Bioloģija un seksuālā orientācija

Vikipēdijas lapa

Saikne starp bioloģiju un seksuālo orientāciju ir izpētes objekts.

Kaut arī zinātnieki nezina, kas nosaka indivīda seksuālo orientāciju, viņi izvirza teorijas, ka to izraisa sarežģīta ģenētisko, hormonālo un vides ietekmju mijiedarbība.[1][2][3] Hipotēzes par pēcdzemdību sociālās vides ietekmi uz seksuālo orientāciju ir vājas, īpaši vīriešiem.[4]

Zinātnieki atbalsta bioloģiskās teorijas seksuālās orientācijas cēloņu skaidrošanai.[1] Faktori, kas var būt saistīti ar seksuālās orientācijas attīstību, ietver gēnus, agrīno dzemdes vidi (piemēram, pirmsdzemdību hormonus) un smadzeņu struktūru.

Empīriskie pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dvīņu pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākos dvīņu pētījumos ir mēģināts salīdzināt ģenētikas un vides nosacīto nozīmi seksuālās orientācijas noteikšanā. 1991. gada pētījumā Beilijs un Pilards veica pētījumu par vīriešu dvīņiem, kas tika vervēti no "homofilu publikācijām" un atklāja, ka 52% brāļu monozigotu (MZ) (no 59 aptaujātajiem) un 22% dizigotu (DZ) abiem brāļiem bija homoseksualitātes iezīme.[5] Ar “MZ” tiek norādīti identiski dvīņi ar vienādām gēnu kopām, taču “DZ” norāda uz dvīņiem, kur gēni ir sajaukti tādā mērā, ka tie ir līdzīgi brāļiem un māsām, kas nav dvīņi. Pētījumā, kurā piedalījās 61 dvīņu pāri, pētnieki, starp lielākoties vīriešu dzimuma indivīdiem, konstatēja, ka homoseksualitāte iezīme ir 66% monozigotu dvīņu un 30% viena no divu olšūnu dvīņiem.[6] 2000. gadā Beilijs, Dunne un Martins pētīja lielāku 4901 Austrālijas dvīņu paraugu, bet šī pētījuma iegūtie rezultāti uzrādīja, ka mazāk, kā pusei no dvīņu pāriem ir kopīga homoseksualitātes iezīme.[7] Viņi atrada 20% iezīmju sakritību vīriešu identiskajos jeb MZ dvīņos un 24% atbilstību sieviešu identiskajos jeb MZ dvīņos. Pašu ziņotā zigotisitāte (līmenis alēļu līdzības pazīmei organismā), seksuālā pievilcība, fantāzija un izturēšanās tika vērtēta ar aptaujas palīdzību un šaubu gadījumā zigotisitāte tika seroloģiski pārbaudīta. Citi pētnieki atbalsta gan vīriešu, gan sieviešu seksuālās orientācijas bioloģiskos cēloņus.[8]

Bārmens un Brikners (2002) kritizēja agrīnus pētījumus, kas koncentrējās uz maziem, atlasītiem paraugiem [9] un ne reprezentatīvu viņu pētāmo objektu atlasi. Viņi pētīja 289 pāru identisku dvīņu (monozigotu vai no vienas apaugļotas olšūnas) un 495 pāru brāļu dvīņu (dizigotu vai no divām apaugļotām olām) reakcijas uz 1994. – 1995. gadā skolās balstītu pusaudžu pētījumu 7. – 12.klasei un konstatēja, ka viena dzimuma pievilcības atbilstības rādītāji ir tikai 7,7% vīriešu un 5,3% sieviešu identiskiem dvīņiem.

2010. gada pētījumā par visiem pieaugušajiem dvīņiem Zviedrijā (vairāk nekā 7600 dvīņiem) [10] tika atklāts, ka viena dzimuma uzvedību izskaidro gan pārmantojamie faktori, gan individuālajiem vides faktori (piemēram, pirmsdzemdību vide, pieredze ar slimībām un traumām, kā arī kā vienaudžu grupas un seksuālā pieredze), savukārt tādas kopīgas vides mainīgo ietekmes, kā ģimenes vide un sociālā attieksme, bija vājākas, bet nozīmīgas. Sievietes izrādīja statistiski nenozīmīgu tendenci uz vājāku ietekmi uz iedzimtības efektu, savukārt vīrieši neuzrādīja efektu uz dalītas vides efektiem. Visu pieaugušo dvīņu izmantošana Zviedrijā tika izstrādāta, lai pievērstos brīvprātīgo pētījumu kritikai, kurā rezultātus var ietekmēt potenciāls neobjektivitāte pret geju dvīņiem.

Kritisisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dvīņu pētīšana ir saņēmusi lielu skaitu kritisku vērtējumu, ieskaitot pašizlases aizspriedumus, kad homoseksuāļi ar gejiem un māsām biežāk brīvprātīgi iesaistās studijās. Neskatoties uz to, var secināt, ka, ņemot vērā atšķirīgās seksualitātes tik daudzos identisko dvīņu komplektos, seksuālo orientāciju nevar attiecināt tikai uz ģenētiskiem faktoriem.[11]

Cita problēma ir secinājums, ka pat monozigoti dvīņi var būt atšķirīgi un pastāv mehānisms, kas varētu izskaidrot, ka monozigotiskie dvīņi ir nav ar vienādu seksuālo oriantāciju. Gringas un Chen (2001) apraksta vairākus mehānismus, kas var izraisīt atšķirības starp monozigotiskiem dvīņiem, visatbilstošākie būdami placentas skaits (chorionicity) un aminotisko membrānu skaits, kas aptver embriju (amnionicity) grūtniecības laikā.[12] Dihorioniskajiem dvīņiem potenciāli ir atšķirīga hormonālā vide, jo tie saņem mātes asinis no atsevišķas placentas un tas varētu izraisīt atšķirīgu smadzeņu maskulinizācijas līmeni. Monoamniotiskajiem dvīņiem ir vienāda hormonālā vide, bet tie var ciest no „dvīņa uz dvīņa pārliešanas sindroma”, kurā viens dvīnis ir „nosacīti piepildīts ar asinīm, bet saņem pārāk maz".[13]

Hromosomu saistību pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veidne:Gay gene Seksuālās orientācijas hromosomu sasaistes pētījumi liecina par vairāku ģenētisku faktoru klātbūtni visā genomā. 1993. gadā Dīns Hamers un viņa kolēģi publicēja atklājumus no saites analīzes, kurā piedalījās 76 geju brāļu un viņu ģimenes.[14] Hamers et al. konstatēja, ka gejiem vairāk geju ir tēvoču un brālēnu ģimenes mātes pusē nekā tēva pusē. Geju brāļiem, kam atklājās šī sakarība, tika veikta analīze X hromosomas saiknei izmantojot 22 marķierus X hromosomā, lai pārbaudītu alēļu līdzību. Citā atradumā trīsdesmit trīs no četrdesmit pārbaudītajiem brāļu pāriem Xq28 distālajā reģionā bija līdzīgas alēles, kas bija ievērojami augstākas nekā gaidītie 50 % priekš brāļiem. Plašsaziņas līdzekļos to tautā sauca par "geju gēnu", izraisot ievērojamas sazvērestības teorijas. Sanders et al. 1998. gadā ziņoja par savu līdzīgo pētījumu, kurā viņi atklāja, ka 13% geju brāļu tēvoču no mātes puses bija homoseksuāli, salīdzinot ar 6% tēva pusē.[15]

Vēlāka analīze, ko veikuši Hu et al. atkārtoja un pilnveidoja iepriekšējos atradumus. Šis pētījums atklāja, ka 67% geju brāļu jaunā piesātinātā paraugā dalīja marķieri X hromosomā pie Xq28.[16] Divos citos pētījumos (Bailey et al., 1999; McKnight un Malcolm, 2000) neizdevās atrast geju radinieku pārsvaru homoseksuālu vīriešu mātes līnijā.[15] Pētījumam, ko veica Rīza et al. 1999. gadā neizdevās atkārtot Xq28 savienojuma rezultātus.[17] Visu pieejamo saišu datu meta-analīze norāda uz būtisku saikni ar Xq28, bet arī norāda, ka jābūt klāt papildu gēniem, lai pilnībā uzskaitītu seksuālo orientāciju.[18]

Mustanski et al. (2005) veica pilna genoma skenēšanu (nevis tikai X hromosomu skenēšanu) personām un ģimenēm, par kurām iepriekš tika ziņots Hamer et al. (1993) un Hu et al. (1995), kā arī papildu jauniem pētāmajiem objektiem. Pilnajā izlasē viņi nekonstatēja saikni ar Xq28.[19]

Neatkarīga pētnieku grupa no Amerikas Cilvēku ģenētikas biedrības 2012. gadā ziņoja par pirmā lielā, visaptverošā multi-centru ģenētiskās saites pētījuma rezultātiem par vīriešu seksuālo orientāciju.[20] Pētījuma populācija tika iekļauti 409 neatkarīgi geju brāļu pāri, kuri tika analizēti ar vairāk nekā 300 000 viena nukleotīda polimorfisma marķieriem. Dati precīzi atkārtoja Hamera Xq28 atradumus, ko noteica gan ar divu punktu, gan daudzpunktu (MERLIN) LOD punktu kartēšanu. Nozīmīga saikne tika konstatēta arī 8. hromosomas pericentromēriskajā reģionā, kas pārklājās ar vienu no reģioniem, kas tika atklāti Hamera laboratorijā iepriekšējā genoma mēroga pētījumā. Autori secināja, ka "mūsu secinājumi, ņemot vērā iepriekšējā darba kontekstu, liecina, ka ģenētiskās variācijas katrā no šiem reģioniem veicina vīriešu seksuālās orientācijas svarīgās psiholoģiskās iezīmes attīstību". Sievietes seksuālā orientācija, šķiet, nav saistīta ar Xq28,[16][21] lai arī tā tomēr šķiet mēreni iedzimta.[22]

