Bruno Puriņš

Vikipēdijas lapa
Bruno Puriņš
Personīgā informācija
Dzimis 1928. gada 16. decembrī
Berdjanska, Ukrainas PSR (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 2001. gada 21. maijā (72 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne ķīmija
Alma mater Latvijas Universitāte
Pasniedzēji Lidija Liepiņa

Bruno Puriņš (1928–2001) bija latviešu ķīmiķis. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1971), Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1984-1989).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1928. gada 16. decembrī Berdjanskā bijušā latviešu strēlnieka Andreja Puriņa ģimenē. Viņa tēvu nogalināja Lielā terora laikā.[1] Mācījās Starojurjevas (Староюрьево) vidusskolā Tambovas apgabalā. Pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz dzīvi Latvijā, studēja Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, kuru absolvēja 1951. gadā un sāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtā. Pēc aspirantūras studijām (1951-1954) Lidijas Liepiņas vadībā viņš 1955. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta grādu un bija šī institūta vecākais pētnieks (1954-1957) un Elektroķīmijas laboratorijas vadītājs (1957-1997), institūta direktors (1962-1984). 1968. gadā viņš aizstāvēja ķīmijas zinātņu doktora grādu, darbojās fizikālās ķīmijas un neorganisko materiālu tehnoloģijas nozarē. 1968. gadā Puriņu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli, 1971. gadā par īsteno locekli un 1975. gadā par LZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķi sekretāru, 1984. gadā par LZA prezidentu.[1]

Viņš darbojās kā žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" Ķīmijas sērijas (Известия Академии наук Латвийской ССР. Серия химическая) galvenais redaktors loceklis, bija PSRS Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1987), tad Krievijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1991).[1]

Miris 2001. gada 21. maijā Rīgā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vadīja pētījumus par metālu koroziju, metālu elektroķīmisko izgulsnēšanu un elektroķīmisko ekstrakciju, izmantojot šķidrās membrānas. B. Puriņa darba rezultāti ietverti trijās monogrāfijās, vairāk nekā 200 publikācijās, viņš saņēmis ap 50 autorapliecību un patentus.[1]

  • Пурин, Бруно Андреевич. Электроосаждение металлов из пирофосфатных электролитов. Rīga: Zinātne, 1975. - 196 lpp. (zinātņu kandidāta disertācija) (krieviski)
  • В.Н. Голубев, Б.А. Пурин. Исследование электрического пробоя жидкостных мембран при переносе через них некоторых анионов. Доклады АН СССР, 1977, 232(6), 1340-1342.
  • Пурин Б.А., Цера В.А., Озола Э.А., Витиня И.А. Комплексные электролиты в гальванотехнике. Rīga: Liesma, 1978. - 267 lpp. (krieviski)
  • Кадек В.М., Кукурс О.К., Пурин Б.А. Зашита металлов от коррозии. Rīga: Avots, 1981. - 174 lpp. (krieviski)
  • I. Vitina, B.Purin, I.Pelece, I.Bremere, V.Belmane. Formation of intermediate intermetallic layers at interaction of tin coating with electrolytic barrier layers and copper alloys of base metals. Latvian Journal of Chemistry, 1993, N 1, pp. 3-23.
  • Т.Ж.Садырбаева, Б.А. Пурин. Перенос и разделение палладия и неблагородных металлов в системах с жидкими мембранами. Latvijas Ķīmijas Žurnāls, 1993, 3, 301-308. / T. Sadyrbajeva, B. Purin. Electrodialytic transfer and separation of palladium and unnoble metals in systems with liquid membranes. Latvian Journal of Chemistry, 1994, N 4, pp. 448-458.
  • B.A. Purin. The influence of an electric field on the membrane extraction of substances. In: Proceedings of the International Solvent Extraction Symposium; Moscow, 1998, 234-241.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Valsts prēmija (1970)
  • PSRS Ministru padomes prēmija (1976)
  • ordenis "Goda zīme" (1976)
  • Nopelniem bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks (1978)
  • Darba Sarkanā Karoga ordenis (1986)
  • LZA Gustava Vanaga balva (1988)
  • Čehoslovākijas Zinātņu akadēmijas J. Heirovska Zelta medaļa (1989)
  • Krievijas Tautu draudzības ordenis (2000)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]