Britu ekspedīcijas spēki (Pirmais Pasaules karš)

Vikipēdijas lapa
Britu ekspedīcijas spēki (Pirmais Pasaules karš)
Karalisko īru strēlnieku pulciņš sakaru tranšejā Sommas kaujas laikā. Tiek uzskatīts, ka foto datēta ar 1916. gada 1. jūliju, pirmā diena Sommas kaujas laikā, un vienība, iespējams, ir 1. bataljons, Royal Irish Rifles (25. brigāde, 8. divīzija).
Darbība 1914.–1918. gadi
Valstis Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Allegiance Džordžs V
Filiāles Britu armija
Tips Armija
Lielums

247 400 (1914–1915)
Augstākajā punktā 2,04 miljoni


Kopā armijā 5.4 miljoni[1] (1916–1918)
Nickname(s) BEF
Komandieri
Spēku komandieris (1915–1918) Feldmaršals Duglass Heigs
Spēku komandieris (1914–1915) Feldmaršals Džons Frenčs

Britu ekspedīcijas spēki (angļu: British Expeditionary Force (World War I) (BEF)) bija sešas divīzijas, ko Lielbritānijas armija Pirmā pasaules kara laikā nosūtīja uz Rietumu fronti. Britu ekspedīcijas spēku plānošana sākās ar britu armijas Haldeina reformām 1906.–1912. gadā, ko pēc Otrā būru kara (1899–1902) veica valsts kara sekretārs Ričards Haldeins.[2]

Termins Britu ekspedīcijas spēki bieži tiek lietots, lai apzīmētu tikai tos britu spēkus, kas atradās Francijā pirms Pirmās Ipras kaujas beigām 1914. gada 22. novembrī. Līdz 1914. gada beigām — pēc kaujām pie Monsas, Le Kato, Ēnas un Ipras — esošais BEF karaspēks bija gandrīz izsmelts, lai gan tas palīdzēja apturēt Vācijas armijas virzību. Alternatīvs BEF spēku beigu punkts bija 1914. gada 26. decembris, kad tie tika sadalīti Pirmajā un otrajā armijā (trešā, ceturtā un piektā armija tika izveidota vēlāk kara laikā). "Britu ekspedīcijas spēki" palika oficiālais nosaukums britu armijām Francijā un Flandrijā visā Pirmā pasaules kara laikā.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Sirdslīguma nosacījumiem Eiropas kara gadījumā Lielbritānijai bija pienākums nosūtīt uz kontinentu britu ekspedīcijas spēkus, kas sastāvētu no sešām kājnieku divīzijām un piecām kavalērijas brigādēm, kuras bija jāorganizē kā I korpuss un II korpuss. Taču jau 1914. gada oktobrī Francijā ieradās 7. kājnieku divīzija un veidoja pamatu III korpusa formēšanai. Tikmēr kopējais jātnieku skaits pieauga līdz tādiem apmēriem, ka tika izveidots kavalērijas korpuss, kas sastāvēja no trim divīzijām. Līdz 1914. gada decembrim spēku kontingents tika paplašināts tiktāl, ka tika izveidota 1. un 2. armija.[3]

Līdz 1914. gada beigām pēc Monsas, Le Kato, Ēnas un Ipras kaujām vecā regulārā britu armija cieta smagus zaudējumus un zaudēja lielāko daļu sava personāla, tomēr spēja palīdzēt frančiem apturēt Vācijas virzību.

Komandstruktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekspedīcijas spēki līdz 1915. gada decembrim atradās feldmaršala Džona Frenča vadībā, kad viņu šajā amatā nomainīja ģenerālis Duglass Heigs.[4] BEF Mobilizācijas štāba priekšnieks bija ģenerālis Arčibalds Marejs[5], kurš savu amatu 1915. gada janvārī atdeva ģenerālim Viljamam Robertsonam. Ģenerālleitnants Lanselots Kigels ieņēma štāba priekšnieka amatu no 1915. gada decembra līdz pamiera parakstīšanai. Kara sākumā izveidoto armijas korpusu komandēja Duglass Heigs (I korpuss) un Horācijs Smits-Dorjens (II korpuss).

Kičenera jaunā armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Two British and one French General lading a group of four British officers across a small wooden bridge
No kreisās puses uz labo: fonā ģenerāļi Frenčs, Žofrs un Heigs. Ģenerālis Smits-Dorjens otrais no labās puses priekšplānā.