Papildus dzimuma hromosomu ieguldījumam, ir ierosināts arī potenciāls autosomāli ģenētisks ieguldījums homoseksuālās orientācijas attīstībā. Pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 7000 dalībnieku, Ellis et al. (2008) atrada statistiski nozīmīgu atšķirību A tipa asins frekvencē starp homoseksuāļiem un heteroseksuāliem cilvēkiem. Viņi arī atklāja, ka "neparasti augsts" homoseksuālu vīriešu un homoseksuālu sieviešu īpatsvars bija Rh negatīvs, salīdzinot ar heteroseksuāliem. Tā kā gan asins tips, gan Rh faktors ir alēļu kontrolētas ģenētiski iedzimtas pazīmes, kas atrodas attiecīgi 9. un 1. hromosomā, pētījums norāda uz iespējamu saikni starp autosomu gēniem un homoseksualitāti.[23][24]

Seksuālās orientācijas bioloģija ir sīki izpētīta vairākās dzīvnieku modeļu sistēmās. Parastajā augļu mušiņā (Drosophila melanogaster) to kontrolētā smadzeņu izturēšanās un dzimumu diferenciācijas ceļš ir labi izveidots gan vīriešiem, gan sievietēm, nodrošinot precīzu bioloģiski kontrolētas laipnības modeli.[25] Zīdītājiem, Korejas advancētās zinātnes un tehnoloģijas institūta ģenētiķu grupa audzēja peļu mātītes, kurām īpaši nebija konkrēta gēna, kas saistīts ar seksuālo uzvedību. Bez gēna peles demonstrēja vīrišķīgu seksuālo izturēšanos un pievilcību citu sieviešu peļu sieviešu urīnam. Peles, kuras saglabāja fukozes mutarotāzes (FucM) gēnu, bija pievilktas peļu tēviņiem.[26]

Intervijās presei pētnieki norādījuši, ka ģenētiskās ietekmes pierādījumus nevajadzētu pielīdzināt ģenētiskajam determinismam. Balstoties uz Dena Hamera un Maikla Beilija teiktā, ģenētiskie aspekti ir tikai viens no daudzajiem homoseksualitātes cēloņiem.[27][28]

2017. gadā Scientific Reports publicēja rakstu ar genoma mēroga asociācijas pētījumu par vīriešu seksuālo orientāciju. Pētījumā piedalījās 1 077 homoseksuāli vīrieši un 1 231 heteroseksuāli vīrieši. Tika identificēts gēns ar nosaukumu SLITRK6 13. hromosomā .[29] Pētījums atbalsta vēl vienu pētījumu, kuru veica Simons Levajs . Levaja pētījumi liecina, ka geju hipotalāms atšķiras no heteroseksuāliem vīriešiem.[30] SLITRK6 darbojas smadzeņu vidusdaļā, kur atrodas hipotalāms. Pētnieki atklāja, ka vairogdziedzera stimulējošā hormona receptors (TSHR) 14. hromosomā parāda sekvences atšķirības starp gejiem un tradicionālas orientācijas vīriešiem. Gravesa slimība ir saistīta ar TSHR patoloģijām, iepriekšējie pētījumi liecina, ka Gravesa slimība biežāk sastopama gejiem nekā heteroseksuāliem vīriešiem.[31] Pētījumi norādīja, ka gejiem ir mazāks ķermeņa svars nekā heteroseksuāliem cilvēkiem. Tika ierosināts, ka hiperaktīvais TSHR hormons pazemina ķermeņa svaru gejiem, lai gan tas joprojām nav pierādīts.[32][33]

2018. gadā Ganna et al. veica vēl vienu genoma mēroga asociācijas pētījumu par vīriešu un sieviešu seksuālo orientāciju, iegūstot datus no 26 890 cilvēkiem, kuriem bija vismaz viens vien-dzimuma partneris un 450 939 kontroles. Pētījuma dati tika meta-analizēti un iegūti no Lielbritānijas Biobank pētījuma un 23andMe . Pētnieki identificēja četrus variantus, kas biežāk sastopami cilvēkiem, kam bijušas vismaz vienas viendzimuma attiecība 7., 11., 12. un 15. hromosomā. 11. un 15. hromosomas varianti bija raksturīgi vīriešiem, kur 11. hromosomas variants atradās ožas gēnā un 15. hromosomas variants iepriekš bijis saistīts ar vīriešu kārtas plikpaurību. Četri varianti bija saistīti arī ar garastāvokļa un garīgās veselības traucējumiem; nopietni depresijas traucējumi un šizofrēnija vīriešiem un sievietēm, un bipolāri traucējumi sievietēm. Tomēr neviens no četriem variantiem nevar ticami paredzēt seksuālo orientāciju.[34]

2019. gada augustā genoma mēroga asociācijas pētījumā, kurā piedalījās 493 001 indivīds, tika secināts, ka simtiem vai tūkstošiem ģenētisko variantu ir homoseksuālas izturēšanās pamatā abiem dzimumiem, īpaši 5 varianti ir ievērojami saistīti. Dažiem no šiem variantiem bija specifiska ietekme uz dzimumu un divi no šiem variantiem norādīja sasaisti bioloģiskajiem ceļiem, kas saistīti ar dzimumhormonu regulēšanu un ožas veidošanos . Visi varianti kopā fiksēja no 8 līdz 25% individuālo atšķirību atšķirības homoseksuālā uzvedībā. Šie gēni daļēji pārklājas ar vairāku citu īpašību gēniem, ieskaitot atvērtību pieredzei un riska uzņemšanos. Papildu analīzes liecina, ka seksuālo uzvedību, pievilcību, identitāti un fantāzijas ietekmē līdzīgs ģenētisko variantu kopums. Viņi arī atklāja, ka ģenētiskā ietekme, kas atšķir heteroseksuālu cilvēku no homoseksuālas uzvedības nav tāda pati kā tām, kas atšķiras no tādiem, kas nav heteroseksuāļi, kuriem ir zemāks pret lielāku viendzimuma partneru īpatsvars, kas liek domāt, ka nepastāv vienots turpinājums no heteroseksuāla līdz homoseksuālam, kā ierosināts pēc Kinsija skalas.

Epiģenētikas pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pētījums liecina par saikni starp mātes ģenētisko uzbūvi un dēlu homoseksualitāti. Sievietēm ir divas X hromosomas, no kurām viena ir "izslēgta". X hromosomas inaktivācija notiek nejauši visā embrijā, iegūstot šūnas, kas ir mozaīkas, attiecībā pret kurām hromosoma ir aktīva. Tomēr dažos gadījumos šķiet, ka šāda izslēgšana var nenotikt nejauši. Bocklandt et al. (2006) ziņoja, ka homoseksuālu vīriešu mātēs, sieviešu skaits, kurām ir izteikta X hromosomu inaktivācija ir šķība, ir ievērojami lielāks nekā mātēm bez geju dēliem. 13% māšu ar vienu geju dēlu un 23% māšu ar diviem geju dēliem uzrādīja lielu inaktivācijas šķībumu, salīdzinot ar 4% māšu bez geju dēliem.[35]

Dzimšanas kārtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blanchard un Klassen (1997) ziņoja, ka katrs papildu vecākais brālis palielina izredzes, ka vīrietis ir gejs par 33%.[36][37] Tagad tas ir "viens no visuzticamākajiem epidemioloģiskajiem mainīgajiem lielumiem, kas jebkad identificēti seksuālās orientācijas pētījumos".[38] Lai izskaidrotu šo atradumu, ir ierosināts, ka vīriešu dzimuma augļi provocē mātes imūno reakciju, kas ar katru nākamo vīrieša augli kļūst spēcīgāka. Šī mātes imunizācijas hipotēze (MIH) sākas, kad vīrieša augļa šūnas nonāk mātes asinsritē grūtniecības laikā vai dzemdību laikā.[39] Vīriešu kārtas augļi ražo H-Y antigēnus, kas "gandrīz noteikti ir saistīti ar mugurkaulnieku seksuālo diferenciāciju". Šie Y-saistītie proteīni netiktu atpazīti mātes imūnsistēmā, jo viņa ir sieviete, izraisot antivielu veidošanos, kas caur placentas barjeru varētu nokļūt augļa nodalījumā. Tālāk, anti-vīriešu kārtas ķermeņi šķērsotu augļa smadzeņu asiņu / smadzeņu barjeru (BBB), mainot dzimuma dimorfās smadzeņu struktūras attiecībā pret seksuālo orientāciju, palielinot varbūtību, ka pakļautais dēls būs vairāk piesaistīts vīriešiem nekā sievietēm. Tieši šo antigēnu mātes H-Y antivielas tiek ierosinātas gan reaģēt, gan “atcerēties”. Veiksmīgiem vīriešu kārtas augļiem uzbrūk H-Y antivielas, kas kaut kādā veidā samazina H-Y antigēnu spēju veikt savu parasto funkciju smadzeņu maskulinizācijas procesā.

