Rietumbalti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Rietumbalti ir baltu atzars, kuru apdzīvotais areāls bija vistālāk uz rietumiem. Tāpēc viņi ir tikuši pakļauti lielākai citu kultūru ietekmei, kuru rezultātā ir radušās nelielas atškirības arheoloģijā un etnogrāfijā. Pašlaik visas rietumbaltu tautas ir lingvistiski asimilētas - par labu ģermāņu un slāvu valodām. Rietumbaltu tautas skaitās praktiski izzudušas, tomēr kultūru par tādu uzskatīt nevar, jo apmēram 3000 cilvēku Pomerānijā vēl lieto savu valodu, līdz 1945. gadam rietumbaltiska bija Austumprūsijas lauku teritorija un Sudāvija. Rietumbaltu kultūras relikti īpaši daudz sastopami Belovežas gāršā un citos mazapdzīvotos Rietumbaltkrievijas apgabalos.

Retumbaltiem raksturīga īpaša bijība pret Pērkonu, ticība kokiem, krupjiem un bruņu rupučiem. Īpaši izteikti ir Jāņu nakts rituāli, ar drēbju adīšanu līdz pusnaktij un mājlopu apraganošanu (?). Īpaši atzīmējami ir lietuvēna krusti pie katra loga un durvīm, kā arī zirga galvas, vai bruņurupuča atveids jumta korē, ārkārtīgi daudz kokgriezumi. Mājai apkārt vienmēr ir zema koka vai žagaru sēta.

Sākotnēji Rietumbalti apdzīvoja milzīgu teritoriju no Jitlandes pussalas (mūsdienu Dānijā) līdz tagadējās Vācijas Brandenburgas pavalsts dienvidiem, Pomerānijā, baltu Prūsijā, Lietuvā visās teritorijās uz rietumiem no Nemunas, Žemaitijas rietumos, Latvijā - Kurzemes dienvidos un centrālajā daļā, Zemgalē un Sēlijā, kā arī Polijas austrumos un Baltkrievijas rietumos - uz dienvidiem sasniedzot mūsdienu Grodņu.

Vēlāk, ap mūsu ēras sākumu, ģermāņu ciltis, kas virzījās uz austrumiem, izspieda vai asimilēja lielu daļu agrīno rietumbaltu. Palika daudzas nelielas saliņas, kur saglabājās galējo rietumbaltu kultūra. Lielākā rietumbaltu masa tika aizspiesta līdz līmenim - Pomerānijas ziemeļi un ziemeļrietumi, baltu Prūsija, teritorijas Nemunas kreisajā krastā, Rietumžemaitija, Kurzemes centrs un dienvidi, Polijas-Baltkrievijas pierobeža - līdz Grodņai dienvidos. Tautu staigāšanā rietumbalti praktiski nepiedalījās, ja neskaita daļu galindu, kuri, iespējams, aizmigrēja kopā ar gotiem. Migrējot ģermāņiem uz Rietumeiropu - mūsdienu Vācijā atlikušās galējo rietumbaltu saliņas palika uz vietas, kur tās galu galā saplūda ar tukšajās zemēs ienākošajiem slāviem. Šāda etniskā situācija saglabājās līdz pat 13. gadsimtam.

Rietumbalti runāja rietumbaltu valodās baltu valodu apakšgrupā, kurā ietilpa prūšu valoda, kuršu valoda, jātvingu valoda (kas visticamāk bija prūšu valodas dialekts) un Pomerānijas baltu valodas. Kā arī vairākas mazākas valodas, vai izteikti atšķirīgi dialekti.

Galējo rietumbaltu un slāvu saplūšanas visuzskatāmākais rezultāts ir polābu valoda, kurā vārdam "zāle" ir divi vārdi : "trawa" un "zalj", viena sakne slāvu, otra - baltu. Turklāt polābu valodā ir saglabājušies baltiem raksturīgie divskaņi : au; ai; ei. Kā arī ir saglabājies skaņu salikums ar, nevis slāvu - ra. Tādejādi polābiski ir "draug", nevis tipiski slāviskais "drug". Polābi dzīvoja teritorijā ap Berlīni un Rīgenes salā līdz 18. gadsimta beigām.

Pomerānijas balti : Par rietumbaltu baltu dzīvošanu Pomerānijā liecina hidronīmija, toponīmija, arheoloģija un baltismi lokālajās slāvu valodās, izmirušajā slovinciešu un mūsdienu kašūbu valodā. Pēdējo reizi Pomerānijas balti, iespējams, minēti īsi pirms Vācu ordeņa iebrukuma Prūsijā.