Priežu rudmiese

Vikipēdijas lapa
Priežu rudmiese
Lactarius deliciosus
Priežu rudmiese
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsDikarya
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaPriežu rudmiese (L. deliciosus)
Priežu rudmiese Vikikrātuvē

Priežu rudmiese (Lactarius deliciosus) ir Latvijā bieža liela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Vēsture un taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rudmieses ir pazīstamas kā ēdamas sēnes no seniem laikiem; tās sastopamas Senās Romas sienu gleznojumos. Rudmieses ietilpst itāliešu, spāņu, krievu un franču tautas ēdienu receptēs.

Sugu pirmais aprakstījis Kārlis Linnejs 1753. gadā kā Agaricus deliciosus, kur epitets deliciosus tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "gardā".[1][2] 1821. gadā angļu botāniķis Semjuels Grejs novietoja to Lactarius (pienaiņu) ģintī, kur tā atrodas arī pašlaik.

Daļa mikologu uzskata, ka Amerikas kontinenta priežu rudmiese ģenētiski, morfoloģiski un ekoloģiski atšķiras no attiecīgās Eiropas sugas.[3] Citos kontinentos šī suga visdrīzāk nejauši ievazāta no Eiropas kopā ar priežu stādiem vai ievesta apzināti.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu rudmiese no apakšas
Mīkstums ar lapiņām griezumā
Ar laiku piensulas krāsa vietās, kur tā saskārusies ar gaisu, sāk mainīties uz zaļo
Mitrākās vietās sēnei parasti ir vairāk rozā nokrāsa
  • Cepurīte: gaļīga, sākumā izliekta, vēlāk plakana, ar ieliektu vidu, vecumā līdz piltuvveidīgai. Oranžsarkana līdz ķieģeļsarkanai, ar izteiktiem tumšākiem koncentriskiem lāsumiem, vecumā kļūst aizvien pelēcīgi zaļganāka. Sausā laikā sausa, spīdīga ar apsarmi, slapjā lipīga. Platums līdz 10 (20) cm. Maliņa sākumā ieritināta, vēlāk taisna.
  • Lapiņas: gaiši oranždzeltenas vai oranžas, ievainojumu vietās zaļganas. Nedaudz nolaidenas gar kātiņu, ciešas, plānas, trauslas.
  • Kātiņš: Cilindrisks ar tumšākiem plankumiem un bedrītēm ārpusē, tievāks uz lejasgalu, drupans, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks. Garums 3—5 (8) cm, resnums 1—2 cm.
  • Mīkstums: Bālgans, bet piensulas iespaidā nokrāsojies oranžs, vecu ievainojumu vietās zaļgans. Trausls, irdens, blīvs, ar garšvielu smaržu un maigu, vecumā rūgtenu garšu. Bieži kāpuru izvagots. Piensula koši oranža, bagātīga, ar maigu, viegli rūgtenu garšu, gaisā lēni kļūst zaļgana.
  • Sporas: gandrīz apaļas, kārpainas, ar tīklotu ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. ir amiloīdas), iesārtas, nobirums masā dzeltenīgs. Izmēri 7—9/6—7 µm.[4][5][6][7]
  • Bazīdijas cilindriskas vai nedaudz vālesveida, četrsporu, reizēm ar eļļas pilienu, 43—65/9,5—12 µm.
  • Cistīdas: pleiromakrocistīdu ļoti maz, g.k. tās atrodas tuvāk šķautnei, plānsienu, ar noasinātiem galiņiem, 34—55/6,5—9 µm; daudz 2—6 µm lielu pseidocistīdu; lapiņu šķautne gandrīz vai pilnīgi sterila bez bazīdijām ar daudzām plānsienu heilomakrocistīdām, kuru izmēri ir 30—40/5—7 µm. Tās ir nedaudz vārpstveida formas. Heiloleptocistīdas plānsienu, gandrīz vāles vai neregulāras formas, caurspīdīgas, 8—25/3—10 µm.[8]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu mikorizas sēne. Latvijā aug nelielās grupās galvenokārt no jūlija beigām līdz septembrim priežu mežos.[4] No Eiropas mērenās joslas izplatījusies pa visu pasauli, izņemot ekvatoriālos un antarktiskos rajonus.[9] Priežu rudmieses parasti mežā izvēlas saulainas vietas ar smilšainu augsni, atklātas vai klātas ar nelielu zāli vai viršiem, ceļmalas. Bieži sastopamas vietās, kurās vasarās var atrast parastās vai graudainās sviestbekas.[10] Mitrās vasarās augļķermeņi parādās lielos daudzumos jau vasarā, lai gan pamatā tiek uzskatīta par rudens sēni.[11]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laba ēdamā sēne,[4][12][13] pēc PSRS laika klasifikācijas pirmās — augstākās kategorijas, lietojama visos veidos.[14] Krievijā tās tradicionāli pieņemts sālīt bez termiskās apstrādes, īpaši ziemeļu reģionos; dokumenti liecina, ka jau 19. gadsimtā tikai no Kargopoles pilsētiņas vien gadā uz Sanktpēterburgu tika nosūtītas 80 tonnas sālītu rudmiešu.[15]. Jaunas sēnes Latvijas klimata zonā var ēst svaigas tūlīt pēc ievākšanas,[11] tomēr ir ziņas, ka dienvidu zemēs (piemēram, Izraēlā) sausā laikā rudmiešu rūgtums var būt lielāks un tur tās prasa vismaz mērcēšanu.[16] Latvijā bieža marinādēs.[17] Viena no retajām sēņu sugām, kuras vēsturiski pārtikai vāc visā Eiropā,[18] īpaši rietumu Vidusjūras piekrastes zemēs un Krievijas ziemeļos, un Eiropas imigrantu pēcteči citos kontinentos. Arī ne visai sēņojošajā Indijā, augsto plakankaļņu Meghālajas štatā, pētījums parādīja, ka šī sēne tur ir starp populārākajām.[19]

Audzēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bieži notiek mēģinājumi audzēt priežu rudmieses mākslīgi. Tā, Jaunzēlandē 2007. gadā iestādīja 42 priedes kopā ar rudmiešu micēliju. Pēc 5 gadiem tika novāktas 569 sēnes 30 kilogramu kopsvarā. Tika atzīmēts, ka lai gan koku mulčēšana paātrināja koku augšanu, tā negatīvi ietekmēja rudmiešu augļķermeņu veidošanos.[20]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārēji līdzīgākā pienaiņu ģints suga, ar kuru sēņotāji priežu rudmiesi bieži jauc un kuru novecojušos sēņu noteicējos nereti sauc par priežu rudmieses varietāti,[21] ir egļu rudmiese L. deterrimus, kurai raksturīgi zaļgani plankumi uz salīdzinoši mazākās un plānākās cepurītes. Ir vēl vairākas līdzīgas pienaiņu sugas ar oranžām vai sarkanām cepurītēm, kā asinssarkanā pienaine L. sanguifluus un L. salmoneus, no kurām Latvijā konstatēta tikai iesarkanā rudmiese (L. semisanguifluus). Šo sugu piensula gaisā nekļūst zaļgana.[5] Ziemeļamerikā tiek jaukta ar arī ēdamo Lactarius rubrilacteus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Linnaeus C. (1753). Species Plantarum 2. Stockholm, Sweden: Impensis Laurentii Salvii. p. 1172.
  2. ↑ Simpson, D.P. (1979). Cassell's Latin Dictionary (5 ed.). London: Cassell Ltd. p. 883. ISBN 0-304-52257-0.
  3. ↑ Nuytinck J, Verbeken A, Miller SL (2007). "Worldwide phylogeny of Lactarius section Deliciosi inferred from ITS and glyceraldehyde-3-phosphate dehydrogenase gene sequences". Mycologia. 99 (6): 820–32. doi:10.3852/mycologia.99.6.820. PMID 18333506.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 77. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 233.-234. lpp.
  6. ↑ Sugu enciklopēdija: priežu rudmiese
  7. ↑ Fungi.lv: Priežu rudmiese
  8. ↑ Nuytinck, Jorinde; Verbeken, Annammieke (2005). "Morphology and taxonomy of the European species in Lactarius sect. Deliciosi (Russulales)". Mycotaxon. 92: 132.
  9. ↑ GBIF atradņu karte
  10. ↑ GriboWiki
  11. ↑ 11,0 11,1 В.Солоухин, “Третья охота”, 1967
  12. ↑ Žurnāls "Padoms rokā". "Sēnes" 8/2020 (308), 21. lpp, Edgars Mūkins.
  13. ↑ A.Balodis, “Sēņotājiem”, LVI, 1963., 32. lpp.
  14. ↑ Lactarius deliciosus на сайте «Грибы Калужской области»
  15. ↑ А. Меркулова, Очерки по русской народной номенклатуре растений
  16. ↑ Грибы в Израиле: Рыжик сосновый / Рыжик деликатесный
  17. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Avots, 1980., 29. lpp.
  18. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 117. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  19. ↑ Khaund P, Joshi SR (2014). "DNA barcoding of wild edible mushrooms consumed by the ethnic tribes of India". Gene. 550 (1): 123–30. doi:10.1016/j.gene.2014.08.027. PMID 25130907
  20. ↑ Lactarius deliciosus and Pinus radiata in New Zealand: towards the development of innovative gourmet mushroom orchards March 2014 Mycorrhiza 24(7):511-523 DOI: 10.1007/s00572-014-0570-y
  21. ↑ Энциклопедия грибов: Рыжик (Рыжик настоящий)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Priežu rudmiese

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Priežu_rudmiese&oldid=3377363"