Tomēr mātes imūnsistēmas hipotēze ir kritizēta, jo ierosinātā imūno uzbrukuma veida izplatība ir reti sastopama ar homoseksualitātes izplatību.[40]

"Brālīgās dzimšanas kārtības efekts" nav atbildīgs par 71 - 85% vīriešu homoseksuālo preferenču.[41] Turklāt tas neizskaidro gadījumus, kad pirmdzimtajam bērnam ir vīriešu homoseksuālas izvēles (MHP).[42]

2017. gadā pētnieki atklāja geju bioloģisko mehānismu, kuriem parasti ir vecāki brāļi. Viņi domā, ka Neuroligin 4 Y-saistīts proteīns ir atbildīgs par to, ka vēlākais dēls ir gejs. Viņi atklāja, ka sievietēm anti-NLGN4Y līmenis bija ievērojami augstāks nekā vīriešiem. Rezultāts arī norāda, ka grūtniecību skaitam, geju dēlu mātēm, īpaši tām, kurām ir vecāki brāļi, bija ievērojami augstāks anti-NLGN4Y līmenis nekā sieviešu, kokrēti heteroseksuālu dēlu māšu, kontroles paraugiem.[43]

Sievietes auglība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas pētnieki 2004. gadā veica pētījumu, kurā piedalījās aptuveni 4600 cilvēku, kuri bija 98 homoseksuālu un 100 heteroseksuālu vīriešu radinieki. Homoseksuālu vīriešu radniecēm bija vairāk pēcnācēju nekā heteroseksuāliem vīriešiem. Homoseksuālu vīriešu sieviešu radiniekiem no mātes puses parasti ir vairāk pēcnācēju nekā tēva pusē. Pētnieki secināja, ka X hromosomā tiek nodots ģenētiskais materiāls, kas gan veicina mātes auglību, gan viņas vīriešu dzimuma homoseksualitāti. Atklātie savienojumi izskaidros aptuveni 20% pētīto gadījumu, norādot, ka tas ir ļoti nozīmīgs, bet ne vienīgais ģenētiskais faktors, kas nosaka seksuālo orientāciju.[44][45]

Feromonu pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijā veiktie pētījumi [46] liecina, ka geji un heteroseksuāli vīrieši atšķirīgi reaģē uz divām smakām, kuras, domājams, ir saistītas ar seksuālu uzbudinājumu . Pētījumi parādīja, ka tad, kad gan heteroseksuālas sievietes, gan geji tiek pakļauti testosterona atvasinājumam, kas atrodams vīriešu sviedros, tiek aktivizēts reģions hipotalāmā. Savukārt heteroseksuāliem vīriešiem ir līdzīga reakcija uz estrogēniem līdzīgu savienojumu, kas atrodams sieviešu urīnā.[47] Secinājums ir tāds, ka seksuālā pievilcība, neatkarīgi no tā, vai tā ir vien dzimuma vai pretējā dzimuma orientācija, bioloģiski darbojas līdzīgi. Pētnieki ir ierosinājuši, ka šo iespēju varētu tālāk izpētīt, pētot jaunus cilvēkus, lai noskaidrotu, vai ir konstatētas līdzīgas atbildes hipotalāmā, un pēc tam korelē šos datus ar pieaugušo seksuālo orientāciju.  

Smadzeņu struktūras pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir ziņots, ka vairākas smadzeņu sadaļas ir seksuāli dimorfiskas; tas ir, vīriešiem un sievietēm tie atšķiras. Ir arī ziņojumi par smadzeņu struktūras izmaiņām, kas atbilst seksuālajai orientācijai. 1990. gadā Diks Svaba un Mišels A. Hofmans ziņoja par nukleīdu (SCN) lieluma atšķirībām starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem.[48] 1992. gadā Allens un Gorski ziņoja par atšķirību, kas saistīta ar seksuālo orientāciju priekšējās komisijas lielumā [49] taču šis pētījums tika atspēkots ar vairākiem pētījumiem, no kuriem viens atklāja, ka visu variāciju cēlonis ir viens ārējs faktors.[50][51][52]

Pētījumi par vīriešu un sieviešu smadzeņu fizioloģiskajām atšķirībām balstās uz ideju, ka cilvēkiem ir vīriešu vai sieviešu smadzenes, un tas atspoguļo uzvedības atšķirības starp abiem dzimumiem. Daži pētnieki apgalvo, ka tam trūkst pārliecinoša zinātniskā atbalsta. Lai arī ir noteiktas pastāvīgas atšķirības, ieskaitot smadzeņu lielumu un specifiskus smadzeņu reģionus, vīriešu un sieviešu smadzenes ir ļoti līdzīgas.[53][54]

Seksuāli dimorfiski kodoli priekšējā hipotalāmā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Simons Levejs veica dažus no šiem agrīnajiem pētījumiem. Viņš pētīja četras neironu grupas hipotalāmā - INAH1, INAH2, INAH3 un INAH4. Šī bija būtiska smadzeņu izpētes daļa, jo ir pierādījumi, ka tai ir nozīme dzīvnieku seksuālās uzvedības regulēšanā un tā iemesla dēļ, ka iepriekš tika ziņots, ka INAH2 un INAH3 vīriešiem un sievietēm atšķiras pēc lieluma.[55]

Viņš ieguva smadzenes no 41 miruša slimnīcas pacienta. Pētāmie tika iedalīti trīs grupās. Pirmajā grupā bija 19 geji, kuri bija miruši no slimībām, kas saistītas ar AIDS. Otrajā grupā bija 16 vīrieši, kuru seksuālā orientācija nebija zināma, bet kurus pētnieki uzskatīja par heteroseksuāliem. Seši no šiem vīriešiem bija miruši no slimībām, kas saistītas ar AIDS. Trešajā grupā bija sešas sievietes, kuras pētnieki uzskatīja par heteroseksuālām. Viena no sievietēm bija mirusi no slimības, kas saistīta ar AIDS.[55]

Visi HIV pozitīvie cilvēki, kas tika uzskatīti par heteroseksuāliem, izmantojot medicīniskās dokumentācijas tika identificēti kā intravenozie narkotiku lietotāji vai asins pārliešanas saņēmēji. Divi no vīriešiem, kuri identificējās kā heteroseksuāli, īpaši noliedza, ka būtu iesaistījušies homoseksuālā seksuālā aktā. Atlikušo heteroseksuālo personu dokumentos nebija informācijas par viņu seksuālo orientāciju; tika pieņemts, ka viņi galvenokārt vai tikai ir bijuši heteroseksuāli, "pamatojoties uz heteroseksuālu vīriešu skaitlisko pārsvaru populācijā".[55]

LeVay neatrada pierādījumus lieluma atšķirībām starp grupām INAH1, INAH2 vai INAH4. Tomēr INAH3 grupa heteroseksuālu vīriešu grupā izrādījās divreiz lielāka nekā geju vīriešu grupā; atšķirība bija ļoti ievērojama un tāda arī saglabājās, kad heteroseksuālo cilvēku grupā tika iekļauti vien seši AIDS pacienti. INAH3 lielums homoseksuālu vīriešu smadzenēs bija salīdzināms ar INAH3 lielumu heteroseksuālu sieviešu smadzenēs.

Tomēr citi pētījumi ir parādījuši, ka preoptiskās zonas seksuāli dimorfā kodolā, kurā ietilpst INAH3, ir līdzīgā lielumā gan heteroseksuāliem, gan homoseksuāliem vīriešiem, kuri miruši no AIDS, tādējadi - lielākas nekā sievietēm.Tas nepārprotami ir pretrunā ar hipotēzi, ka homoseksuāliem vīriešiem ir sievietes hipotalāms. Turklāt homoseksuālu vīriešu SCN ir ārkārtīgi liels (gan neironu apjoms, gan skaits ir divreiz lielāks nekā heteroseksuālu vīriešiem). Šīs hipotalāmu zonas vēl nav izpētītas nedz homoseksuālām sievietēm, nedz biseksuāliem vīriešiem vai sievietēm. Kaut arī šādu atklājumu funkcionālā ietekme joprojām nav sīki izpētīta, tie rada nopietnas šaubas par plaši pieņemto Dörnera hipotēzi, ka homoseksuāliem vīriešiem ir "sieviešu hipotalāms" un, ka galvenais mehānisms "vīriešu smadzeņu atšķiršanai no sākotnēji sieviešu smadzenēm" ir testosterona epiģenētiskā ietekme pirmsdzemdību attīstības laikā.[56][57]

Viljams Bains un kolēģi mēģināja noteikt INAH 1-4 ziņotās izmēra atšķirības, atkārtojot eksperimentu, izmantojot smadzeņu paraugu no citiem subjektiem: 14 HIV pozitīvi homoseksuāli vīrieši, 34 iespējamie heteroseksuālie vīrieši (10 HIV pozitīvi) un 34 domājamās heteroseksuālās sievietes (9 HIV pozitīvi). Pētnieki atklāja būtisku INAH3 lieluma atšķirību starp heteroseksuāliem vīriešiem un heteroseksuālām sievietēm. Homoseksuālu vīriešu INAH3 lielums acīmredzot bija mazāks nekā heteroseksuālu vīriešu un lielāks nekā heteroseksuālu sieviešu, kaut arī neviena atšķirība nesasniedza statistisko nozīmīgumu.[58]

Byne un kolēģi arī nosvēra un saskaitīja neironu skaitu INAH3 testos, ko neveica LeVay. INAH3 svara rezultāti bija līdzīgi INAH3 lieluma rezultātiem; tas ir, INAH3 svars heteroseksuālu vīriešu smadzenēs bija ievērojami lielāks nekā heteroseksuālu sieviešu smadzenēs, savukārt geju vīriešu grupas rezultāti bija starp abām pārējām grupām, bet ne gluži būtiski atšķīrās no abiem. Neironu skaitā tika atklāta arī vīriešu un sieviešu atšķirība INAH3, bet netika atrasta tendence, kas saistīta ar seksuālo orientāciju.[58]

2010. gada pētījumā Garcia-Falgueras un Swaab apgalvoja, ka "augļa smadzenes intrauterīnā periodā attīstās vīrieša virzienā, izmantojot tiešu testosterona iedarbību uz jaunattīstības nervu šūnām, vai sievietes virzienā, ja nav šī hormona pārsprieguma. Tādā veidā mūsu dzimuma identitāte (pārliecība par piederību vīriešu vai sieviešu dzimumam) un seksuālā orientācija tiek ieprogrammēta vai organizēta mūsu smadzeņu struktūrās, kad mēs joprojām esam dzemdē. Nekas neliecina, ka sociālajai videi pēc dzimšanas būtu ietekme uz dzimuma identitāti vai seksuālo orientāciju. " [59]

Aitas modelis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājas aunu izmanto kā eksperimentālu modeli, lai agrīni izpētītu neironu mehānismus, kas ir homoseksualitātes pamatā, pamatojoties uz novērojumu, ka aptuveni 8% mājas aunu ir seksuāli pievilināti citiem auniem (orientēti uz vīriešiem), salīdzinot ar lielāko daļu aunu kuras ir orientētas uz sievietēm. Daudzās sugās ievērojama seksuālās diferenciācijas iezīme ir seksuāli dimorfiska kodola (SDN) klātbūtne preoptiskajā hipotalāmā, kas vīriešiem ir lielāks nekā mātītēm.

