogu. Izdotie”. — Jumava, Rīga 1998. (390. lpp.) ISBN 9984051633, tulkota zviedru un angļu valodās
• Osvalds Freivalds, Edvīns Alksnis „Latviešu kaŗavīru traģēdija Zviedrijā”. — Imanta, Kopenhāgena 1956. (264. lpp.)
• Osvalds Freivalds "De internerade balternas tragedi i Sverige år 1945-1946". — Daugavas vanagi, Stokholma 1968. (432. lpp.)
• Arturs Landsmanis ''De misstolkade legionärerna''. — Latviešu Nacionālais Fonds, Stokholma, 1970. (83. lpp.)
• Sandra Veinberga „Nokavētā atvainošanās” — "NRA" 2003. gada 26. septembris
• Curt Ekholm "Balt- och tyskutlämningen 1945-1946 : omständigheter kring interneringen i läger i Sverige och utlämningen till Sovjetunionen av f. d. tyska krigsdeltagare". — Acta Universitatis Upsaliensis, Studia Historica Upsaliensia; 136-137, Upsala 1984. (224. + 444. lpp.) ISBN 9155415334
• Jānis Zalcmanis "Baltutlämningen 1946 i dokument". — Militärhistoriska förlaget, Stokholma 1983. (96. lpp.) ISBN 9185266272

Ārējās saites

• Baltiešu izdošana, Historia.lv
• http://www.old.historia.lv^{[novecojusi saite]}
• Latviešu leģionāri Zviedrijā
• Latvieši vēstures likteņdzirnās