Tā kā regulārā armija kara pirmajos mēnešos cieta lielus zaudējumus, tos nācās aizstāt ar Teritoriālo spēku formācijām, bet pēc tam ar brīvprātīgajiem, kurus sauca par “Kičenera jauno armiju”. Līdz 1914. gada augusta beigām tika izveidotas sešas jaunas divīzijas, un līdz 1915. gada martam to kopējais skaits pieauga līdz 29. Tika paplašināts arī teritoriālo spēku sastāvs: bataljonos tika izveidotas otrās un trešās aizsardzības līnijas vienības, tika izveidotas arī astoņas jaunas divīzijas, papildus 14, kas pastāvēja miera laikā. 3. armija tika izveidota 1915. gada jūlijā pēc Kičenera brīvprātīgo pieplūduma. 1916. gadā tika izveidota 4. armija un Rezerves armija tika reorganizēta par 5. armiju.[6]

Ekspedīcijas Korpusa kontingenta pieaugums kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji BEF ietvēra 6 regulārās un rezerves armijas divīzijas, bet kara laikā britu karaspēka kontingents ievērojami palielinājās. Visa kara laikā BEf dienēja 5 399 563 militārpersonas, maksimālais vienreizējais skaits bija 2 046 901 cilvēks. Līdz 1916. gada beigām Eiropā koncentrētais kavalērijas korpuss sastāvēja no 46 pulkiem.

1. armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. armija tika izveidota 1914. gada 26. decembrī. Tās pirmais komandieris bija Duglass Heigs, kurš iepriekš komandēja I korpusu. Pēc tam, kad Heigs 1915. gadā pārņēma BEF vadību, ģenerālis Henrijs Horns kļuva par jauno 1. armijas komandieri. 1. armija palika Francijā līdz pašām kara beigām.

2. armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. armija tika izveidota tajā pašā dienā, kad 1.: 1914. gada 26. decembrī. Tās pirmais komandieris bija ģenerālis Smits-Dorjens, kurš iepriekš vadīja 2. korpusu. 1915. gada maijā Smits-Dorjens tika atcelts no 2. armijas komandiera amata un viņa vietā stājās ģenerālis Herberts Plamers. 2. armija piedalījās karadarbībā Francijā (īpaši pie Ipras), pēc tam Itālijā no 1917. gada novembra līdz 1918. gada martam, pēc tam atkal Francijā.

3. armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. armija tika izveidota 1915. gada jūlijā. Tās pirmais komandieris bija ģenerālis Edmunds Alenbijs, kurš iepriekš bija komandējis Kavalērijas korpusu un V korpusu. Pēc Arasas kaujas 1917. gada maijā viņu šajā amatā nomainīja ģenerālis Džulians Bings.

4. armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. armija tika izveidota 1916. gada februārī ģenerāļa Henrija Rolinsona vadībā. Ir zināmas neskaidrības par tās sērijas numuru: pēc tam, kad 1917. gada beigās 2. armija tika nosūtīta uz Itāliju, 4. armija tika pārdēvēta par 2. armiju tieši tajā laikā, kad Rolinsons komandēja karaspēku Iprā. Pēc ģenerāļa Plamera atgriešanās no Itālijas Rolinsons kādu laiku dienēja kā pastāvīgais militārais pārstāvis Versaļas Augstākajā militārajā padomē, bet jau 1918. gada aprīļa sākumā pārņēma savā pakļautībā ģenerāļa Gofa 5. armijas karaspēka paliekas, kuras īsi pirms tam tika sagrautas kaujā. Pēc tam to pārdēvēja par 4. armiju.

5. armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 5. armija (Apvienotā Karaliste)

5. armija jeb rezerves armija tika izveidota 1916. gada maijā un nonāca ģenerāļa Huberta Gofa vadībā. Sākotnēji tai tika dots nosaukums "Rezerves armija", 1916. gada oktobrī tā tika pārdēvēta par 5. armiju. Tā tika gandrīz pilnībā iznīcināta vācu ofensīvas laikā 1918. gada martā. Reformēta 1918. gada maijā, pēc tam ģenerālis Viljams Bidvuds kļuva par armijas komandieri.