Roselli et al. preoptiskajā hipotalāmā atklāja aitu SDN (oSDN), kas ir mazāks uz vīriešiem vērstos aunos nekā uz sievietēm orientētos aunos, bet pēc izmēra ir līdzīgs mātīšu oSDN. OSDN neironi uzrāda aromatāzes ekspresiju, kas ir mazāka arī uz vīriešiem vērstiem auniem, salīdzinot ar sievietēm, kas orientēti uz sievietēm, kas liecina, ka seksuālā orientācija ir neiroloģiski cieta un to var ietekmēt hormoni. Tomēr rezultāti nespēja sasaistīt neirālās aromatāzes lomu smadzeņu seksuālajā diferenciācijā un aitu uzvedībā šo iemeslu dēļ - pieaugušo seksuālā partnera izvēles vai oSDN apjoma nepietiekamas defeminēšanas dēļ, kas bija rezultāts augļa smadzenēs notiekošajai aromatāzes aktivitāti kritiskajā periods. To sakot, visticamāk, ka oSDN morfoloģiju un homoseksualitāti var ieprogrammēt ar androgēnu receptoru palīdzību, kas nav saistīts ar aromatizēšanu . Lielākā daļa datu liecina, ka homoseksuāli auni, tāpat kā uz amoniem vērsti auni, tiek maskulinizēti un defeminēti attiecībā uz montāžu, uztveres spēju un gonadotropīnu sekrēciju, bet nav definēti par seksuālo partneru vēlmēm, liekot arī domāt, ka šāda uzvedība var būt ieprogrammēta atšķirīgi. Lai arī precīza oSDN funkcija nav pilnībā zināma, šķiet, ka tā tilpums, garums un šūnu skaits korelē ar seksuālo orientāciju un dimorfismu tā apjomā un šūnās varētu novirzīt apstrādes norādes, kas iesaistītas partnera atlasē. Nepieciešami vairāk pētījumu, lai izprastu oSDN attīstības prasības un laiku un kā pirmsdzemdību programmēšana ietekmē partneru izvēli pieaugušā vecumā.[60]

Seksuālās orientācijas cēloņu bioloģiskās teorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnas fiksācijas hipotēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnās fiksācijas hipotēze ietver pētījumus par pirmsdzemdību attīstību un vides faktoriem, kas kontrolē smadzeņu maskulinizāciju. Dažos pētījumos pirmsdzemdību hormonu iedarbība ir uzskatīta par galveno faktoru, kas iesaistīts seksuālās orientācijas noteikšanā.[61][62][63] Šo hipotēzi apstiprina gan novērotās smadzeņu struktūras atšķirības, gan kognitīvā apstrāde starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem. Viens no šo atšķirību skaidrojumiem ir ideja, ka atšķirīga hormona līmeņa iedarbība dzemdē augļa attīstības laikā var mainīt smadzeņu maskulinizāciju homoseksuāliem vīriešiem. Tiek uzskatīts, ka šo ķīmisko vielu koncentrāciju ietekmē augļa un mātes imūnsistēma, noteiktu zāļu lietošana mātei, mātes stress un tieša injekcija. Šī hipotēze ir saistīta ar vīriešu dzimuma bērnu dzimšanas kārtību labi noteikto ietekmi uz seksuālo orientāciju.

Eksotika kļūst erotiska[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kornela Universitātes sociālais psihologs Darijs Bems ir izteicis teoriju, ka bioloģisko faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju var ietekmēt bērnībā gūtā pieredze. Bērna temperaments bērnam liek dot priekšroku noteiktām darbībām salīdzinājumā ar citām. Viņu temperamenta dēļ, ko ietekmē tādi bioloģiski mainīgie lielumi kā ģenētiski faktori, daži bērni tiks piesaistīti darbībām, kuras parasti izbauda citi viena dzimuma bērni. Citi dod priekšroku darbībām, kas raksturīgas citam dzimumam. Tas nodrošinās, ka dzimumam atbilstošs bērns jūtas atšķirīgs no pretējā dzimuma bērniem, savukārt dzimumam neatbilstoši bērni jutīsies atšķirīgi no sava dzimuma bērniem. Pēc Bema teiktā, šī atšķirības sajūta izraisīs psiholoģisku uzbudinājumu, kad bērns atrodas tuvu tā dzimuma pārstāvjiem, kuru tas uzskata par “atšķirīgu”. Bems izvirza teoriju, ka šī psiholoģiskā uzbudinājums vēlāk tiks pārveidots par seksuālu uzbudinājumu: bērnus seksuāli pievilinās tas dzimums, kuru viņi uzskata par atšķirīgu ("eksotisku"). Šis priekšlikums ir pazīstams kā "eksotika kļūst erotiska" teorija.

Bems meklēja atbalstu publicētajā literatūrā, bet neprezentēja jaunus datus, kas pārbaudītu viņa teoriju.[64] Pētījumos, kurus viņš minējis kā pierādījumu teorijai "eksotika kļūst erotiska", ietilpst Bell et al. pētījums Seksuālā preference (1981) un pētījumi, kas pierāda biežu secinājumu, ka vairums geju un lezbiešu ziņo, ka bērnībā viņi neatbilst dzimumam . 48 pētījumu meta analīze parādīja, ka dzimuma neatbilstība bērnībā ir spēcīgākais homoseksuālās orientācijas prognozētājs gan vīriešiem, gan sievietēm.[65] Sešos "perspektīvos" pētījumos, tas ir, garengriezuma pētījumos, kas sākās ar zēniem, kuri neatbilst dzimumam apmēram 7 gadu vecumā, un sekoja tiem līdz pusaudža un pieauguša cilvēka vecumam - 63% zēnu, kas neatbilst dzimuma standartiem, bija homoseksuāli vai biseksuāli orientēti kā pieaugušie.[66]

Seksuālā orientācija un evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārīgi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seksuālās prakses, kas ievērojami samazina heteroseksuālu dzimumaktu biežumu arī ievērojami samazina veiksmīgas reprodukcijas iespējas un šī iemesla dēļ evolūcijas kontekstā tās, šķiet, ir maladaptīvas, balstoties uz vienkāršu dabiskās atlases Darviniešu modeli (konkurenci starp indivīdiem) - uz pieņēmums, ka homoseksualitāte samazinātu šo biežumu. Lai izskaidrotu šo pretrunu, ir izstrādātas vairākas teorijas, un jauni eksperimentālie pierādījumi ir parādījuši to iespējamību.[67]

Daži zinātnieki [67] ir ierosinājuši, ka homoseksualitāte ir netieši adaptīva, nodrošinot heteroseksuāliem brāļiem un māsām vai viņu bērniem ne acīmredzamu reproduktīvo priekšrocību, kas ir hipotētisks radinieku atlases piemērs. Pēc analoģijas alēle (īpaša gēna versija), kas izraisa sirpjveida šūnu anēmiju, kad ir divas kopijas, arī piešķir rezistenci pret malāriju ar mazāku anēmijas formu, ja ir viens eksemplārs (to sauc par heterozigotu priekšrocību ).[68]

Brendans Zitščs no Kvīnslendas Medicīnas pētījumu institūta ierosina alternatīvu teoriju, ka vīrieši, kuriem raksturīgas sieviešu pazīmes, kļūst pievilcīgāki sievietēm un tādējādi tie ir vairāk pakļauti pārošanās procesam, ar nosacījumu, ka iesaistītie gēni nemudina viņus pilnībā noraidīt heteroseksualitāti.[69]

2008. gada pētījumā tā autori paziņoja, ka "ir vērā ņemami pierādījumi, ka cilvēka seksuālo orientāciju ietekmē ģenētiski, tāpēc nav zināms, kā homoseksualitāte, kurai ir tendence uz zemākiem reproduktīvajiem panākumiem, tiek saglabāta samērā augstā frekvencē." Viņi izvirzīja hipotēzi, ka, "kamēr gēni, kas predisponē homoseksuālismam, samazina homoseksuāļu reproduktīvos panākumus, viņi var dot zināmas priekšrocības heteroseksuāļiem, kuri viņus pārvadā". Viņu rezultāti liecina, ka "gēni, kas predisponē homoseksualitātei, var radīt pārošanās priekšrocības heteroseksuāļiem, kas varētu palīdzēt izskaidrot homoseksualitātes attīstību un saglabāšanos populācijā".[70] Tomēr tajā pašā pētījumā autori atzīmēja, ka "nevar izslēgt alternatīvus ne ģenētiskus skaidrojumus" kā iemeslu heteroseksuālam homoseksuāļu-heteroseksuālu dvīņu pārim, kam ir vairāk partneru, īpaši norādot uz "sociālo spiedienu uz otru dvīni rīkoties vairāk heteroseksuālu ceļu ”(un tādējādi jāmeklē lielāks skaits seksuālo partneru) kā viena alternatīva skaidrojuma piemērs. Pētījumā atzīts, ka liels skaits seksuālo partneru nevar radīt lielākus panākumus reproduktīvajā sistēmā, īpaši atzīmējot, ka "nav pierādījumu par seksuālo partneru skaitu un faktiskajiem reproduktīvajiem panākumiem ne tagadnē, ne mūsu evolūcijas pagātnē".

