Polijas Tautas Republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Polijas Tautas Republika (oficiālais nosaukums Polijas Republika (1944-52), Polijas Tautas Republika (1952-89).) bija sociālistiska, PSRS dominēta Austrumu bloka valsts, kas pastāvēja no 1944. līdz 1989. gadam.

Polijas robežu izmaiņas

Pretēji solījumiem Polijā sarīkot brīvas daudzpartiju vēlēšanas, Staļins nodrošināja to, ka varu savās rokās koncentrēja komunisti, kas pakāpeniski samazināja dažu atļauto opozīcijas partiju darbību. 1947. gadā sarīkotajās vēlēšanās 80,1% balsu ieguva komunistu vadītais Demokrātiskais bloks un 1952. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas oficiāli izveidoja Polijas Tautas Republiku.

Pirmajos pēckara gados notika Polijas jauno robežu noteikšana - pirmskara Polijas republikas austrumu teritorijas tika neatgriezeniski zaudētas PSRS, kas kā kompensāciju Polijai piešķīra karā sakautās Vācijas provinces uz austrumiem no Oderas upes - Pomerāniju, Silēziju, Brandenburgu un daļu no Austrumprūsijas. Robežu izmaiņām sekoja masīva iedzīvotāju pārvietošana, poļiem pametot PSRS un ukraiņiem un vāciešiem pametot Poliju.

1956. gadā Poznaņā izcelās strādnieku nemieri, kas, kopā ar negaidīto valsts vadītāja Boļeslava Beruta nāvi noveda pie valsts un partijas pakāpeniskas de-staļinizācijas un padomju virsnieku atbrīvošanas no komandieru posteņiem poļu armijā.

1970. gadā, lai uzlabotu problēmu nomākto ekonomiku, valdība strauji pacēla galveno pārtikas preču cenas. Tas noveda pie masīviem strādnieku protestiem, kuru apspiešanā tika izmantots bruņots spēks. Lai nomierinātu iedzīvotājus, ilggadīgo partijas vadītāju Vladislavu Gomulku atbrīvoja no amatiem un nomainīja ar Edvardu Gereku. Gereks mēģināja strauji uzlabot Polijas ekonomisko stāvokli uzsākot modernizācijas programmu, kas tika finansēta ar aizņēmumiem no ASV un Rietumvācijas. Šis plāns sabruka pēc 1973. gada naftas krīzes un Polija bija iedzīvojusies milzīgā valsts parādā. Iedzīvotājos pieauga neapmierinātība ar komunistu režīmu. Papildus impulsu opozīciji sniedza Karola Vojtilas ievēlēšana par Romas pāvestu 1978. gadā. Savas vizītes laikā 1979. gada jūnijā jaunais pāvests aicināja opozīciju veidot paralēlas sociālās institūcijas, kas krīzes gadījumā spētu pārņemt varu no komunistiem.

Kopējā situācija valstī noveda pie protestu un streiku aktivitātes pieauguma, kuru vadīja Gdaņskas strādnieku līderis Lehs Valensa. 1980. gada septembrī Gereks tika atbrīvots no amatiem, varai mēģinot rast kompromisu ar Valensas vadīto arodbiedrība Solidaritāte, kurai 1981. gada beigās bija deviņi miljoni biedru. Lai saglabātu varu, ar PSRS pamudinājumu 1981. gada 13. decembrī premjerminists, ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis ieviesa kara stāvokli, arestēja opozīcijas vadītājus un 1982. gada 8. oktobrī aizliedza Solidaritāti.

Polijas vājais ekonomiskais stāvoklis, sociālistiskās sistēmas kopējais sabrukums noveda pie sarunām starp Jaruzeļski un Solidaritātes līderiem 1989. gadā kuru rezultātā 1989. gadā tika sarīkotas brīvas vēlēšanas, kurās pilnīgu uzvaru guva Solodaritāte. 1989. gada 29. decembrī Sejms veica konstitūcijas izmaiņas, kas atjaunoja demokrātiju valstī.