Ekspedīcijas korpusa kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu armija pirmo reizi piedalījās kaujās kontinentā Monsas kaujas laikā 1914. gada 23. augustā, kas bija daļa no Robežu kaujas. Profesionālu britu karavīru masveida šautenes uguns nodarīja lielus zaudējumus vāciešiem, tiem virzoties pa nebruģētu reljefu. Briti aizturēja savu virzību līdz vakaram, pēc tam viņi bija spiesti atkāpties uz otro aizsardzības līniju. Tūlīt sekoja Le Kato kauja, kurā uzvarēja briti. Tas ļāva britu karaspēkam piecu dienu laikā atkāpties bez ienaidnieka spiediena.

Sabiedroto atkāpšanās apstājās pie Marnas upes, kur viņu karaspēks gatavojās stāvēt līdz pēdējam karavīram, lai aizstāvētu Parīzi. Tam sekoja Pirmā Marnas kauja, kas notika no 1914. gada 5. līdz 10. septembrim. Tas kļuva arī par svarīgu kara pagrieziena punktu: vācieši vairs nevarēja cerēt uz ātru uzvaru. 13. septembrī notika Pirmā Ēnas kauja, kas iezīmēja pāreju uz ierakumu karu. Pēc tam trīs nedēļu laikā pēc tranšeju kara sākuma katra karojošā puse atteicās no frontālo uzbrukumu taktikas un sāka mēģināt ielenkt viena otru no flanga. Šis periods kļuva pazīstams kā skrējiens uz jūru: vācieši centās apgāzt sabiedroto kreiso flangu, sabiedrotie — to pašu ar vācu armijas labo flangu.


Līdz Pirmās Ipras kaujas beigām abās frontes pusēs sāka būvēt nocietinājumus: pozicionālais karš aizstāja manevru karu. Rietumu frontes nepārtrauktās tranšejas tagad stiepās 640 kilometrus no Ziemeļjūras līdz Alpiem. Britu armija ieņēma tikai nelielu šīs milzīgās frontes posmu: proti, uz ziemeļiem no pirmskara Beļģijas robežas līdz Sommas upei Francijā, kuras garums 1914. gadā bija 32 kilometri, kas pēc tam 1918. gadā pieauga līdz vairāk nekā 190 kilometriem.

1915. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gada beigās, kā arī 1915. gadā BEF piedalījās vairākās sadursmēs pie Ipras. Pēc tam 1915. gada septembrī sešas divīzijas piedalījās Loosas kaujā, kas bija ievērojama ar to, ka briti pirmo reizi izmantoja indīgo gāzi.

1916. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gadā BEF tika pārvietoti uz Pikardiju. Šeit viņi aktīvi piedalās Sommas kaujā. Sabiedroto spēki mēģināja izlauzties cauri vācu līnijām gar 40 kilometrus garu fronti uz ziemeļiem un dienvidiem no Sommas upes Francijas ziemeļos. Sommas kaujas pirmajā dienā BEF cieta 59 tūkstošus upuru. Pēc kara galīgais upuru skaits atklāja 419 654 nogalinātos, ievainotos un sagūstītos Lielbritānijas pusē un 204 253 Francijas pusē. No 623 907 upuriem 146 431 tika nogalināts vai pazudis bez vēsts.[7]

1917. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gadā BEF cīnījās Padekalē Arasas kaujas laikā. Pēc tam viņi tika koncentrēti Beļģijā Mesīnas kaujas un Pašendeiles kaujas laikā, un gads atkal noslēdzās Padekalē, piedaloties Kambrē kaujā.

1918. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada pavasarī Vācijas pavasara ofensīvas laikā BEF aizstāvēja savas pozīcijas Flandrijā un Sommā. Amjēnas operācijas laikā 1918. gada augustā pirmo reizi tanku spēku vēsturē tika veikts kaut kas līdzīgs operatīvam izrāvienam - atraujoties no kājniekiem un kavalērijas pavadībā, tanki veica reidu vācu karaspēka aizmugurē.[8] Otrajā Sommas kaujā britu spēki piedalījās pretuzbrukumā, kas aizsāka visu simtu dienu ofensīvu, kas noveda pie Vācijas armijas galīgās sakāves Rietumu frontē pēc Hindenburga līnijas pārraušanas Canal du Nord kaujas laikā, iesaistot 1. un 3. armiju.