Heteroseksuālo priekšrocību hipotēzi stingri atbalstīja 2004. gada Itālijas pētījums, kas parādīja palielinātu auglību sieviešu tuvo radinieku starpā, ja radinieki ir homoseksuāli vīrieši.[44][45] Kā sākotnēji uzsvēra Hamers,[71] pat neliels reproduktīvās spējas pieaugums sievietēm, kuras pārnēsā "geju gēnu", varētu viegli izskaidrot tās uzturēšanu augstā līmenī populācijā.

Geju tēvoča hipotēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Geju onkuļa hipotēze" pauž viedokli, ka cilvēki, kuriem pašiem nav bērnu, tomēr var palielināt savas ģimenes gēnu izplatību nākamajās paaudzēs, nodrošinot resursus (piemēram, pārtiku, uzraudzību, aizsardzību, pajumti) tuvāko radinieku pēcnācējiem.

Šī hipotēze ir radniecības atlases teorijas paplašinājums, kas sākotnēji tika izstrādāts, lai izskaidrotu šķietamās altruistiskās darbības. Sākotnējo koncepciju ierosināja J. B. S. Haldane 1932. gadā, un vēlāk to pilnveidoja daudzi citi, ieskaitot John Maynard Smith, WD Hamilton un Mary Jane West-Eberhard .[72] Šis jēdziens tika izmantots arī, lai izskaidrotu dažu sociālo kukaiņu modeļus, kur lielākā daļa dalībnieku nav reproducējoši.

Vasey un VanderLaan (2010) pārbaudīja teoriju Klusā okeāna salā Samoa, kur viņi pētīja sievietes, hetoreseksuālus vīriešus un fa'afafine, vīriešus, kuri kā dod priekšroku citiem vīriešiem, kā seksuālajiem partneriem un kurus kultūrā pieņem kā atšķirīgu trešo dzimumu kategoriju. Vasey un VanderLaan atklāja, ka fa'afafine teica, ka viņi ir daudz vairāk gatavi palīdzēt radiniekiem, tomēr daudz mazāk ir ieinteresēti palīdzēt bērniem, kuri nav ģimenes locekļi, sniedzot pirmos pierādījumus radinieku atlases hipotēzes atbalstam.[73][74]

Hipotēze saskan ar citiem pētījumiem par homoseksualitāti, kas parāda, ka tā ir vairāk izplatīta starp brāļiem un māsām, gan dvīņiem.[73][74][75] Tā kā gan dvīņiem, gan brāļiem, kas nav dvīņi, ir kopīgi gēni un tāpēc tiem ir augstāks ģenētiskās atlaišanas faktors, ir mazāks ģenētiskais ģimenes risks, ja stratēģija tiek izteikta. Tiek spekulēts, ka vides un hormonālā stresa faktori (saistīti ar resursu atgriezenisko saiti) var darboties kā ierosinātāji.

Tā kā hipotēze atrisina problēmu, kāpēc tūkstošiem gadu laikā homoseksualitāte nav izraudzīta, neskatoties uz to, ka tā ir prettiesiska reprodukcijai, daudzi zinātnieki to uzskata par labāko izskaidrojošo modeli ne heteroseksuālai uzvedībai, piemēram, homoseksualitātei un biseksualitātei. Dabiskā zvanu līknes variācija, kas visur notiek bioloģijā un socioloģijā, izskaidro mainīgo izteiksmes spektru.

"Vasal and VanderLaan" (2011 sniedz pierādījumus, ka, ja eksistē adaptīvi veidots vīriešu dzimuma androfilu fenotips un tā attīstība ir atkarīga no noteiktas sociālās vides, tad kolektivistiskais kultūras konteksts pats par sevi nav pietiekams šāda fenotipa izpausmei.[76]

Bioloģiskās atšķirības starp gejiem un lezbietēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anatomiskas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži pētījumi ir atraduši korelācijas starp cilvēku fizioloģiju un viņu seksualitāti; šie pētījumi sniedz pierādījumus, kas liek domāt, ka:

  • Gejiem vīriešiem un taisnām sievietēm smadzeņu puslodes ir vidēji vienādas. Lezbiešu sievietēm un heteroseksuāliem vīriešiem ir vidēji nedaudz lielākas labās smadzeņu puslodes.[77]
  • Svabs un Hofmans atklāja, ka hipotalāmu SCN kodols ir lielāks vīriešiem, kas ir geji nekā tiem, kas nav;[78] ir zināms, ka SCN kodols ir lielāks arī vīriešiem nekā sievietēm.[79][80]
  • Geji ziņo, ka dzimumlocekļi ir nedaudz garāki un ar lielāku diametru nekā vīriešiem, kas nav geji.[81]
  • INAH 3 vidējais lielums geju smadzenēs ir aptuveni tāds pats kā INAH 3 sievietēm, kas ir ievērojami mazāks un šūnas ir blīvāk iesaiņotas nekā heteroseksuālu vīriešu smadzenēs.[55]
  • C<i>ommissura anterior</i> sievietēm ir lielāka nekā vīriešiem, un tika ziņots, ka tā bija lielāka gejiem nekā vīriešiem, kas nav geji,[49] taču turpmākā pētījumā šādas atšķirības netika konstatētas.[82]
  • Iekšējās auss un centrālās dzirdes sistēmas darbība lezbietēm un biseksuālām sievietēm vairāk līdzinās funkcionālajām īpašībām, kas konstatētas vīriešiem, nevis sievietēm, kas nav geji (pētnieki apgalvoja, ka šis atradums saskan ar pirmsdzemdību hormonālās seksuālās orientācijas teoriju ).[83]
  • Satriecošā reakcija (acs saite pēc skaļas skaņas) ir līdzīgi vīrišķota lezbietēm un biseksuālām sievietēm.[84]
  • Geju un citu personu, kas nav geji, smadzenes atšķirīgi reaģē uz diviem domājamiem seksa feromoniem (AND, kas atrodams vīriešu paduses sekrēcijās un EST, kas atrodams sievietes urīnā).[46][85][86]
  • Amygdala, smadzeņu reģions, ir aktīvāki gejiem nekā vīriešiem, kas nav geji, kad tie ir pakļauti seksuāli uzmundrinošam materiālam.[87]
  • Ir ziņots, ka pirkstu garuma koeficienti starp rādītājpirkstu un gredzenveida pirkstiem vidēji atšķiras starp heteroseksuālām sievietēm un lezbietēm.[88][89][90][91][92][93][94][95][96][97]
  • Geji un lezbietes biežāk ir kreiļi vai abroči nekā vīrieši un sievietes, kas nav geji;[98][99][100] Simons LeVay apgalvo, ka tāpēc, ka "dominantā roka ir novērojama pirms dzimšanas ...[101] Šī iemesla dēļ, pieaudzis uzskats, ka seksuālo orientāciju ietekmē pirmsdzemdību procesi, "iespējams, iedzimtība.
  • Pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 50 geju, atklājās, ka aptuveni 23% cilvēku matu griezums bija vērsts pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam pretstatā 8% iedzīvotāju. Tas var korelē ar kreiso roku.[102]
  • Gejiem ir palielināts grēdu blīvums pirkstu nospiedumos kreisajos īkšķos un mazajos pirkstos .
  • Gejiem vīriešu ekstremitāšu un roku garums ir mazāks salīdzinājumā ar augumu nekā parasti, bet tikai balto vīriešu vidū.

Politiskie aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas, vai seksuālās orientācijas pamatā ir ģenētiski vai citi fizioloģiski faktori, ir ļoti politizēts jautājums. Advokāts, ASV geju un lezbiešu laikrakstu žurnāls, 1996. gadā ziņoja, ka 61% tās lasītāju uzskata, ka "tas galvenokārt palīdzēs geju un lezbiešu tiesībām, ja homoseksuālisms tiks noteikts bioloģiski".[103] Starpvalstu pētījumā Amerikas Savienotajās Valstīs, Filipīnās un Zviedrijā tika atklāts, ka tiem, kuri uzskatīja, ka "homoseksuāļi tādi piedzimst", ir daudz pozitīvāka attieksme pret homoseksuālismu nekā tiem, kuri uzskatīja, ka "homoseksuāļi izvēlas būt šādi" vai " iemācies būt tāds ”.[104][105]

Vienlīdzīgas aizsardzības analīze ASV likumos nosaka, ka kad valdības prasības izveido grupu “aizdomās turamo klasifikāciju” un, tāpēc ir piemērotas pastiprinātai pārbaudei, pamatojoties uz vairākiem faktoriem, no kuriem viens ir negrozāmība.

