Dņepras balti
Dņepras balti bija baltu grupa, kas līdz 13. gadsimtam apdzīvoja Dņepras sateces baseinu līdz tos pakāpeniski iznīcināja un pārtautoja no dienvidrietumiem iebrūkošie slāvi. Dņepras baltiem uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem dzīvoja Volgas somi, bet uz dienvidaustrumiem un dienvidiem — skiti.[1]
Dņepras baltus pētījuši daudzi zinātnieki, tostarp lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga, vācu valodnieks Makss Vasmers, kā arī krievu valodnieki Vladimirs Toporovs un Oļegs Trubačovs.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga 20. gadsimta sākumā pierādīja, ka gandrīz visi Nemunas un Dņepras augšteces baseina vietvārdi ir baltu cilmes.[2] Krievu valodnieki Vladimirs Toporovs un Oļegs Trubačovs savā 1962. gada grāmatā „Dņepras augšteces hidronīmu lingvistiskā analīze” (krievu: Лингвистический анализ гидронимов Верхнего Поднепровья), balstoties uz morfoloģiju un etimoloģiju, parādīja, ka baltu cilmes ir vairāk nekā tūkstotis Dņepras baseina vietvārdu.[3]
Toporovs par baltu cilmes hidronīmiem atzinis, piemēram, Jauzu, Himku un Maskavu.[4] Par Dņepras baseina baltiskumu liecina ne tikai hidronīmi, bet arī neskaitāmi arheoloģiskie atradumi.[1] Vēlinajā bronzas laikmetā baltu apdzīvotās zemes varētu būt stiepušās no mūsdienu Vācijas—Polijas robežas līdz pat Urālu kalniem,[5] bet citi pētnieki uzskata, ka baltu apdzīvotās zemes bijušas mazākas — no Vistulas līdz mūsdienu Maskavai un Kijivai.[6]
Senvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dažādu arheoloģisko pieminekļu un baltu hidronīmu izplatība liecina, ka neolīta beigās (ap 3000.—2000. gadā p.m.ē) Vidus- un Austrumeiropu apdzīvoja vairākas radniecīgas, iespējams, baltiskas kultūras — Pamares kultūra, Narvas kultūra un Nemunas kultūra.[7] No tām senākā bija Pamares kultūra, kas atradās šaurā Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā.[8]
Bronzas un dzelzs laikmetā zemēs uz austrumiem un dienvidiem no mūsdienu Lietuvas un Latvijas bija izplatīta baltu Narvas un Švīkātās keramikas kultūra, Dņepras-Daugavas kultūra, Milohradas kultūra, Juhnivas kultūra, un vēlākā Djakovas kultūra.[9]
3. un 5. gadsimtā p.m.ē. iepriekšminētās Dņepras, Daugavas un Okas sateces baseina baltu kultūras pārveidojās Količinas, Tušemlijas un Moščinas kultūrā, kas pastāvēja līdz 8.—10. gadsimtam.[9] Šīs pārvērtības aizsāka mūsdienu Poliju apdzīvojušo un Zarubincas kultūras pārstāvošo rietumbaltu ieceļošana Dņepras sateces baseinā sākot ar 2. un 1. gadu tūkstoti p.m.ē.[10]
Moščinas kultūru uzskata par netālu no Maskavas esošās Protvas sateces baseinā dzīvojušo austrumgalindu priekštečiem.[9]
Slāvu iebrukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1. gadu tūkstoša vidū Dņepras baltu zemēs gar Dņepru un tās pietekām sāka iebrukt slāvi.[1] 7. gadsimtā tobrīd jau Dņepras rietumu krastu ieņēmušie slāvi iebruka arī baltu zemēs otrpus Dņeprai.[4] Kopš 7. un 8. gadsimta Dņepras baltu valodas un kultūras slāviskošanu paātrināja Rutēnijā dzīvojošo daudzvalodīgo cilšu pievēršana kristietībai.[4] 9. gadsimta sākumā lielākā daļa Dņepras augšteces iedzīvotāju joprojām bija balti, bet slāvi galvenokārt bija apmetušies vien ap Gņezdovu.[11]
Daļa pētnieku uzskata, ka pēc Kijevas Krievzemes kristīšanas 988. gadā daļa Dņepras baltu devās rietumu virzienā un ieplūda lietuvjos un latgaļos.[4] 9. un 10. gadsimtā lielāko daļu Dņepras baltu no pārējiem baltiem bija atšķēluši uz ziemeļiem gar Dņepras krastiem migrējošie slāvi.[4] 11. un 12. gadsimtā no Dņepras baltiem saglabājusies bija vien austrumgalindi.[2] Lietuviešu valodnieks Zigms Zinkevičs uzskata, ka Dņepras un pārējiem uz austrumiem no mūsdienu Latvijas un Lietuvas dzīvojošajiem baltiem bija nozīmīga loma atsevišķa austrumslāvu valodu atzara izveidē.[1]
Ticība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daļa pētnieki uzskata, ka viena no Dņepras baltu pagāniskās ticības sastāvdaļām esot bijusi ar lāča galvām rotātu totēmstabu pielūgsme.[12]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Zinkevičius, 2022
- ↑ 2,0 2,1 Gimbutas, 1963, 28. lpp.
- ↑ Gimbutas, 1963, 29. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Toporov, 1972
- ↑ Fortson, 2004, 378–379. lpp.
- ↑ Mallory, Adams, 49. lpp.
- ↑ Girininkas, 2009, 196–197. lpp.
- ↑ Girininkas, 2009
- ↑ 9,0 9,1 9,2 Vitkūnas, Zabiela, 25. lpp.
- ↑ Vitkūnas, Zabiela, 36. lpp.
- ↑ Simon Franklin, Jonathan Shepard. The Emergence of Russia 750–1200 (angļu). Routledge, 2014-06-06. 101. lpp. ISBN 978-1-317-87224-5.
- ↑ P.N. Tretyakov. Славяне и Балты в Верхнем Поднепровье в середине и третьей четверти I тыс. н.э. (krievu), 1970. 52–67. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. decembris.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vladimir Toporov. ««Baltica» Подмосковья». Балто-славянский сборник (krievu). Maskava : Nauka, 1972. 217.–280. lpp.
- J. P. Mallory, Douglas Q. Adams. Encyclopedia of Indo-European culture. Londona : Fitzroy Dearborn Publishers, 1997. ISBN 9781884964985.
- Benjamin Fortson. Indo-European Language and Culture: An Introduction. Padstow : Blackwell Publishing, 2004.
- Marija Gimbutas. The Balts. London : Thames and Hudson, 1963. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 23. augusts.
- Algirdas Girininkas. Lietuvos archeologija (lietuviešu). I – Akmens amžius. Vilnius : Versus aureus, 2009. ISBN 9789955342144.
- Zigmas Zinkevičius. «Dniepro baltai». VLE (lietuviešu), 2022. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-05-13.
- Manvydas Vitkūnas, Gintautas Zabiela. «Toliausiai į rytus: Dniepro baltų piliakalniai» [Furthest to the east: Dnieper Balt hillforts]. Baltų pilkalniai: nežinomas paveldas (lietuviešu). Lietuvos Archeologijos Draugija, 2017.