Pāriet uz saturu

Ungurmuiža

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par bijušo muižu Raiskuma pagastā. Par citām jēdziena Ungurmuiža nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ungurmuižas kungu māja 2013. gada 29. septembrī

Ungurmuižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Orellen/Gut Orellen) atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā Cēsu novada Raiskuma pagasta Unguros. Muiža no 1728. līdz 1939. gadam piederēja Kampenhauzenu dzimtai. 2024. gadā novada pašvaldībai piederējušo ēku privatizēja.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ungurmuižas ēkas Baltazara fon Kampenhauzena saimniekošanas laikā 1794. gadā (no J.K.Broces kolekcijas)
Ungurmuižas kungu māja 1862. gadā (Eižena Dikera glezna)
Skats uz pamesto muižas ēku (1926)
Kungu mājas sānskats (1926)
Lietus noteka (1926)

Muiža sākotnēji atradās Rīgas arhibīskapijas Rozulas pilsnovadā un tās nosaukums bija Urele. Pirmo reizi tā minēta Rīgas arhibīskapa Johana fon Vallenrodes 1399. gada lēņa dokumentā, 1451. gadā muiža nokļuva Kerstena fon Rozena, bet 1463. gadā Bartolda Rostjerves īpašumā. Līdz 17. gadsimta vidum muiža bija Ungernu dzimtas (tautā saukta par Unguriem) īpašumā, kuras vārds saglabājies muižas nosaukumā.

Pēc Lielā Ziemeļu kara 1728. gadā muižu nopirka Vidzemes landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens, kurš uzsāka plašus pārbūves darbus. Veco muižas kungu ēku pārbūvēja par mūsdienās redzamo, no vecās ēkas atstājot vienīgi pamatus. Tā kā Kampenhauzens pārsvarā uzturējās Katrīnas I galmā Pēterburgā, reālais darbu uzraugs bija muižas pārvaldnieks Dolle. Pēc ķeizarienes Annas nākšanas pie varas J. B. Kampenhauzens krita nežēlastībā, atgriezās Vidzemē un no 1732. gada dzīvoja jaunajā muižas ēkā. 1742. gadā ķeizariene Elizabete viņu iecēla par okupētās Somijas ģenerālgubernatoru. Kampenhauzena dienasgrāmatā minēts, ka Ungurmuižā strādāja vairāk nekā desmit somu dīķu racēji un darvas tecinātājs. 1744. gadā Kampenhauzens atgriezās Ungurmuižā un pēc dēla piedzimšanas 1747. gadā sāka pārbūvēt kungu māju. 1750.—1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu. Muižas kungu ēkas frontonā esošo pulksteni 1751. gadā pasūtīja Valmieras pulksteņmeistaram Filipam Meckem.[1] Pēc J. B. fon Kampenhauzena nāves Ungurmuižā saimniekoja viņa atraitne Helēna Juliāna (1703—1775), kuras vadībā 1760. gadā uzcēla dzimtas kapliču. Pēc mātes nāves 1777. gadā muižu pārņēma dēls Baltazars fon Kampenhauzens (1745—1800),[2] bet pēc viņa nāves mazdēls Hermanis fon Kampenhauzens (1773–1836). Viņa vecākā brāļa atraitne 1823. gadā Ungurmuižas kapličā apglabāja Baltazaru fon Kampenhauzenu, tur novietojot marmora skulptūru. No 1836. līdz 1841. gadam muižu mantoja jaunākais brālis Kristaps fon Kampenhauzens (1780–1841), tad viņa dēls Osvalds Ernests fon Kampenhauzens (1813-1877), kurš lika veikt nozīmīgus ēkas atjaunošanas darbus. Par to liecina namdaru meistara Dāvida Blanka vēstules O. E. fon Kampenhauzenam, kurā minēta viņa kādreizējā darbība Ungurmuižā un kurai pievienoti pirmā stāva plāna esošās situācijas un ieteicamo pārbūvju zīmējumi. 19. gadsimtā ēku apšuva ar vertikāli liktiem dēļiem, cenšoties uzlabot tās siltumnoturību. Gadsimta beigās pagalma fasādē un gala fasādēs vertikālo apšuvumu daļēji nomainīja horizontālu dēļu klājs. Ap 1910. gadu notika mājas iekštelpu remonts un ap 1912. gadu meistari no Limbažiem kungu māju nokrāsoja dzeltenu ar baltām detaļām un zaļām teknēm. 1913. gadā kārtējo reizi remontēja jumtu.[3] Pēc Pirmā pasaules kara sākuma muižas īpašniekus izsūtīja uz Irkutsku. Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja pamesto kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja. Ungurmuižas kapličai uzlauza grīdu un izrakņāja apbedījumus, sabojājot Baltazara fon Kampenhauzena skulptūru.

Ungurmuižas pēdējā īpašniece bija Lilija fon Kampenhauzena (1876-1942), kuras vīru Baltazaru Armīnu Kampenhauzenu (1870-1919) 1919. gada 26. maijā Cēsīs nošāva lielinieki. Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada zemes reformai, kad muižas zemi sadalīja 60 vienībās 1347 ha platībā,[4] pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu māja un ēkas ap to, kuras pēc vācbaltiešu izceļošanas 1939. gadā pārņēma Latvijas valsts.