Impērija un Portugāles ieguldījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu impērija atbildēja uz Lielbritānijas aicinājumu pēc karaspēka Rietumu frontei un lielākajiem Britu Indijas armijas, Kanādas armijas, Austrālijas armijas, Jaunzēlandes armijas un Dienvidāfrikas armijas formācijām, kas dienēja Francijā. BEF arī integrēja lielāko daļu Portugāles armijas karaspēka, kas karoja Rietumu frontē.

Indijas ekspedīcijas spēki A[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Three Indian horsemen in the foreground, the man on the left carries a lance a sergeant is in the middle and an officer on the right. In the background can be seen three further cavalrymen
Karavīri no Indijas kavalērijas pulka Rietumu frontē 1914

1914. gada septembrī BEF pastiprināja Indijas ekspedīcijas spēki A, kas galu galā izveidoja divus korpusus no divām divīzijām – Indijas kavalērijas korpusu un Indijas kājnieku korpusu. Ierodoties Marseļā 1914. gada 30. septembrī, tikai sešas nedēļas pēc kara pieteikšanas, viņi tika pārvietoti uz Ipras izvirzījumu un piedalījās La Basī kaujā 1914. gada oktobrī. 1915. gada martā 7. (Meerut) divīzija tika izvēlēta, lai vadītu uzbrukumu Nevšapelas kaujā. Ekspedīcijas spēkus apgrūtināja jaunā ekipējuma pārzināšanas trūkums, tikai ierodoties Francijā, viņiem tika izsniegtas Lī-Enfīlda šautenes, un viņiem gandrīz nebija artilērijas, paļaujoties uz atbalstu no kaimiņu korpusa, atrodoties frontes līnijā. Viņi nebija pieraduši pie kontinentālajiem laikapstākļiem un bija slikti aprīkoti, lai izturētu aukstumu, kā rezultātā karavīriem bija zema morāle, ko vēl vairāk pasliktināja rezervju sistēma, kad papildspēki tika iesaukti no jebkura pulka un nebija saistīti ar viņu jaunajām vienībām. Virsnieku upuri bija vēl lielāks trūkums, jo aizvietotāji nebija pazīstami ar Indijas armiju un nevarēja runāt viņu valodā. Kājnieku divīzijas beidzot tika izvestas uz Ēģipti 1915. gada oktobrī, kad tās tika aizstātas ar jaunajām Kičenera armijas britu divīzijām.

Dienvidāfrikas aizjūras ekspedīcijas spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidāfrikas aizjūras ekspedīcijas spēki sastāvēja no 1. Dienvidāfrikas kājnieku brigādes četriem kājnieku bataljoniem, kurus atbalstīja piecas smagās artilērijas baterijas, lauka ambulance, Karaliskā inženieru signālu rota un vispārējā slimnīca[9] brigādes ģenerāļa Henrija Lūkina vadībā. Brigāde ieradās Francijā 1916. gada aprīlī un tika iedalīta 9. (Skotijas) divīzijā un piedalījās Sommas kaujā 1916. gada jūlijā un 14. jūlijā Delvilvudas kaujā. No 3153 brigādes vīriem palika tikai 750 cīnītāji, kad brigāde tika atbrīvota 20. jūlijā. Vēlāk 1917. gadā brigāde piedalījās Arasas kaujā un trešajā Ipras kaujā (Pašendeila). Brigāde tika iznīcināta 1918. gada Vācijas pavasara ofensīvā un līdz kara beigām bija zaudējusi 15 000 karavīrus, no kuriem 5000 gāja bojā.[10]

Kanādas ekspedīcijas spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanādas karavīri, kas atgriežas no ierakumiem Sommas kaujas laikā

Kanādas ekspedīcijas spēki bija Kanādas izveidoto lauka spēku apzīmējums dienestam ārzemēs Pirmajā pasaules karā. Tās galvenais kaujas formējums bija Kanādas korpuss, kas galu galā komandēja četras Kanādas kājnieku divīzijas.[11] Kanādas korpusa pirmais komandieris bija ģenerālis Edvins Aldersons[12], kuru 1916. gadā nomainīja ģenerālis Džulians Bings, kuru savukārt 1917. gadā nomainīja kanādiešu ģenerālis Arturs Karijs.[13] Kanādieši izcēlās kaujā no Otrās Ipras kaujas caur Sommu un īpaši Arasas kaujā pie Vimy Ridge 1917. gada aprīlī. Tā kā 1918. gada pavasarī viņus lielākoties neskāra vācu ofensīva 1918. gada pavasarī, kanādiešiem tika pavēlēts palīdzēt pēdējā kara kampaņā kas bija Amjēnas kaujas 1918. gada augustā.[14]

