1952. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti,[1] 1962. gadā ieguvis ķīmijas doktora grādu Rīgas Politehniskajā institūtā.[2] 1954. gadā sācis strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtā, vairāk nekā desmit gadus arī vadījis institūtu (1984—1997).[1] Laikā no 1992. līdz 1994. gadam un no 1998. līdz 2001. gadam Millers bijis Zinātņu akadēmijas viceprezidents, starpposmā — prezidents.[1] Bijis žurnāla "Latvijas Ķīmijas Žurnāls" galvenais redaktors.[1] Laikā no 1993. līdz 1994. gadam bijis Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs.[1]
Darbojies neorganiskās ķīmijas nozarē. Aizsācis un vadījis pētījumus neorganisko savienojumu plazmas ķīmijā un tehnoloģijā.[3] Millers ir aptuveni 300 zinātnisku rakstu autors.[1] Ir 84 autorapliecības.[1]
