Kolaboracionisms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kolaboracionisms (franču: collaboration — ‘sadarbība’) šaurākā nozīmē ir jebkura sadarbība ar okupācijas varu, savukārt starptautiskajās tiesībās ar šo terminu saprot apzinātu, brīvprātīgu un tīšu sadarbību ar pretinieku, darbojoties tā interesēs pret savu valsti. Terminam ir izteikti negatīva nokrāsa, saistot to ar pakalpību, līdzskrējējiem un oportūnismu. Daudzās pasaules valstīs kolaboracionisms tiek atzīts par noziedzīgo nodarījumu, kuru kvalificē kā valsts nodevību.

Termina tā mūsdienu izpratnē autors ir Filips Petēns, kurš 1940. gadā pēc Francijas sakāves piekrita vāciešu piedāvājumam vadīt Višī Francijas marionešu valdību, aicinot tautiešus "sadarboties" (collaboration) ar vāciešiem. Pakāpeniski šo terminu sāka attiecināt arī uz citām pronacistiskām marionešu valdībām un pašpārvaldēm okupētajās teritorijās, kurās darbojās vāciešiem lojāli vietējie iedzīvotāji, kā arī vietējiem iedzīvotājiem, kas darbojās okupācijas varas administratīvajā un represīvajās institūcijās, kā arī dienēja policejiskos un militāros formējumos.

Pēc Otrā pasaules kara bijušie kolaboracionisti daudzās valstīs tika pakļauti kriminālvajāšanai un sabiedrības nosodījumam. Jau vēlāk šis termins tika attiecināts arī uz sadarbību ar fašistu, padomju un citiem okupācijas režīmiem Otrā pasaules kara laikā vai jebkuru citu okupācijas režīmu pēc Otrā pasaules kara.

Kolaboracionisms Latvijā nacistu okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada beigās tika izveidota latviešu zemes pašpārvalde (Landesselbstverwaltung), ģenerāldirekcija, par kuras vadītāju iecēla bijušo Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Oskaru Dankeru.

Jau 1941. gada jūlijā tika izveidota Arāja komanda — vācu drošības dienestam (SD) pakļauta paramilitāra vienība, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā, kā arī kaujās pret padomju partizāniem.

Holokausta pētnieki Kristofers Braunigs (Browning) un Jurgens Mathhauss (Matthaus) raksta, ka kara sākumposmā nevācu iedzīvotāji lielā mērā tika iesaistīti "noklusētā darba dalīšanā" pretebreju vardarbības aktos: no piedalīšanas ebreju identificēšanā, vajāšanas, getoizācijā līdz aktīvai dalībai pogromos, "tīrīšanas pasākumos" un citos noziegumos.[1]

1941. gada oktobrī tika izveidota pirmā latviešu kārtības sargu vienība, kura "iestājās cīņā par jauno Eiropu."[2] Bet reāli jaunos policijas bataljonus nosūtīja uz Viļņu, kur tiem jāpiedalās iedzīvotāju ķeršanā un lopu rekvizēšanā.[3][4]

Sociologs Didzis Bērziņš atzīmē, ka būtiskākā intelektuālā problēma Latvijas sabiedrībā ir bijusi apjēgsme, ka holokausts uzskatāms par "mūsu", nevis "viņu" traģēdiju, jo publiski tā tiek uztverta kā ārēja problēma, kas vai aizēnot "pašu latviešu" ciešanas[5] Neinformētība par ebreju kopienas dzīvi un tās traģisko likteņi Otrā pasaules karā ilgstoši bija raksturīga Latvijai. Nacisma noziegumi oficiālajā atmiņas līmenī ir palikuši padomju represiju ēnā.[6]

Kolaboracionisms Latvijā padomju okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plašu diskusija par kolaboracionismu padomju laikā izraisīja čekas ziņotāju kartotēkas publicēšana un lustrācijas jautājums pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Daži eksperti uzskata, ka svarīgi bija pateikt, ka "jebkurš kolaboracionisms ir slikts, vai tā būtu ziņošana čekai, līdzdarbība izpildvarā vai darbs pašvaldībā okupācijas apstākļos".[7]

"1940. gadā ievēlētajā Tautas Saeimā, kura nobalsoja par iestāšanos PSRS, bez kirhenšteiniem, lāčiem un upīšiem bija arī politiķi ar pat vairāku brīvvalsts Saeimu darba pieredzi, bija militārpersonas, kas cīnījušās par valsts neatkarību, Triju Zvaigžņu ordeņa un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī kandidēšana un pat piedalīšanās okupācijas varas rīkotās vēlēšanās ir nodevība pret valsti," — teicis politologs Dans Titavs.[7]

Pretrunīgi ir vertēta arī "angažētu" vēsturnieku komisijas izveide: kolaboracionisma izpēte būtu jāfinansē caur universitātēm, Zinātņu akadēmiju, muzejiem, lai publicēti ne tikai okupācijas varas līdzskrējēju uzvārdus, bet arī tos cilvēkus, kuri pretojās režīmam. Tas ļautu paradīt, ka indivīdam vienmēr ir izvēles brīvība un varoņu ir bijis krietni vairāk nekā nodevēju.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kaspars Zellis. Holokausts Rēzeknē: izpētes problēmas, jautājumi, perspektīvas (Ebreju Rēzekne izd.). Rīga : Creative Museum, 2017. 89.–103. lpp. ISBN 978-9934-19-140-4.
  2. «Pirmā latvju kārtības sargu vienība iestājas cīņā par jauno Eiropu». avīze Tēvija (reihskomisariāts Ostlande). 21.10.1941.
  3. Arvids Memenis. Karavīri bēdājās. Rīga : VU Pol, 1993. 55. lpp.
  4. Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis. Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Latvija Otrajā pasaules karā. Rīga : Jumava, 2008. 350. lpp. ISBN 9789-9843-84-368.
  5. Bērziņš, Didzis (2015). Sociālāš atmiņas komunikācija un ētika.. 440. lpp.
  6. Kattago, Siobhan (2009). "Agreeing to Disagree on the legacies to Recent History: Memory, Pluralism and Europe after 1989" (en). European Journal of Social Theory 12 (3): 382. ISSN 1368-4310.
  7. 7,0 7,1 Dans Titavs. «Dans Titavs: 'Čekas maisos' ir mazākā daļa Latvijas nodevēju». delfi.lv (latviešu), 2017-12-21. Skatīts: 2019-02-20.