Jaunzēlandes ekspedīcijas spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunzēlandes ekspedīcijas spēki (New Zealand Expeditionary Force, NZEF) ģenerāļa Aleksandra Godlija vadībā bija to militāro spēku nosaukums, kas Pirmā pasaules kara laikā tika nosūtīti no Jaunzēlandes, lai cīnītos par Lielbritāniju. Sākoties karam, Jaunzēlande nekavējoties piedāvāja nodrošināt divas brigādes — vienu kājnieku un vienu jātnieku — kopā 8500 vīru. Lielāko kara daļu NZEF bija cieši saistīts ar AIF. Kad sākās Galipoli kampaņa, Jaunzēlandes kontingentam nepietika, lai viens pats pabeigtu divīziju, tāpēc tika apvienots ar 4. Austrālijas kājnieku brigādi, lai izveidotu Jaunzēlandes un Austrālijas divīziju. Šī divīzija kopā ar Austrālijas 1. divīziju izveidoja slaveno Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusu (ANZAC) ģenerāļa Viljama Birdvuda vadībā. Pēc Galipoli kampaņas beigām NZEF izveidoja savu kājnieku divīziju; Jaunzēlandes divīzija, kas dienēja Rietumu frontē no 1916. gada aprīļa. Tā piedalījās Flēras-Kurseletas kaujā, Morvalas kaujā, Le Translo kaujā[15] un slavenajā Le Kvesnī kaujā. Vācieši jaunzēlandiešus uzskatīja par teicamu karaspēku, pārtvertajā izlūkošanas ziņojumā viņi nosaukti par "...ārkārtīgi laba uzbrukuma divīzija..."[16].

Austrālijas impērijas spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Austrālijas Imperiālajiem spēkiem (Australian Imperial Force, AIF) bija paredzēts piegādāt 20 000 vīru, kas tika organizēti vienā kājnieku divīzijā un vienā vieglajā kavalērijas brigādē, kā arī atbalsta vienības. Līdz kara beigām AIF Rietumu frontē ietvēra piecas kājnieku divīzijas. Pirmie Austrālijas karavīri ieradās Francijā 1915. gada jūnijā, 1. aplenkuma artilērijas brigāde tika izveidota Austrālijas armijas artilērijas direktora pulkvežleitnanta Valtera Adamsa Koksena vadībā dienestam Rietumu frontē. Apmēram puse vienības vīriešu bija pastāvīgie Garnizona artilērijas ložmetēji. Brigāde no Melburnas devās uz Angliju 1915. gada 17. jūlijā un ieradās Francijā 1916. gada 27. februārī. Tās 54. aplenkuma baterija bija aprīkota ar 8 collu haubicēm un 55. aplenkuma baterija ar 9,2 collu haubicēm. Piecas AIF kājnieku divīzijas piedalījās kaujas darbībā Rietumu frontē Francijā un Beļģijā, 1916. gada martā atstājot Ēģipti. Sākotnēji tās tika organizētas I Anzac korpusā un II Anzac korpusā kopā ar Jaunzēlandes divīziju, tomēr 1917. gada 1. novembrī Austrālijas divīzijas tika pārgrupētas, lai izveidotu Austrālijas korpusu.

2. divīzija bija pirmā, kas ieradās Francijā, kam sekoja 1. divīzija, savukārt 4. un 5. divīzija atstāja Ēģipti vēlāk 1916. gada jūnijā. 3. divīzija bija pēdējā, kas ieradās Austrālijā 1916. gada martā un pārcēlās uz Angliju apmācībām 1916. gada jūlijā, pirms 1916. gada decembrī tika nosūtīta uz Franciju.[17] Kad AIF sākotnēji tika izveidots 1914. gadā, to vadīja ģenerālmajors Viljams Trosbijs Bridžs, kurš komandēja arī 1. divīziju. Pēc Bridžesa nāves Galipoli 1915. gada maijā komandēšana pēc noklusējuma tika nodota ģenerālleitnantam Viljamam Birdvudam, britu virsniekam, kurš bija Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusa komandieris. Birdvuds tika oficiāli apstiprināts par AIF komandieri 1916. gada 14. septembrī, vienlaikus komandējot I Anzac korpusu Rietumu frontē. Vēlāk Birdvuds saņēma Austrālijas korpusa vadību 1917. gada novembrī. Ģenerālleitnants Džons Monašs, Austrālijas virsnieks, pārņēma korpusa vadību 1918. gada maijā. Neskatoties uz to, ka Birdvuds tika paaugstināts par Piektās armijas komandieri, viņš saglabāja AIF vadību.

