Pāriet uz saturu

Eglene

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Dzeltenā krimilde)
Eglene
Lactarius scrobiculatus
Eglene
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaEglene (L. scrobiculatus)
Eglene Vikikrātuvē

Eglene, arī dzeltenā krimilde[1] (Lactarius scrobiculatus) ir Latvijā vidēji bieža liela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eglenes kātiņš ir bedrains
Lapiņas eglenei bieži ir klātas ar sacietējušiem piensulas pilieniem
Kātiņš ir dobs
1881. gada Mordekaja Kuka zīmējums parāda cepurītes maliņas pūkainumu

Sugu pirmais aprakstījis Džovanni Skopoli 1772. gadā kā Agaricus scrobiculatus,[2] 1838. gadā Eliass Magnuss Frīss tai deva mūsdienu nosaukumu Lactarius scrobiculatus (Scop.) Fr. (1838).[3]

Arī citi autori, kā parasti, devuši savus nosaukumus:

  • Pats Frīss 1815. gadā nosauca šo sugu par Agaricus intermedius.
  • Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus scrobiculatus.
  • Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus scrobiculatus.[4]

Kladu sistēma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2008. gada iedalījumā pienaines pēc ģenētiskās izcelsmes tika sadalītas 3 apakšģintīs — Piperites (ieskaitot egleni), Russularia un Plinthogalus, kas savukārt tika sadalītas sekcijās un apakšsekcijās. Eglene ietilpināta sekcijā Zonarii un apakšsekcijā Scrobiculati, kurā tā ir tipiskā suga.

Neformālais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egleni pieskaita pie krimildēm, kurās ietilpina lielākās un masīvākās pienaines (izņemot priežu rudmieses) ar īsu kātiņu. Krimildes nav zinātniskās klasifikācijas grupa un ir tikai neformāls tautas apzīmējums.

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Cepurīte: gaļīga, blīva, sākumā pusapaļa, vēlāk vidū ieliekta un piltuvveida, netīri dzeltena vai citrondzeltena līdz zelta dzeltenai, vidū tumšāka, iespiedumos nedaudz brūnējoša, bieži ar koncentriskām joslām, mitrā laikā gļotaini lipīga, sausā — spīdīga, pinkaini tūbaina. Platums 7—15 (25) cm. Maliņa ieliekta, ar pinkainiem matiņiem. Dažādām varietātēm (kuras daļa autoru uzskata par atsevišķām sugām) cepurītes krāsa var būt robežās no gandrīz baltai līdz gaiši riekstu brūnai.
  • Lapiņas: sākumā baltas, vēlāk gaiši iedzeltenas vai krēmkrāsas ar tumšāku malu, ar vecumu kļūst tumšākas un bieži ar brūnganiem piensulas plankumiem, ciešas, elastīgas, gar kātiņu mazliet nolaidenas.
  • Kātiņš: cilindrisks, uz leju tievāks, cepurītes krāsā vai gaišāks, dobs, ar brūnganiem vai tumši dzelteniem iedobumiem ārpusē. Pie pamatnes nedaudzi balti sēņotnes pavedieni. Garums 4—6 (10) cm, resnums 2—4 cm.
  • Mīkstums: balts vai bālgani dzeltens, gaisā dzeltējošs, trausls, ar vāju augļu smaržu un sīvu garšu. Piensula bagātīga, sīva, balta, saskarē ar gaisu kļūst sēra dzeltena.
  • Sporas: elipsoīdas, sīki kārpainas, ar 0,5—1 µm augstu izcilnētu nepilnu tīklojumu, gaiši dzeltenas, nobirums masā krēmkrāsā vai gaiši okerdzeltens. Izmēri 7—9 (12)/6—7 (9) µm.[5][6][7][8]
  • Bazīdijas vālesveida, četrsporu, 40—67/7,5—13 µm. Lapiņu šķautnes sterilas, bez bazīdijām.
  • Cistīdas: heilomakrocistīdu nav, ir daudzas vālesveida vai neregulāras paracistīdas 16—52/6—10 µm. Arī uz lapiņu virsmas makrocistīdas ir retas vai to nav vispār, taču to daudz lapiņu pamatnē ar izmēriem 40—85/5—9 µm, cilindriskas līdz vārpstveida formas ar vienu vai vairākiem smailākiem galiem.[9]

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu mikorizas sēne, retāk sastopama arī kopā ar balteglēm un bērziem. Vairums avotu atzīmē augšanu skābās augsnēs,[5] taču daļa norāda uz kaļķainām augsnēm, kas var būt saistīts ar uz attiecīgajām augsnēm augošajiem mežu tipiem. Latvijā parasti aug no jūlija līdz oktobrim. Sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā, parasti piearktiskajā vai mērenajā joslā, arī subtropu kalnos, kur sastopami egļu meži.[10] Pārsvarā mitrās vietās vecos mežos.[11][12] Par sastopamības biežumu Latvijā publicēti pretēji viedokļi.