Pierādījumi par to, ka seksuālā orientācija ir bioloģiski noteikta (un tāpēc varbūt nemainīga juridiskā izpratnē), stiprinātu juridisko pamatojumu pastiprinātai likumu kontrolei, kas to diskriminē.[106][107][108]

Pieņemtie seksuālās orientācijas cēloņi būtiski ietekmē seksuālo minoritāšu statusu sociālo konservatīvo acīs. Ģimenes pētījumu padome, kas ir konservatīva kristiešu ideju grupa Vašingtonā, D. C, grāmatā “Getting It Straight” apgalvo, ka noskaidrojot, ka cilvēki piedzimst par homoseksuāļiem "sekmētu domu, ka seksuālā orientācija ir iedzimta īpašība, piemēram, rase; ka homoseksuāļi, piemēram, Āfrikas Amerikāņiem jābūt juridiski aizsargātiem pret “diskrimināciju” un, ka homoseksualitātes noraidīšanu nepieciešams sociāli stigmatizēt tikpat ļoti cik rasismu. Tomēr tā nav taisnība. " No otras puses, daži sociālie konservatīvie, piemēram, mācītājs Roberts Šenks, ir apgalvojuši, ka cilvēki var pieņemt jebkurus zinātniskus pierādījumus, vienlaikus morāli iebilstot pret homoseksualitāti.[109] Nacionālās Laulību organizācijas valdes loceklis un daiļliteratūras rakstnieks Orsons Skots Kārds ir atbalstījis bioloģiskos pētījumus par homoseksualitāti, rakstot, ka "mūsu zinātniskajiem centieniem attiecībā uz homoseksualitāti ir jābūt ģenētisko un dzemdes cēloņu identificēšanai ... lai šo disfunkciju varētu samazināt līdz minimumam. . . . . [Tomēr to nevajadzētu uzskatīt] par uzbrukumu homoseksuāļiem, vēlmi “veikt genocīdu” pret homoseksuālo sabiedrību. . . . Homoseksualitāti nevar “izārstēt”, jo tā nav slimība. Tomēr ir dažādi veidi, kā sadzīvot ar homoseksuālām vēlmēm. " [110]

Daži seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvji pretojas tam, ko viņi uztver kā mēģinājumus patoloģizēt vai medicīniski “novirzīt” seksualitāti un izvēlas cīnīties par pieņemšanu morālā vai sociālā jomā.[109] Čandlers Burrs ir paziņojis, ka "daži, atgādinot par agrākiem psihiatriskiem" ārstēšanas veidiem "homoseksualitātei, bioloģiskajos meklējumos saskata genocīda sēklas. Viņi uzbur spektru ķirurģisko vai ķīmisko "pārveidošanu" gejiem vai abortus augļa homoseksuāļiem, kuri nomedīti dzemdē." [111] LeVay ir atbildējis uz geju un lesbiešu vēstulēm, kurās izteikta šāda kritika, ka pētījums "ir veicinājis geju statusu sabiedrībā".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Against Nature?
  • Alfred Kinsey
  • Arnold Aletrino
  • Environment and sexual orientation
  • Epigenetic theories of homosexuality
  • Gay bomb
  • Homosexual behavior in animals
  • Genetic diagnosis of intersex
  • Intersex and LGBT
  • Neuroscience and sexual orientation
  • Norms of reaction
  • Causes of transsexuality