Portugāles ekspedīcijas korpuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Portugāles kājnieku vienība marša laikā. Netālu no Lokonas, 1917. gada 24. jūnijā

Pēc Lielbritānijas valdības aicinājuma Portugāles karaspēkam Portugāles parlaments 1916. gada 7. augustā piekrita Portugāles armijas dalībai Rietumu frontē. Papildus 1000 vīru lielajam smagajam artilērijas korpusam, ko vadīja Francijas armija, lielākā daļa Portugāles spēku, kas jānosūta uz Rietumu fronti, bija jāiekļauj CEP - Corpo Expedicionário Português (Portugāles ekspedīcijas korpuss) britu vadībā. CEP tika organizēts kā armijas korpuss, kas sastāvēja no divām divīzijām un korpusa karaspēka, kopā 55 000 vīru, ģenerāļa Tamaņīni de Abreu vadībā. Pirmie CEP karavīri ieradās Francijā 1917. gada 2. februārī. Pirmie karavīri fronti sasniedza 4. aprīlī. 4. jūnijā 1. divīzijas 1. kājnieku brigāde atvairīja pirmo Vācijas armijas lielo uzbrukumu pret CEP karaspēka aizstāvētajām līnijām. 1917. gada 5. novembrī CEP uzņēmās atbildību par autonomu sektoru frontē, kas bija tiešā Pirmās armijas vadībā. Lielākā daļa CEP tika iznīcināta Līsas kaujā 1918. gada 9. aprīlī, zaudējot vairāk nekā 7000 vīru. No 1918. gada jūlija atlikušie CEP vīri piedalījās pēdējās sabiedroto ofensīvās Piektās armijas vadībā.

Ņūfaundlendas pulks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskais Ņūfaundlendas pulks, šķērso Reinu un iekļūst Vācijā, 1918

Ņūfaundlenda 1914. gadā vēl nebija daļa no Kanādas. Mazā Domīnija ar tikai 240 000 iedzīvotāju palielināja spēkus, kas galu galā sasniedza trīs bataljonus, lai piedalītos lielajā karā. Ņūfaundlendas pulks 1916. gada martā izvietojās Francijā 29. divīzijas sastāvā pēc tam, kad jau bija piedalījies Galipoli kampaņā. Ņūfaundlendas pulks tika praktiski iznīcināts Sommas kaujas pirmajā dienā, piedzīvojot vairāk nekā 90% karavīru zaudējumu. Saņēmis papildspēkus, Ņūfaundlendas pulks turpināja dienēt Rietumu frontē līdz kara beigām. Par godu pulka dienestam 1917. gada decembrī tika piešķirta privilēģija pulka nosaukumam pievienot prefiksu Royal, un no šī brīža pulks bija pazīstams kā Karaliskais Ņūfaundlendas pulks.

Britu Vestindijas pulks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu Vestindijas pulks bija Lielbritānijas armijas vienība Pirmā pasaules kara laikā, izveidots no brīvprātīgajiem no Lielbritānijas kolonijām Rietumindijā.

Kampaņas medaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar individuālajiem apbalvojumiem, visi BEF dalībnieki kvalificējās vismaz trim kampaņas medaļām. 1914. gada zvaigzne, 1914.–1915. gada zvaigzne, Lielbritānijas kara medaļa un Uzvaras medaļa.

1914. gada zvaigzne tika pasniegta britu spēku virsniekiem un karavīriem, kuri dienēja Francijā vai Beļģijā laikā no 1914. gada 5. augusta līdz pusnaktij no 22. uz 23. novembri. Iepriekšējais datums ir nākamā diena pēc Lielbritānijas kara pieteikšanas centrālajām lielvalstīm, un beigu datums Pirmajai Ipras kaujai.[41]

1914.–1915. gada zvaigzne tika izsniegta britu un impērijas spēku virsniekiem un karavīriem, kuri dienēja jebkurā kara teātrī laikā no 1914. gada 5. augusta līdz 1915. gada 31. decembrim (izņemot tos, kuri jau bija kvalificējušies 1914. gada zvaigznei).

