Beneša dekrēti

Vikipēdijas lapa
Edvards Benešs, Čehoslovākijas prezidents (1935—1938 un 1940—1948)
Čehoslovākiju 1945. gadā pametošie vācieši
No Gutas 1947. gada februārī piespiedu kārtā izvestie ungāri Mlada Boleslavā

Beneša dekrēti (čehu: Benešovy dekrety, slovāku: Benešove dekréty) ir Čehoslovākijas republikas prezidenta Edvarda Beneša Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados izdota likumu sērija "Republikas prezidenta dekrēti" (čehu: Dekrety presidenta republiky, slovāku: Dekréty prezidenta republiky), kas legalizēja vāciešu un ungāru padzīšanu no valsts.

Dekrētu saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dekrētu virkne noteica, ka:

  • vācieši un ungāri, pamatojoties uz etniskām pazīmēm, tiek pasludināti par kolaboracionistiem un zaudē Čehoslovākijas pilsonību;
  • kolektīvās atbildības princips balstīts uz konkrētām etniskām pazīmēm;
  • vāciešu un ungāru īpašumi tiek konfiscēti, īpašniekiem zaudējumus nekompensējot;
  • likums par nacismu un kolaboracionismu noteica, ka sodāmi ir nevis noziegumi pret cilvēci, bet gan noziegšanās pret Čehoslovākijas valsti;
  • jebkura rīcība, kas laikā no 30.09.1938. līdz 28.10.1945. veikta pret okupācijas režīmu vai kolaboracionistiem, ir patriotiska un nesodāma, pat ja tai ir klaji noziedzīgs raksturs.

Dekrētus leģitimizēja Potsdamas līguma 13. paragrāfā noteiktais, ka visas trīs sabiedrotās uzvarētājvalstis piekrīt vācu tautības iedzīvotāju izvešanai no Čehoslovākijas, Polijas un Ungārijas.

Šie dekrēti nav anulēti līdz pat šai dienai, kas uztur pastāvīgu politisku spriedzi starp Čehiju un Vāciju.

Notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 5. aprīlī Čehoslovākijas republikas pagaidu valdība izsludināja t.s. Čehoslovākijas valsts atjaunošanas (Košices) programmu, kurā bez visa pārējā tika noteikts, ka visi Čehoslovākijā dzīvojošie vācieši automātiski zaudē Čehoslovākijas pilsonību, ja vien nevar pierādīt, ka piedalījušies pretošanās kustībā pret okupācijas režīmu. Savukārt visas personas, kas noziegušās pret Čehoslovākijas valsti un tautu, ir sodāmas arī bez tiesas un izmeklēšanas.

Tā kā pat oficiālā līmenī tika uzskatīts, ka visi Sudetu apgabala vācieši ir atbalstījuši nacistu režīmu, tātad noziegušies pret Čehoslovākijas valsti, uzreiz pēc Vācijas armijas izdzīšanas no Čehoslovākijas teritorijas sākās čehu militāro un policejisko spēku un Sarkanās armijas okupācijas spēku izvērsta vardarbība pret vāciešiem: piespiedu pārvietošana, īpašuma atņemšana, slepkavošanas, izvarošanas, ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un piespiedu darbs. Kopā šajā t.s. mežonīgās izdzīšanas fāzē, kas ilga no 1945. gada maija līdz augustam, no Čehoslovākijas tika padzīti aptuveni 800 000 Sudetijas vāciešu.

Nākamā vāciešu izdzīšanas fāze, kas no iepriekšējās atšķīrās tikai ar lielāku organizētību, ilga līdz 1946. gada oktobrim, bet mazākos apjomos vāciešu izvešana ilga vēl vismaz divus gadus. Pavisam no Čehoslovākijas tika padzīti 2 700 000 līdz 3 000 000 vāciešu, un valstī palika 200 000—300 000 vāciešu, no kuriem lielākā daļa izceļoja turpmākajos gados. Piespiedu izvešanas gaitā no bada, slimībām vai vardarbības bojā gāja no 15 000 (pēc čehu aprēķiniem) līdz 270 000 (vāciešu aprēķini) pārvietojamo personu.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Documents on the Expulsion of the Germans fron Eastern & Central Europe. — vol. 4, — Bonn, 1960.
  • Bacque J. Crimes and mercies: the fate of German civilians under allied occupation 1944-1950. — UK, 1997.
  • De Zayas A. Nemesis at Potsdam: the expulsion of Germans from the East. — Rocport, 1998.
  • Naimark N.M. Fires of Hatred: Ethnic Cleansing in Twentieth-Century Europe. — Harvard University Press, 2001.
  • Redrawing Nations: Ethnic Cleansing in East-Central Europe, 1944-1948. — UK, 2001.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]