Pāriet uz saturu

Doroteja fon Mēdema

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Kurzemes hercogieni Doroteju. Par Sagānas (Zāganas) hercogieni Doroteju skatīt rakstu Doroteja fon Bīrone.
Doroteja fon Mēdema
Dorothea von Medem
Doroteja ar Kurzemes hercoga kroni (1791)
Kurzemes un Zemgales hercogiene
Amatā
1779. gada 6. novembris — 1795. gada 18. marts

Dzimšanas dati 1761. gada 3. februārī
Mežotne, Kurzemes un Zemgales hercogiste
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1821. gada 20. augustā (60 gadu vecumā)
Lēbihava, Saksijas-Gotas-Altenburgas hercogiste
(tagad Tīringene, Karogs: Vācija Vācija)
Tautība vācbaltiete
Dinastija Bīronu dzimta
Tēvs Johans Frīdrihs fon Mēdems
Māte Luīze Šarlote fon Manteifele
Dzīvesbiedrs(-e) Pēteris Bīrons
Bērni
  • meita Katrīna Friderike Vilhelmīne (1781—1839)
  • meita Marija Luize Paulīne (1782—1845)
  • meita Johanna Katarīna (1783—1876)
  • dēls Pēteris (1787—1790)
  • meita Šarlote Friderike (1789—1791)
  • meita Doroteja (1793—1862)

Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema (vācu: Anna Charlotte Dorothea von Medem, dzimusi 1761. gada 3. februārī, mirusi 1821. gada 20. augustā) bija hercoga Pētera fon Bīrona trešā sieva, viena no sava laika izcilākajām un savdabīgākajām personībām Eiropas politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema dzimusi 1761. gadā Mežotnē grāfa Johana Frīdriha fon Mēdema un viņa otrās sievas Luīzes Šarlotes, dzimušas Manteifeles, ģimenē. Viņas pusmāsa bija Elīza fon der Reke, brāļi Kristofs Johans Frīdrihs Mēdems un Kārlis Johans Frīdrihs fon Mēdems.

1779. gada 14. oktobrī viņa saderinājās ar 55 gadus veco Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri Bīronu, un jau novembrī salaulājās. Visai drīz viena pēc otras piedzima meitas: Katrīna Friderike Vilhelmīne (1781. gada 8. februārī), Marija Luīze Paulīne (1782. gada 19. februārī), Johanna Katrīna (1783. gada 24. jūnijā).

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija nonākusi politisko juku vidū, ko noteica politiskā spriedze starp lielvalstīm Krievijas Impēriju, Hābsburgu impēriju un Prūsijas Karalisti, cenšoties paplašināt savas teritorijas un ietekmi Eiropā. Hercogs, īsts finanšu ģēnijs un gudrs cilvēks, saprata, ka šajā spēlē viņam ir maza loma, un sūtīja politisko intrigu laukā savu pievilcīgo sievu. Tā 1790. gadā hercogiene Doroteja iegāja Eiropas vareno sabiedrībā, izvēršot aktīvu diplomātisko darbību Varšavā un Berlīnē, mirdzot salonos un uzsākot jaunus mīlas romānus, lai tikai panāktu savu. 1793. gadā pēc attiecībām ar poļu diplomātu un sūtni Jelgavā Aleksandru Batovski (Aleksander Benedykt Batowski, 1760—1841) viņai piedzima ārlaulības meita Doroteja, bet hercogs Pēteris atzina meiteni kā savu jaunāko meitu ar visām mantojuma tiesībām.

