Bohdans Hmeļnickis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bohdans Hmeļnickis
Богдан Хмельницький
BChmielnicki.jpg
Ukrainas hetmanis
Amatā
1648. gada 30. janvāris — 1657. gada 6. augusts
Priekštecis Dmitro Guņa (Дмитро Гуня)
Pēctecis Ivans Vigovskis (Іван Виговський)

Dzimšanas dati 1595. gada 27. decembrī
Subotivas ciems pie Čihirinas, Reča Pospoļita
(Čerkasu apgabals, Karogs: Ukraina Ukraina)
Miršanas dati 1657. gada 06. augustā (61 gada vecumā)
Čihirina, Hetmanāts
(Čerkasu apgabals, Karogs: Ukraina Ukraina)
Tēvs Mihailo Hmeļnickis (Михайло Хмельницький)
Māte Agafija Hmeļnicka (Агафія Хмельницька)
Dzīvesbiedrs(-e)
  • Hanna Somko (Ганна Сомко)
  • Motrona Čaplinska (Мотрона Чаплинська)
  • Hanna Zolotarenko (Ганна Золотаренко)
Bērni 4, to skaitā Jurijs Hmeļnickis (Юрій Хмельницький)
Reliģija grieķu katolisms
Paraksts Xm pidpys 1.png

Bohdans Zinovijs Hmeļnickis (ukraiņu: Богдан Зиновій Хмельницький; dzimis 1595. gada 27. decembrī (tradicionāls uzskats), miris 1657. gada 6. augustā) bija Zaporižjas kazaku hetmanis, kura vadībā 1648. gadā sākās sacelšanās pret Polijas-Lietuvas kopvalsts varu mūsdienu Ukrainas teritorijā. Kazaku karaspēks ar Krimas hanistes atbalstu spēja sakaut poļu karaspēku un nodibināt faktiski neatkarīgu ukraiņu valsti - hetmanātu. Tomēr 1654. gadā Hmeļnicka vadītās Perejaslavas radas lēmumu rezultātā hetmanāts kļuva par Krievijas caristes vasali.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1595. gadā (precīzs dzimšanas datums ir vēsturnieku diskusiju objekts) Žečpospoļitas hetmaņa Staņislava Žulkevska galminieka un Čigirinas stārasta Mihailo ģimenē. Jaunībā mācījās jezuītu skolā, tomēr saglabāja pareizticību. 1617. gadā iestājās kazaku dienestā. Karoja Moldāvijas magnātu karos, kur 1620. gada 17. septembrī Cecoras kaujā līdz ar nākamo Žečpospoļitas hetmani Staņislavu Koņecpolski tika sagūstīts un divus gadus pavadīja osmaņu gūstā Stambulā, bet Hmeļnicka tēvs kaujā krita. Pēc gūsta Hmeļnickis atgriezās dzimtas īpašumā Subotivā, kur apprecējās un viņa ģimenē piedzima vairāki bērni.

1646. gadā pēc magnāta Staņislava Koņecpolska, kurš bija labvēlīgi noskaņots pret kazakiem, nāves viņa dēls Aleksandrs izteica pretenzijas pret Hmeļnicka īpašumiem, kuras apstiprināja vietējais stārasts. Kaut arī Hmeļnickis personīgi tikās ar Polijas karali Vladislavu IV, tam nebija panākumu. Nesaņēmis atbalstu no Žečpospoļitas amatpersonām, Hmeļnickis to saņēma no kazaku līderiem. Kad Žečpospoļitas varas iestādēm Hmeļnicka darbība sāka viest aizdomas, viņš kopā ar 300 - 500 atbalstītājiem ieradās Zaporožjes Sečā un 1648. gada janvārī ieguva varu pār apmetni.