Britu kara medaļa tika izsniegta britu un impērijas spēku virsniekiem un karavīriem, kuri dienēja no 1914. gada 5. augusta līdz 1918. gada 11. novembrim. Karaliskās flotes, Karalisko jūras kājnieku, kā arī Domīniju un koloniālo jūras spēku (ieskaitot rezerves) virsnieki un karavīri obligātais 28 dienu mobilizētais dienests — medaļa tika automātiski piešķirta nāves gadījumā aktīvā dienesta laikā pirms šī perioda beigām.

Uzvaras medaļa tika izsniegta visiem, kas saņēma 1914. gada zvaigzni vai 1914.–1915. gada zvaigzni, un tiem, kuriem tika piešķirta Lielbritānijas kara medaļa. Tā nekad netika piešķirta atsevišķi. Sievietes kvalificējās šai un divām iepriekšējām medaļām, par dienestu kara lazaretēs un citos palīgspēkos.

Teritoriālo spēku kara medaļa tika piešķirta tikai teritoriālo spēku karavīriem. Lai kvalificētos, saņēmējam bija jābūt Teritoriālo spēku dalībniekam 1914. gada 30. septembrī vai pirms šī datuma un jābūt dienējušam operatīvajā teātrī ārpus Apvienotās Karalistes no 1914. gada 5. augusta līdz 1918. gada 11. novembrim.

Sudraba kara nozīmīte Apvienotajā Karalistē tika izsniegta karavīriem, kurš tika godam atbrīvots no dienesta kara laikā gūto ievainojumu vai slimības dēļ. Žetons, kas dažkārt pazīstams kā atbrīvošanas zīme, ievainojuma žetons vai dienesta žetons, pirmo reizi tika izdots 1916. gada septembrī kopā ar oficiālu tiesību sertifikātu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Chris Baker. «Some British Army statistics of the Great War». The Long Long Trail. Skatīts: 2023. gada 5. novembris.
  2. ↑ Tucker, Spencer; Roberts, T (2005). World War I: encyclopedia. ABC-CLIO. ISBN 1-85109-420-2.
  3. ↑ Chandler, David. The Oxford History of the British Army — Oxford paperbacks, 2003. — ISBN 0-19-280311-5.
  4. ↑ Griffiths, William; Griess, Thomas. The Great War (англ.). — Square One Publishers (англ.)рус., 2003. — ISBN 0-7570-0158-0.
  5. ↑ https://www.oxforddnb.com/display/10.1093/ref:odnb/9780198614128.001.0001/odnb-9780198614128-e-35155?docPos=1
  6. ↑ Tucker, Spencer; Roberts, T. World War I: encyclopedia (англ.). — ABC-CLIO, 2005. — ISBN 1-85109-420-2.
  7. ↑ Sheffield, Gary. 'The Somme'. — Cassell, 2003. — ISBN 0-304-36649-8.
  8. ↑ https://btgv.ru/history/troops-history/%D0%BC%D0%BE%D0%B1%D0%B8%D0%BB%D1%8C%D0%BD%D1%8B%D0%B5-%D0%B2%D0%BE%D0%B9%D1%81%D0%BA%D0%B0-%D0%B2-%D0%B1%D0%BE%D1%8E/british-mobile-forces-in-the-amiens-operation-august-1918-part-2-on-operational-spaciousness/
  9. ↑ https://www.longlongtrail.co.uk/army/regiments-and-corps/south-african-forces-british-army/
  10. ↑ https://www.longlongtrail.co.uk/army/regiments-and-corps/south-african-forces-british-army/
  11. ↑ https://www.longlongtrail.co.uk/army/order-of-battle-of-divisions/
  12. ↑ http://www.biographi.ca/en/bio.php?id_nbr=7888
  13. ↑ "No. 30178". The London Gazette (Supplement). 10 July 1917. p. 6956.
  14. ↑ https://www.longlongtrail.co.uk/army/order-of-battle-of-divisions/
  15. ↑ https://www.longlongtrail.co.uk/army/order-of-battle-of-divisions/new-zealand-division/
  16. ↑ Harper, Glynn (2008). Dark Journey. Harper Collins. p. 544. ISBN 9781869505790.
  17. ↑ https://web.archive.org/web/20150228202933/http://www.aif.adfa.edu.au:8888/

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Britu_ekspedīcijas_spēki_(Pirmais_Pasaules_karš)&oldid=4048098"