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Frankowski BL; American Academy of Pediatrics Committee on Adolescence (June 2004). "Sexual orientation and adolescents". Pediatrics 113 (6): 1827–32. doi:10.1542/peds.113.6.1827. PMID 15173519.
  2. ↑ Mary Ann Lamanna, Agnes Riedmann, Susan D Stewart. Marriages, Families, and Relationships: Making Choices in a Diverse Society. Cengage Learning, 2014. 82. lpp. ISBN 978-1305176898. The reason some individuals develop a gay sexual identity has not been definitively established  – nor do we yet understand the development of heterosexuality. The American Psychological Association (APA) takes the position that a variety of factors impact a person's sexuality. The most recent literature from the APA says that sexual orientation is not a choice that can be changed at will, and that sexual orientation is most likely the result of a complex interaction of environmental, cognitive and biological factors...is shaped at an early age...[and evidence suggests] biological, including genetic or inborn hormonal factors, play a significant role in a person's sexuality (American Psychological Association 2010).
  3. ↑ Gail Wiscarz Stuart. Principles and Practice of Psychiatric Nursing. Elsevier Health Sciences, 2014. 502. lpp. ISBN 978-0323294126. No conclusive evidence supports any one specific cause of homosexuality; however, most researchers agree that biological and social factors influence the development of sexual orientation.
  4. ↑ "Sexual Orientation, Controversy, and Science". Psychological Science in the Public Interest 17 (21): 45–101. 2016. doi:10.1177/1529100616637616. PMID 27113562.
  5. ↑ "A Genetic Study of Male Sexual Orientation". Archives of General Psychiatry 48 (12): 1089–96. 1991. doi:10.1001/archpsyc.1991.01810360053008. PMID 1845227.
  6. ↑ Whitam FL (1993). "Homosexual orientation in twins: a report on 61 pairs and three triplet sets". Arch. Sex. Behav. 22 (3): 187–206. doi:10.1007/bf01541765. PMID 8494487.
  7. ↑ "Genetic and environmental influences on sexual orientation and its correlates in an Australian twin sample". J Pers Soc Psychol 78 (3): 524–36. March 2000. doi:10.1037/0022-3514.78.3.524. PMID 10743878.
  8. ↑ Hershberger, Scott L. 2001. Biological Factors in the Development of Sexual Orientation. Pp. 27–51 in Lesbian, Gay, and Bisexual Identities and Youth: Psychological Perspectives, edited by Anthony R. D’Augelli and Charlotte J. Patterson. Oxford, New York: Oxford University Press. Quoted in Bearman and Bruckner, 2002.
  9. ↑ Bearman P. S.; Bruckner H. (2002). "Opposite-sex twins and adolescent same-sex attraction". American Journal of Sociology 107 (5): 1179–1205. doi:10.1086/341906.
  10. ↑ "Genetic and environmental effects on same-sex sexual behavior: a population study of twins in Sweden". Arch Sex Behav 39 (1): 75–80. February 2010. doi:10.1007/s10508-008-9386-1. PMID 18536986.
  11. ↑ Daniel L. Schacter, Daniel Todd Gilbert, Daniel M. Wegner. Psychology (2nd izd.). New York, NY Worth Publishers, 2011. 435. lpp. ISBN 978-1429237192.
  12. ↑ Gringas, P.; Chen, W. (2001). "Mechanisms for difference in monozygous twins". Early Human Development 64 (2): 105–117. doi:10.1016/S0378-3782(01)00171-2. PMID 11440823.
  13. ↑ Grant, Seth G. N. (April 2006). "Michael Rutter: Genes and behavior: nature-nurture interplay explained" (en). Genes, Brain and Behavior 5 (3): 303. doi:10.1111/j.1601-183x.2006.00219.x. ISSN 1601-1848.
  14. ↑ "A linkage between DNA markers on the X chromosome and male sexual orientation". Science 261 (5119): 321–7. July 1993. doi:10.1126/science.8332896. PMID 8332896.
  15. ↑ 15,0 15,1 Glenn Wilson, Qazi Rahman. Born Gay: The Psychobiology of Sex Orientation (2nd izd.). Peter Owen Publishers, 2008. ISBN 9780720613094.
  16. ↑ 16,0 16,1 "Linkage between sexual orientation and chromosome Xq28 in males but not in females". Nat. Genet. 11 (3): 248–56. November 1995. doi:10.1038/ng1195-248. PMID 7581447.
  17. ↑ Vilain E (2000). "Genetics of sexual development". Annu Rev Sex Res 11: 1–25. PMID 11351829.
  18. ↑ Hamer DH; Rice G; Risch N; Ebers G (1999). "Genetics and Male Sexual Orientation". Science 285 (5429): 803. doi:10.1126/science.285.5429.803a.
  19. ↑ "A genomewide scan of male sexual orientation". Hum. Genet. 116 (4): 272–8. March 2005. doi:10.1007/s00439-004-1241-4. PMID 15645181.
  20. ↑ "Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation". Psychological Medicine 45 (7): 1379–88. November 2014. doi:10.1017/S0033291714002451. PMID 25399360.
  21. ↑ Ngun TC, Vilain E. The Biological Basis of Human Sexual Orientation: Is There a Role for Epigenetics?. Advances in Genetics 86, 2014. 167–84. lpp. ISBN 9780128002223. ISSN 0065-2660. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 31. martā. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  22. ↑ Sanders AR; Martin ER; Beecham GW; Guo S; Dawood K; Rieger G; Badner JA; Gershon ES et al. (2014). "Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation". Psychol Med 45 (7): 1379–88. doi:10.1017/S0033291714002451. PMID 25399360.
  23. ↑ Ellis L; Ficek C; Burke D; Das S (2008). "Eye Color, Hair Color, Blood Type, and the Rhesus Factor: Exploring Possible Genetic Links to Sexual Orientation". Arch. Sex. Behav. 37 (1): 145–9. doi:10.1007/s10508-007-9274-0. ISSN 1573-2800. PMID 18074215.
  24. ↑ Aldo Poiani. Animal Homosexuality: A Biosocial Perspective. Cambridge University Press, 2010. 55–96. lpp. ISBN 978-1139490382.
  25. ↑ "Courtship behavior in Drosophila melanogaster: towards a 'courtship connectome'". Current Opinion in Neurobiology 23 (1): 76–83. February 2013. doi:10.1016/j.conb.2012.09.002. PMC 3563961. PMID 23021897.
  26. ↑ Park, D; Choi, D; Lee, J; Lim, DS; Park, C (2010). "Male-like sexual behavior of female mouse lacking fucose mutarotase". BMC Genetics 11: 62. doi:10.1186/1471-2156-11-62. PMC 2912782. PMID 20609214.
  27. ↑ Steve Connor. «The 'gay gene' is back on the scene». The Independent, 1995. gada 31. oktobris.
  28. ↑ Sarah Knapton. «Being homosexual is only partly due to gay gene, research finds». The Telegraph. Telegraph Media Group, 2014. gada 13. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. novembrī. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī.
  29. ↑ Sanders, Alan R.; Beecham, Gary W.; Guo, Shengru; Dawood, Khytam; Rieger, Gerulf; Badner, Judith A.; Gershon, Elliot S.; Krishnappa, Ritesha S. et al. (December 2017). "Genome-Wide Association Study of Male Sexual Orientation" (En). Scientific Reports 7 (1): 16950. doi:10.1038/s41598-017-15736-4. ISSN 2045-2322. PMC 5721098. PMID 29217827.
  30. ↑ LeVay, S. (30 August 1991). "A difference in hypothalamic structure between heterosexual and homosexual men". Science 253 (5023): 1034–1037. doi:10.1126/science.1887219. ISSN 0036-8075. PMID 1887219.
  31. ↑ Frisch, Morten; Nielsen, Nete Munk; Pedersen, Bo Vestergaard (2013). "Same-sex marriage, autoimmune thyroid gland dysfunction and other autoimmune diseases in Denmark 1989-2008". European Journal of Epidemiology 29 (1): 63–71. doi:10.1007/s10654-013-9869-9. ISSN 1573-7284. PMID 24306355.
  32. ↑ Deputy, Nicholas P; Boehmer, Ulrike (1 August 2010). "Determinants of body weight among men of different sexual orientation" (en). Preventive Medicine 51 (2): 129–131. doi:10.1016/j.ypmed.2010.05.010. ISSN 0091-7435. PMID 20510272.
  33. ↑ Blanchard, Ray; Bogaert, Anthony F. (December 1996). "Biodemographic comparisons of homosexual and heterosexual men in the kinsey interview data". Archives of Sexual Behavior 25 (6): 551–579. doi:10.1007/BF02437839.
  34. ↑ Michael Price. «Giant study links DNA variants to same-sex behavior». Science | AAAS (angļu), 2018-10-19. Skatīts: 2019-01-21.
  35. ↑ "Extreme skewing of X chromosome inactivation in mothers of homosexual men". Hum. Genet. 118 (6): 691–4. February 2006. doi:10.1007/s00439-005-0119-4. PMID 16369763.
  36. ↑ "H-Y antigen and homosexuality in men". J. Theor. Biol. 185 (3): 373–8. April 1997. doi:10.1006/jtbi.1996.0315. PMID 9156085.
  37. ↑ Nicholas Wade. «Pas de Deux of Sexuality Is Written in the Genes». The New York Times, 2007. gada 10. aprīlis.
  38. ↑ Blanchard R (1997). "Birth order and sibling sex ratio in homosexual versus heterosexual males and females". Annu Rev Sex Res 8: 27–67. PMID 10051890.
  39. ↑ Anthony F. Bogaert; Malvina Skorska (April 2011). "Sexual orientation, fraternal birth order, and the maternal immune hypothesis: a review". Frontiers in Neuroendocrinology 32 (2): 247–254. doi:10.1016/j.yfrne.2011.02.004. PMID 21315103.
  40. ↑ Whitehead NE (2007). "An antiboy antibody? Re-examination of the maternal immune hypothesis". J Biosocial Sci 39 (6): 905–921. doi:10.1017/S0021932007001903. PMID 17316469.
  41. ↑ Cantor, Blanchard, Paterson, & Bogaert, 2002; Blanchard & Bogaert, 2004
  42. ↑ Blanchard, 2011; Rieger et al., 2012
  43. ↑ Bogaert, Anthony F.; Skorska, Malvina N.; Wang, Chao; Gabrie, José; MacNeil, Adam J.; Hoffarth, Mark R.; VanderLaan, Doug P.; Zucker, Kenneth J. et al. (9 January 2018). "Male homosexuality and maternal immune responsivity to the Y-linked protein NLGN4Y" (en). Proceedings of the National Academy of Sciences 115 (2): 302–306. doi:10.1073/pnas.1705895114. ISSN 0027-8424. PMC 5777026. PMID 29229842.
  44. ↑ 44,0 44,1 "Evidence for maternally inherited factors favouring male homosexuality and promoting female fecundity". Proc. Biol. Sci. 271 (1554): 2217–21. November 2004. doi:10.1098/rspb.2004.2872. PMC 1691850. PMID 15539346.
  45. ↑ 45,0 45,1 A. Camperio Ciani; P. Cermelli; G. Zanzotto (2008). "Sexually Antagonistic Selection in Human Male Homosexuality". PLoS ONE 3 (6): e2282. doi:10.1371/journal.pone.0002282. PMC 2427196. PMID 18560521.
  46. ↑ 46,0 46,1 "Brain response to putative pheromones in homosexual men". Proc. Natl. Acad. Sci. U.S.A. 102 (20): 7356–61. May 2005. doi:10.1073/pnas.0407998102. PMC 1129091. PMID 15883379.
  47. ↑ Wade, Nicholas. (May 9, 2005). "Gay Men Are Found to Have Different Scent of Attraction." The New York Times.
  48. ↑ "An enlarged suprachiasmatic nucleus in homosexual men". Brain Res. 537 (1–2): 141–8. December 1990. doi:10.1016/0006-8993(90)90350-K. PMID 2085769.
  49. ↑ 49,0 49,1 Allen, L. S.; Gorski, R. A. (1992). "Sexual orientation and the size of the anterior commissure in the human brain". Proceedings of the National Academy of Sciences 89 (15): 7199–7202. doi:10.1073/pnas.89.15.7199. ISSN 0027-8424. PMC 49673. PMID 1496013.
  50. ↑ Byne W.; Parsons B. (1993). "Human sexual orientation: The biological theories reappraised". Archives of General Psychiatry 50 (3): 228–239. doi:10.1001/archpsyc.1993.01820150078009. PMID 8439245.
  51. ↑ Byne William; Tobet Stuart; Mattiace Linda A.; Lasco Mitchell S.; Kemether Eileen; Edgar Mark A.; Morgello Susan; Buchsbaum Monte S. et al. (2001). "The Interstitial Nuclei of the Human Anterior Hypothalamus: An Investigation of Variation with Sex, Sexual Orientation, and HIV Status". Hormones and Behavior 40 (2): 86–92. doi:10.1006/hbeh.2001.1680. PMID 11534967.
  52. ↑ "A lack of dimorphism of sex or sexual orientation in the human anterior commissure". Brain Res. 936 (1–2): 95–8. May 2002. doi:10.1016/s0006-8993(02)02590-8. PMID 11988236.
  53. ↑ Cahill, 2006; Lenroot and Giedd, 2010; McCarthy et al., 2009; Sakuma, 2009