1648. gadā janvāra beigās sasauktā kazaku rada ievēlēja Bohdanu Hmeļnicki par Ukrainas hetmani un, meklējot atbalstu, tika izsūtīti emisāri uz Krimas hanisti. Hmeļnickis saprata, ka, lai arī kazaki ir lieliski kājnieki, tiem būs grūti cīnīties pret poļu kavalēriju, tolaik uzskatītu par labāko pasaulē, tāpēc Krimas tatāru kavalērijas atbalsts bija vitāli nepieciešams. Krimas tatāri atbalstu apsolīja un nodrošināja. Iesākumā pasīvi reaģējot uz Hmeļnicka izaicinājumu, poļi 1648. gada pavasarī sūtīja karaspēku stārasta Stefana Potocka vadībā, lai ieņemtu Zaporožjes Seču. Atšķirībā no citām kazaku sacelšanās reizēm, Hmeļnickis aktīvi devās kaujā un, palīdzot Krimas tatāru karaspēkam Tugaijbeja vadībā, sakāva poļu spēkus 1648. gada aprīlī Žovti Vodu kaujā un maijā Korsuņas kaujā. Sacelšanās ātri izplatījās un 1648. gadā Hmeļnickis triumfāli iegāja Kijivā un deklarēja sevi par Krievzemes (Rusj) atbrīvotāju no poļu jūga.

Hetmaņa Bohdana Hmeļnicka (augšā) skulptūra ar Monomaha valdnieka cepuri monumentā "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (1862).

Tomēr vēlāk poļi pamazām sāka pārņemt iniciatīvu, zināmā mērā Krimas hanistes politikas dēļ, jo tā bija ieinteresēta, lai abas karojošās puses pēc iespējas novājinātos. 1651. gadā Berestečko kaujā poļi guva uzvaru un starp pusēm tika parakstīts Bilacerkvas miera līgums. Sarežģītajā situācijā Bohdans Hmeļnickis vispirms tuvinājās Osmaņu impērijai, lai noslēgtu ar to līgumu par aizsardzību, līdzīgu kā osmaņiem ar Valahiju, tomēr šai politikai, reliģisku iemeslu dēļ, bija opozīcija kazaki vidū. Iespēja, ka kazaki noslēgs līgumu ar osmaņiem lika aktivizēties Krievijas caristei.

Pēc diplomātikas sagatavošanās darbiem 1654. gada 18. janvārī tika sasaukta kazaku Perejaslavas rada, kura pieņēma hetmanāta pāriešanu Krievijas caristes pakļautībā. Paši Perejeslavas radas un līguma teksti nav saglabājušies, tāpēc vēsturniekiem ir dažādi viedokļi par tā saturu, sākot ar to, ka tas bija tikai militārās sadarbības līgums līdz pat Kreisā krasta Ukrainas iekļaušanu Krievijā.

Pēc Perejaslavas līguma noslēgšanas, ģeopolitiskā situācija reģionā izmainījās. Krimas haniste kļuva par hetmanāta ienaidniekiem un Žečpospoļitas sabiedrotajiem, kas noveda pie vēl daudzu gadu kariem un haosa. Bohdans Hmeļnickis mira 1657. gadā, un tika apglabāts baznīcā Subotivā. Kad 1664. gadā poļu hetmanis Stefans Čarņeckis ieņēma Subotivu, Hmeļnicka kaps tika apgānīts.

Vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bohdana Hmeļnicka lomas tradicionālais vēsturiskais vērtējums ir stipri pretrunīgs. Ukrainā viņu uztver dažādi, no vienas puses kā "nācijas tēvu", bet no otras puses kā apstākļu radītāju Ukrainas iekļaušanai Krievijā. Polijā tradicionāli Hmeļnickis tika rādīts kā nodevējs un Žečpospoļitas "zelta laikmeta" beigu sākums. Krievijā un vēlāk PSRS Hmeļnickis parādās kā Krievijas un Ukrainas "brālīgo tautu" atkalapvienotājs. Ebreju tautas uztverē Hmeļnickim ir ļaundara tēls, jo viņa vadītie kazaki izvērsa plašas represijas pret Ukrainā dzīvojošajiem ebrejiem, tūkstošiem tos nogalinot.

1943. gadā PSRS tika nodibināts Bohdana Hmeļnicka kara ordenis. Pēc PSRS sabrukuma, 1995. gadā Ukrainā šis ordenis citā izskatā tika atjaunots.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Dmitro Guņa
Ukrainas hetmanis
16481657
Pēctecis:
Ivans Vigovskis