Barības vērtība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laba ēdamā sēne,[5] taču sīvās sulas dēļ novārāma,[1][12] iesaka arī papildus mērcēšanu.[13][14] Iesaka sālīšanai un marinēšanai.[6] Rietumeiropā un Amerikā parasti tiek uzskatīta par neēdamu vai indīgu,[15][16] taču ziemeļu un dienvidu Eiropā tiek lietota pārtikā pēc novārīšanas.[17] Nenovārītas sēnes toksīnu iedarbība ir līdzīga parastajam vilnītim un sīvajai bērzlapei.[18] Tāpat kā ēdamu un pārtikai ieteicamu to atzīmē ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.[19] Krievijā pēc pārtikas vērtības senāk tikusi pielīdzināta vilnīšiem vai citām krimildēm,[11] pēc PSRS klasifikācijas atbilst 1. (augstākajai) barības vērtības kategorijai kopā ar baravikām un rudmiesēm.[20][21][22]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienā kladu apakšsekcijā ar egleni atrodas ūdensjoslu pienaine (L. aquizonatus), L. auriolla, L. leonis, L. olivinus, L. tuomikoskii (visas šīs piecas sugas aprakstītas Somijā 1984. gadā un ne visi mikologi piekrīt to eksistencei kā atsevišķām sugām, nevis varietātēm), L. abbotanus (atrasta Indijā un citur nav zināma), un četras senāk aprakstītas sugas — Eiropas un Ziemeļamerikas saldūksne (L. resimus), tikai Eiropas skropstainā pienaine (L. citriolens) un tikai Ziemeļamerikas L. delicatus un L. alnicola, un visas šīs desmit sugas ārēji atgādina egleni. Visām apakšsekcijas sugām raksturīga balta piensula, kas gaisā krāsojas dzeltena, netīras krāsas cepurīte un pūkaina cepurītes maliņa.[23]

Latvijā no tām uz 2021. gadu atrastas tikai trīs — saldūksne, skropstainā un ūdensjoslu pienaine.[24] Saldūksnei ir gaišāka cepurīte un kātiņš nav bedrains, skropstainās pienaines kātiņš nav bedrains un tā aug lapu koku mežos.

Par sajaucamu reizēm nosauc arī izskata ziņā līdzīgo meduszvīņu krimildi (L. repraesentaneus), taču tā redzami atšķiras ar savu piensulu, kas gaisā kļūst violeta.[12]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 27. lpp.
  2. ↑ Ioannis Antonii Scopoli: „Flora carniolica exhibens plantas Carnioliae indigenas”, vol. II, Editura Ioannis Pauli Krauss, Viena 1772, p. 450, nr. 1551
  3. ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis systematis mycologici, p.334
  4. ↑ Kuntze O (1891). Revisio Generum Plantarum. p. 857.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 81. lpp.
  6. ↑ 6,0 6,1 Sugu enciklopēdija: Eglene
  7. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 231. lpp.
  8. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 111. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  9. ↑ Флора Беларуси. 2012. Грибы, т. 1., стр. 120.-121.
  10. ↑ GBIF atradņu karte un foto
  11. ↑ 11,0 11,1 Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 61-62. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Fungi.lv: Dzeltenā krimilde
  13. ↑ A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 101.-102. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  14. ↑ Sēnes.lv: Dzeltenā krimilde (eglene)
  15. ↑ «"Rogers Mushrooms - Lactarius scrobiculatus".». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. decembrī. Skatīts: 2016. gada 22. decembrī.
  16. ↑ H. un R.Grinerti, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 148. lpp. ISBN 978-9934-0-2185-5.
  17. ↑ Andreas Gminder: Atlas grzybów jak bezbłędnie oznaczać 340 gatunków grzybów Europy Środkowej. 2008. ISBN 978-83-258-0588-3.
  18. ↑ Intoxicaţia Acută Cu Ciuperci Necomestibile Toxice Otravitoare, Mutatii Genetice, Intoxicatii Gastrointestinale, Alcaloizi, Sindrom Clinic: Sindromul resinoidian (rumāniski)
  19. ↑ Eric Boa: Wild edible fungi : A global overview of their use and importance to people. Annex 3. FAO, 2004, seria: Non-wood Forest Products 17. ISBN 92-5-105157-7.
  20. ↑ Грибы Сибири: Четыре категории пищевой ценности
  21. ↑ MycoWeb: Груздь жёлтый, Lactarius scrobiculatus
  22. ↑ Желтый груздь (подскрёбыш): условно съедобный гриб 1-й категории
  23. ↑ Maria Teresa Basso: Lactarius Persoon. Fungi Europaei. Vol. 7, 1999, ISBN 88-87740-00-3, S. 48–63, 410–412
  24. ↑ Latvijā konstatētās sēņu sugas — CEPURĪŠU SĒNES — L

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eglene
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eglene&oldid=3396729"