Pēc Otrā pasaules kara kapliču vairākkārt izpostīja, nogāza, sabojāja un apraka Baltazara Kampenhauzena skulptūru. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.-1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā veica liela apjoma remontdarbus. Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Vidzemes zonas pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. 1974. gada vasarā izraka Baltazara Kampenhauzena skulptūru un nogādāja Cēsu vēstures un mākslas muzejā, plānojot skulptūras atjaunošanu un uzstādīšanu kapličā.[5]

Līdz 2024. gadam ēku apsaimniekoja pašvaldībai piederošā SIA "Ungurmuiža", pēc tam nomas tiesības uz 10 gadiem tika izsolītas ar nosacījumu, ka nomnieki turpina nodrošināt muižas publisku pieejamību.[6] Izsolē tās ieguva uzņēmējs Renārs Sproģis, kurš apsaimnieko arī Ruckas muižu.[7] Pašvaldības SIA laikos ēkas iekšpusē tika veikti restaurācijas darbi, atvērta vēstures ekspozīcija un darbojās restorāns.[8]

Muižas ēku komplekss

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kampenhauzenu dzimtas kapliča (celta 1760).

Tagadējā Ungurmuižas kungu māja ir 1732. gadā baroka stilā no koka celta ēka. 1753. gadā parka otrā pusē uzbūvēja tējas namiņu. Blakus esošo kādreizējo skolu zemniekiem uzcēla Līdz mūsdienām ir saglabājusies greznā un harmoniskā baroka stila kungu mājas ēka, parks ar lielu skaitu dižkoku, kā arī vairākas baroka stila palīgēkas un citas muižas kompleksa ēkas, kas kopā veido izcilu kultūrainavas paraugu. Netālu atrodas 1758.—1760. gadā būvētā Kampenhauzenu dzimtas kapliča, kuras celšanai jāpateicas Baltazara fon Kampenhauzena otrajai sievai Helēnai Juliānei fon Kampenhauzenai (dzimusi fon Štrālborna). To atjaunoja 20. gadsimta 70. gados.[9]

Liepu parks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muižas kompleksa būtiska sastāvdaļa ir parks. Par Ungurmuižas parka projekta autoru uzskata vācu dārznieku Heiseru, kurš 1733. gada 9. jūlijā ieradās Ungurmuižā, kur pavadīja vienu dienu, sniedzot konsultāciju par parka izvietošanu. Tā sauktais liepu dārzs bija 60x100m liels regulāra plānojuma dārzs. Parkā ir pamanāma baroka laikam neraksturīga atkāpe no stingras simetrijas — dārza centrālais celiņš nav perpendikulārs kungu mājas garenfasādei, bet veido ar to 75 grādu leņķi. Liepu dārzs sākotnēji pa perimetru apjoza plats celiņš. Dienvidrietumu un austrumu pusē tas bija cirptas liepu alejas — gaiteņa ieskauts, bet pret dzirnavu dīķi vērsto dārza malu norobežoja augsts laukakmeņu mūra žogs, kurš pastāv vēl šobrīd.[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Pētersone P. 1998. Ungurmuižas vēsture arhīvu dokumentos. (red.) Lancmanis I. Muiža zem ozoliem. Rīga, Nordic, 91.-99.lpp.
  2. ↑ Baltische Historische Kommission (BHK), 2025
  3. ↑ Dirveiks I. 1998. Ungurmuižas kungu māja un tās būvvēsture. (red.) Lancmanis I. Muiža zem ozoliem. Rīga, Nordic, 115.-121.lpp.
  4. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 18 681. sleja.
  5. ↑ «Dace Tabūne, laikraksts "Druva", 2004. gada 17. februāris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 12. janvārī.
  6. ↑ Ieva. «Cēsu novada pašvaldība izsludina nomas tiesību izsoli Ungurmuižai – Ungurmuiža» (en-US). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-03-16. Skatīts: 2024-03-16.
  7. ↑ «Ungurmuižas nomas tiesības ieguvis Ruckas muižas saimnieks Renārs Sproģis». www.lsm.lv (latviešu). 2024-04-12. Skatīts: 2024-05-06.
  8. ↑ «Cēsu novada Ungurmuižai meklē jaunus saimniekus». www.lsm.lv (latviešu). 2024-03-25. Skatīts: 2024-05-06.
  9. ↑ Pētersone P. 1998. Ungurmuižas vēsture arhīvu dokumentos. (red.) Lancmanis I. Muiža zem ozoliem. Rīga, Nordic, 96.lpp.
  10. ↑ Ķibilda D. 1998. Ungurmuižas apbūves komplekss un parks. (red.) Lancmanis I.Muiža zem ozoliem. Rīga, Nordic, 184.-186.lpp.

Koordinātas: 57°21′45″N 25°05′19″E / 57.36250°N 25.08861°E / 57.36250; 25.08861

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ungurmuiža&oldid=4245701"