"Liktenis bija lēmis šai sievietei dzīvot laikmetu griežos un vienmēr nonākt īstajā vietā, pazīt visu tā laika Eiropas augstāko pasauli, pazīt visus monarhus, būt draugos ar izciliem gariem, būt iesvaidītai sava laika lielākajos politiskajos noslēpumos,"- stāstīja Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.[1]

Hercogienes rezidence Eiropā bija Saksijas Lēbihavas pils (Löbichau), kuru viņai uzdāvināja 1794. gadā viņas brālis Žanno fon Medems. Hercogs mira 1800. gadā, atstājot atraitnei milzu mantojumu. Hercogiste bija pārdota (Pēteris Bīrons atteicās no troņa jau 1795. gadā, saņemot par šo darījumu no Krievijas ķeizarienes Katrīnas II 500 000 zelta dukātu un ikgadēju pensiju 50 000[2]), un atlika vien rūpes par ģimeni un politiskās spēles prieka un ietekmes pēc.

1805. gadā savā Kurzemes pilī (Palais Kurland) Berlīnē hercogiene izveidoja vienu no pilsētas ievērojamākajiem saloniem, pēc sešiem gadiem viņa izveidoja vēl spožāku salonu Parīzē.

Hercogienes Dorotejas jaunākās meitas Dorotejas kāzas ar Edmonu de Taleirānu-Porigoru, Francijas ārlietu ministra brāļadēlu, deva iepazīšanos ar vienu no sava laika ietekmīgākajiem un uz intrigām spējīgākajiem politiķiem — Šarlu Morisu de Taleirānu, savaldzinot to. Tādējādi Eiropas politiskajās aprindās labi zināmā Doroteja kļuva arī par vienu no nopietnākajām figūrām tā laika Francijas politikā, aktīvi piedaloties Vīnes kongresa intrigās. Eiropeiski spožā pasaulē Doroteja draudzējās ar Prūsijas karalieni Luīzi, ar Napoleona sievu, ķeizarieni Žozefīni, Krievijas imperatoru Aleksandru I. Tādēļ viņas vārds Eiropā skan skaļāk un pazīstams vairāk nekā Latvijā. Par vislielāko ciniķi dēvētais valstsvīrs Šarls Moriss de Taleirāns par viņu teicis : «Es nedomāju, ka pasaulē jebkad būtu bijusi sieviete, kas vairāk cienīga tikt dievināta.»[1]

"Viņa prata arī latviešu valodu starp galvenajām Eiropas valodām, tajā skaitā angļu valodu, laikā, kad augstākās sabiedrības sarunvaloda bija galvenokārt franču valoda. Kad 1818. gadā viņas brālis kā Kurzemes bruņniecības delegāts devās uz Pēterburgu ar likumprojektu par zemnieku brīvlaišanu, viņa savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka turpmāk taču zemnieki būs brīvi un pēc divdesmit gadiem sasniegs tādu pašu dzīves līmeni kā Eiropas zemnieki." raksta Imants Lancmanis.[1]

Francijā Doroteja fon Bīrone ir atstājusi par sevi ļoti spēcīgas atmiņas sakarā ar savu draudzību ar Taleirānu. Līdz ar to uzmirdz ne tikai viņa, bet arī viņas meita Doroteja, pazīstama kā hercogiene de Dino. Viņa Taleirāna sirdī zināmā mērā nomainīja māti, bet draudzību ar māti Taleirāns saglabāja līdz viņas mūža beigām.

Attēlu galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Kvaskova, V. (sast.). Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules = Briefe der Herzogin Dorothea von Kurland. — Rīga : Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija; Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1999. ISBN 9984-9184-4-4 Nepareizs ISBN
  • Rundāles pils muzeja direktora Imanta Lancmaņa grāmata "Dievinātā Doroteja" izdota 2018. gadā
  1. 1,0 1,1 1,2 Imants Lancmanis. «Latvijai ir bijusi sava "princese Diāna"». Neatkarīgā Rīta Avīze, 2018. gada 2. februāris. Skatīts: 2018-02-03.
  2. Jeļena Forste. Itālijas ceļojums. / žurnāls "Bizness-Klass"(kr.val.), 2011. gada aprīlis, Nr.3, 43.—47.lpp. //ISSN 1691-0362.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]