  54. ↑ Berenbaum and Beltz, 2016.
  55. ↑ 55,0 55,1 55,2 55,3 LeVay, Simon (1991). "A difference in hypothalamic structure between heterosexual and homosexual men". Science 253 (5023): 1034–1037. doi:10.1126/science.1887219. ISSN 0036-8075. PMID 1887219.
  56. ↑ Miloš Judaš, Ivica Kostović. Temelji Neuroznanosti: Sadržaj Poglavlja. 408. lpp.
  57. ↑ Swaab, D. F.; Gooren, L. J.; Hofman, M. A. (1992). "Gender and sexual orientation in relation to hypothalamic structures". Horm Res 38 Suppl 2 (2): 51–61. doi:10.1159/000182597. PMID 1292983.
  58. ↑ 58,0 58,1 "The interstitial nuclei of the human anterior hypothalamus: an investigation of variation with sex, sexual orientation, and HIV status". Horm Behav 40 (2): 86–92. September 2001. doi:10.1006/hbeh.2001.1680. PMID 11534967.
  59. ↑ Sexual Hormones and the Brain: An Essential Alliance for Sexual Identity and Sexual Orientation. Endocrine Development 17. 2010. 22–35. lpp. ISBN 978-3-8055-9302-1.
  60. ↑ C. E. Roselli; F. Stormshak (March 2009). "Prenatal programming of sexual partner preference: the ram model". Journal of Neuroendocrinology 21 (4): 359–364. doi:10.1111/j.1365-2826.2009.01828.x. PMC 2668810. PMID 19207819.
  61. ↑ Garcia-Falgueras, Alicia, & Swaab, Dick F., Sexual Hormones and the Brain: An Essential Alliance for Sexual Identity and Sexual Orientation, in Endocrine Development, vol. 17, pp. 22–35 (2010) (ISSN 1421-7082) (authors are of Netherlands Institute for Neuroscience, of Royal Netherlands Academy of Arts and Sciences) (author contact is 2d author) (vol. 17 is Sandro Loche, Marco Cappa, Lucia Ghizzoni, Mohamad Maghnie, & Martin O. Savage, eds., Pediatric Neuroendocrinology).
  62. ↑ Wilson, G.D. & Rahman, Q (2005) Born Gay: The Psychobiology of Sex Orientation, Peter Owen, London
  63. ↑ "Plasma testosterone levels in heterosexual and homosexual men". Am J Psychiatry 131 (1): 82–3. January 1974. doi:10.1176/ajp.131.1.82. PMID 4808435.
  64. ↑ Peplau LA; Garnets LD; Spalding LR; Conley TD; Veniegas RC (1998). "A critique of Bem's "Exotic Becomes Erotic" theory of sexual orientation". Psychol. Rev. 105 (2): 387–94. doi:10.1037/0033-295X.105.2.387. PMID 9577243.
  65. ↑ Bailey, J.M.; Zucker, K.J. (1995). "Childhood sex-typed behavior and sexual orientation: A conceptual analysis and quantitative review". Developmental Psychology 31 (1): 43–55. doi:10.1037/0012-1649.31.1.43.
  66. ↑ Zucker, K.J. (1990) Gender identity disorders in children: clinical descriptions and natural history. p.1–23 in R. Blanchard & B.W. Steiner (eds) Clinical management of gender identity disorders in children and adults. Washington DC, American Psychiatric Press.
  67. ↑ 67,0 67,1 "Sperm competition and the persistence of genes for male homosexuality". BioSystems 31 (2–3): 223–33. 1993. doi:10.1016/0303-2647(93)90051-D. PMID 8155854.
  68. ↑ Baker, Robin (1996) Sperm Wars: The Science of Sex, p.241 ff.
  69. ↑ "Gender bending". The Economist. 2008-10-23.
  70. ↑ Zietsch, B.; Morley, K.; Shekar, S.; Verweij, K.; Keller, M.; Macgregor, S. (November 2008). "Genetic factors predisposing to homosexuality may increase mating success in heterosexuals". Evolution and Human Behavior 29 (6): 424–433. doi:10.1016/j.evolhumbehav.2008.07.002.
  71. ↑ Hamer, D., Copeland, P. The Science of Desire: The Search for the Gay Gene and the Biology of Behavior (Simon and Schuster, 1994) ISBN 0-684-80446-8
  72. ↑ Mayr, E. (1982). The Growth of Biological Thought: Diversity, Evolution, and Inheritance. Cambridge: Harvard University Press. p 598.
  73. ↑ 73,0 73,1 «The development and evolution of male androphilia in Samoan fa'afafine».
  74. ↑ 74,0 74,1 «Study Supports Gay Super Uncles Theory». 2010-02-05.
  75. ↑ Fraternal birth order and male sexual orientation
  76. ↑ Vasey, Paul L; Vanderlaan, Doug P (2011). "Sexual Orientation in Men and Avuncularity in Japan: Implications for the Kin Selection Hypothesis". Archives of Sexual Behavior 41 (1): 209–215. doi:10.1007/s10508-011-9763-z. PMID 21656333.
  77. ↑ «BBC NEWS - Health - Scans see 'gay brain differences'». 2008-06-16.
  78. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2019. gada 18. novembrī. Arhivēts 2008. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  79. ↑ "Development of vasoactive intestinal polypeptide neurons in the human suprachiasmatic nucleus in relation to birth and sex". Brain Res. Dev. Brain Res. 79 (2): 249–59. 1994. doi:10.1016/0165-3806(94)90129-5. PMID 7955323.
  80. ↑ Joan Roughgarden. Evolution's Rainbow: Diversity, Gender, and Sexuality in Nature and People. Berkeley, CA : University of California Press, 2004. 245. lpp. ISBN 9780520240735.
  81. ↑ "The relation between sexual orientation and penile size". Arch Sex Behav 28 (3): 213–21. 1999. doi:10.1023/A:1018780108597. PMID 10410197.
  82. ↑ Lasco, M. S.; Jordan, T. J.; Edgar, M. A.; Petito, C. K.; Byne, W. (2002). "A lack of dimorphism of sex or sexual orientation in the human anterior commissure". Brain Research 936 (1–2): 95–98. doi:10.1016/S0006-8993(02)02590-8. PMID 11988236.
  83. ↑ McFadden D (2002). "Masculinization effects in the auditory system". Arch Sex Behav 31 (1): 99–111. doi:10.1023/A:1014087319682. PMID 11910797.
  84. ↑ "Sexual orientation-related differences in prepulse inhibition of the human startle response". Behav. Neurosci. 117 (5): 1096–102. 2003. doi:10.1037/0735-7044.117.5.1096. PMID 14570558.
  85. ↑ "Smelling of odorous sex hormone-like compounds causes sex-differentiated hypothalamic activations in humans". Neuron 31 (4): 661–8. 2001. doi:10.1016/S0896-6273(01)00390-7. PMID 11545724.
  86. ↑ "Brain response to putative pheromones in lesbian women". Proc. Natl. Acad. Sci. U.S.A. 103 (21): 8269–74. 2006. doi:10.1073/pnas.0600331103. PMC 1570103. PMID 16705035.
  87. ↑ "Neural correlates of sexual arousal in homosexual and heterosexual men". Behav. Neurosci. 121 (2): 237–48. 2007. doi:10.1037/0735-7044.121.2.237. PMID 17469913.. The authors of the study caution that any interpretation of this finding must take into account that the group difference in brain activation between heterosexual men and homosexual men in the amygdala region is not large and that the most robust finding is that both heterosexual and homosexual men used the same areas when they reacted to sexually preferred stimuli. "For the most part, homosexual and heterosexual men showed very similar patterns of activation (albeit to different erotic stimuli). One possible exception was the amygdala, in which homosexual men showed greater activational differences between preferred and nonpreferred erotic stimuli compared with heterosexual men. However, this difference was not hypothesized a priori, was not large, and was the only group difference found out of many tested. Thus, this finding needs replication."(Debra A. Hope (editor), What is Sexual Orientation and Do Women Have One? (presentation by J.M. Bailey), Nebraska Symposium on Motivation, Volume 54 p. 47, Springer Science, 2009.)
  88. ↑ Williams TJ; Pepitone ME; Christensen SE; Cooke, Bradley M.; Huberman, Andrew D.; Breedlove, Nicholas J.; Breedlove, Tessa J.; Jordan, Cynthia L. et al. (March 2000). "Finger-length ratios and sexual orientation". Nature 404 (6777): 455–6. doi:10.1038/35006555. PMID 10761903.
  89. ↑ Tortorice JL (2002). Written on the body: butch vs. femme lesbian gender identity and biological correlates of low digit ratio. Rutgers University. OCLC 80234273.
  90. ↑ "Finger-length ratios in female monozygotic twins discordant for sexual orientation". Archives of Sexual Behavior 32 (1): 23–8. February 2003. doi:10.1023/A:1021837211630. PMID 12597269.
  91. ↑ "Sexual orientation and the 2nd to 4th finger length ratio: evidence for organising effects of sex hormones or developmental instability?". Psychoneuroendocrinology 28 (3): 288–303. April 2003. doi:10.1016/S0306-4530(02)00022-7. PMID 12573297.
  92. ↑ Putz, David A.; Gaulin, Steven J. C.; Sporter, Robert J.; McBurney, Donald H. (May 2004). "Sex hormones and finger length: What does 2D:4D indicate?". Evolution and Human Behavior 25 (3): 182–99. doi:10.1016/j.evolhumbehav.2004.03.005.
  93. ↑ Rahman Q (May 2005). "Fluctuating asymmetry, second to fourth finger length ratios and human sexual orientation". Psychoneuroendocrinology 30 (4): 382–91. doi:10.1016/j.psyneuen.2004.10.006. PMID 15694118.
  94. ↑ "Finger length ratio (2D:4D) and dimensions of sexual orientation". Neuropsychobiology 53 (4): 210–4. 2006. doi:10.1159/000094730. PMID 16874008.
  95. ↑ "2D:4D finger-length ratios in children and adults with gender identity disorder". Hormones and Behavior 54 (3): 450–4. August 2008. doi:10.1016/j.yhbeh.2008.05.002. PMID 18585715.
  96. ↑ "Sexual orientation and the second to fourth finger length ratio: a meta-analysis in men and women". Behav Neurosci 124 (2): 278–287. 2010. doi:10.1037/a0018764. PMID 20364887.
  97. ↑ "The second to fourth digit ratio (2D:4D) in a Japanese twin sample: heritability, prenatal hormone transfer, and association with sexual orientation". Arch Sex Behav 41 (3): 711–24. Jun 2012. doi:10.1007/s10508-011-9889-z. PMID 22270254.
  98. ↑ "Sexual orientation and handedness in men and women: a meta-analysis". Psychol Bull 126 (4): 575–92. 2000. doi:10.1037/0033-2909.126.4.575. PMID 10900997.
  99. ↑ "Dermatoglyphics, handedness, sex, and sexual orientation". Arch Sex Behav 31 (1): 113–22. 2002. doi:10.1023/A:1014039403752. PMID 11910784.
  100. ↑ Lippa RA (2003). "Handedness, sexual orientation, and gender-related personality traits in men and women". Arch Sex Behav 32 (2): 103–14. doi:10.1023/A:1022444223812. PMID 12710825.
  101. ↑ "Handedness in the human fetus". Neuropsychologia 29 (11): 1107–11. 1991. doi:10.1016/0028-3932(91)90080-R. PMID 1775228.
  102. ↑ The Science of Gaydar by David France. New York Magazine. 18 June 2007.
  103. ↑ The Advocate (1996, February 6). Advocate Poll Results. p. 8.
  104. ↑ "Biological explanation, psychological explanation, and tolerance of homosexuals: a cross-national analysis of beliefs and attitudes". Psychol Rep 65 (3 Pt 1): 1003–10. December 1989. doi:10.2466/pr0.1989.65.3.1003. PMID 2608821.
  105. ↑ Whitley B. E. Jr (1990). "The relationship of heterosexuals' attributions for the causes of homosexuality to attitudes toward lesbians and gay men". Personality and Social Psychology Bulletin 16 (2): 369–377. doi:10.1177/0146167290162016.
  106. ↑ Balog, Kari (2005–2006) "Equal Protection for Homosexuals: Why the Immutability Argument is Necessary and How it is Met.", Cleveland St. L. Rev. 545–573.
  107. ↑ "Is Sexuality Immutable?", Margaret Talbot, The New Yorker, January 25, 2010.
  108. ↑ "Prop. 8 trial: defenders of gay-marriage ban make their case". Christian Science Monitor. 2010-01-26.
  109. ↑ 109,0 109,1 What Makes People Gay? By Neil Swidey. The Boston Globe. Published August 14, 2005. Accessed June 18, 2009.
  110. ↑ Orson Scott Card. «Science on gays falls short». Deseret Morning News, 2008. gada 7. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 4. decembrī. Skatīts: 2010. gada 12. jūnijs.
  111. ↑ Homosexuality and Biology. By Chandler Burr. The Atlantic Monthly. June 2007.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bioloģija_un_seksuālā_orientācija&oldid=4027854"