Davao (filipīniešu: Lungsod ng Dabaw, angļu: City of Davao, sebuāņu: Dakbayan sa Dabaw) ir neatkarīga augsti urbanizēta pilsēta Filipīnu dienvidos, Mindanao salas dienvidaustrumos Davao līča krastā. Dažkārt statistiskos nolūkos tiek pieskaitīta Dienviddavao provincei. Pēc platības (2 443,61 km²) lielākā pilsēta valstī, tomēr apmēram 50% pilsētas teritorijas aizņem meži, bet apbūve ir tikai 10% no teritorijas.
Labā klimata dēļ (gada temperatūra svārstās 20—32 grādi) pilsētā un apkārtnē banānu, ananasu, kafijas plantācijas. Pati Davao kļūst par Filipīnu ārpakalpojumu centru un strauji attīstās.
Pilsētā daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs — lielākā daļa ir 20. gadsimtā ieceļojušie visaji (1 090 443; 61,6 %) un sebuāņi (144 724; 8,2 %), kā arī autohtonie bagobo (51 174; 2,9 % — puse no kopējā bagobo skaita), un citas lumadu tautas.[2] Pilsētā veidojas patstāvīga etniskā kopiena — davaveņi (72 571; 4,1 %), kas radusies vietējiem lumadiem un moro sajaucoties ar ieceļojušajiem visajiem; ikdienā lieto sebuāņu valodas davaveņu dialektu. Lielākā daļa iedzīvotāju pieder dažādām kristiešu konfesijām (katoļi 77 %), bet ap 4 % (galvenokārt moro) ir musulmaņi.
Pilsēta dibināta 1848. gadā, kad spānis Hosē Ujangurens (Don Jose Uyanguren) atkaroja piekrasti no moro vadoņa Datu Bago. Ujangurens kļuva par gubernatoru, tomēr apmetnes attīstība nenotika. 20. gadsimta sākumā japāņu uzņēmējs Kičisaburo Ohta (Kichisaburo Ohta) saņēma atļauju attīstīt abakas un kokosriekstu audzēšanu šajā apvidū. 1903. gadā ieradās pirmie japāņu kolonisti, izveidojot savu apmetni ar skolu, avīzēm, templi. Pilsētas teritorijā nodibinājās moderna saimniecība. 1937. gadā Davao tika piešķirtas pilsētas tiesības.