Edgars Snovs
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Edgars P. Snovs (angļu: Edgar P. Snow; dzimis 1905. gada 17. jūlijā, miris 1972. gada 15. februārī) bija amerikāņu žurnālists, kurš ir pazīstams ar savām grāmatām un rakstiem par komunismu Ķīnā un tās komunistisko revolūciju. Viņu uzskata par vienu no pirmajiem rietumu žurnālistiem, kurš intervējis komunistu līderi Mao Dzedunu. Viņš ir zināms kā darba "Sarkanā zvaigzne pār Ķīnu" (Red Star Over China, 1937. gads) autors, kurā tiek vēstīts par Ķīnas komunistisko kustību — no tās pirmsākumiem līdz 1930. gadu otrai pusei.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Snovs studēja žurnālistiku Misūri Universitātē, bet nepabeidza to un pārcēlās uz Ņujorku. Viņš pelnīja naudu akciju tirgū un, līdz Volstrītas kraham 1929. gadā, visu pārdeva. 1928. gadā Edgars ar uzkrāto naudu uzsāka ceļot apkārt pasaulei, bet netika tālāk par Šanhaju. Viņš palika Ķīnā līdz 1941. gadam.
Viņš atrada darbu China Weekly Review, kura direktors bija J. B. Pouvels – kādreizējais studiju biedrs Misūri Universitātē, žurnālistikā. Sākumā Snovs bija liels Čana Kaiši cienītājs. 1932. gadā viņš apprecējās ar Helēnu Fosteri Snovu, kura strādāja Amerikas konsulātā; vēlāk viņa uzsāka karjeru žurnālistikā. 1933. gadā, pēc medusmēneša Japānā, pāris pārcēlās uz Pekinu. Šajā laikā viņš rakstīja savu grāmatu Far Eastern Front, kā arī veidoja rakstus Amerikāņu presei, un uz pusslodzi mācīja žurnālistiku Jenčingas Universitātē. Universitātes bibliotēkā viņš lasīja darbus par tālaika notikumiem Ķīnā, kā arī marksisma klasisku. Pret japāņiem vērstā 9. decembra kustībā pāris iepazinās ar studentu līderiem. Caur komunistu pagrīdes tīklu Snovs tika ielūgts uz Mao Dzeduna štābu.[1]
Rakstot "Sarkano zvaigzni pār Ķīnu"
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1936. gada jūnijā Snovs un viņa draugs Džordžs Hatems (George Hatem) (viņa klātbūtne tika turēta noslēpumā), devās uz Xi`an un no turienes caur militārās karantīnas zonu tika nogādāts Bao`an, kur pavadīja gandrīz trīs mēnešus. Snovs gatavojās rakstīt grāmatu par komunistisko kustību Ķīnā un pat slēdza vienošanos. Tomēr viņa lielākie nopelni bija intervijas ar partijas augstākajiem līderiem. Rudenī atgriežoties Pekinā, viņš cītīgi rakstīja. Kā pirmo viņš publicēja īsu ziņojumu China Weelky Review, tad vairākas publikācijas ķīniešu presē. 1937. gadā Lielbritānijā tika izdota "Sarkanā zvaigzne pār Ķīnu". Šis darbs izpelnījās slavu. Tajā Snovs iepazīstināja ķīniešu un ārzemju lasītājus ar komunistisko partiju, un, kas būtiskāk, ar pašu Mao Dzedunu. Mao nebija, kā baumoja, miris, un Snovs izteicās, ka Mao bija kļuvis par politisku reformatoru, ne tikai vienkāršu militāro vai radikālo revolucionāru, kāds tas bijis 1920. gadu laikā. Sākoties karam 1937. gadā Snovu ģimene bija Chinese Industrial Cooperatives dibinātāja. Edgars atkal viesojās pie Mao 1939. gadā Janaņā.
Vēlākie gadi žurnālistikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1941. gadā Snovs ar sievu atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pēc kara izšķīrās. 1942. gadā Saturday Evening Post nosūtīja viņu uz kara zonu kā korespondentu. Snovs ceļoja uz Indiju, Ķīnu un Krieviju, lai ziņotu par Otro pasaules karu no šo valstu skatu punkta. Krievijā viņš sekoja līdzi Staļingradas kaujai. Laiku pa laikam Snovs aizstāvējās no vairākām nedemokrātiskām Sabiedroto valdībām, kuras apsūdzēja viņu kā kara propagandētāju, kurš rakstot neietur neitrālu pozīciju, bet Snovs aizstāvējās, paziņojot:
"Šajā starptautiskajā kataklizmā, ko uzspieda fašisti, nav iespējams palikt neitrālam; tas ir kā būt buboņu mērī ieskautam un ieturēt „neitrālu” pozīciju attiecībā uz žurku populāciju. Vai tas jums patīk, vai ne, jums tiek uzlikts pienākums vai nu palīdzēt žurkām vai tās iznīdēt. Neviens nav imūns pret vēstures notikumiem."[2]
Ar 1944. gadu Snovs svārstījās pie jautājuma – vai Mao un Ķīnas komunisti patiesībā bija „agrārie demokrāti”, kā arī nebija skaidrībā ar to, vai komunisti Ķīnā īsteno totalitārismu, kā sevi runāja Mao un viņa partija.[3] 1944. grāmatā People On Our Side viņš uzsvēra ķīniešu lomu cīņā pret fašismu. Viņš aprakstīja Mao un Ķīnas komunistus kā progresīvu spēku, kas vēlējās demokrātiju, brīvu Ķīnu, ne komunistisku vienpartijas valsti.[3] Rakstot The Nation, viņš rakstīja, ka Ķīnas komunisti „jau iepriekš atsacījās no domas [Ķīnā] veidot komunismu.”[3] Pēc kara Snovs atkāpās no saviem uzskatiem par komunismu Ķīnā kā demokrātisku kustību.
Labvēlīgo attiecību dēļ ar komunistiem viņu, kā kara korespondentu, pēc Otrā pasaules kara sāka pētīt kā zem palielināmā stikla. Makkartija periodā viņu nopratināja Federālais izmeklēšanas birojs un aizliedza sekot līdzi komunistu aktivitātēm. Publicētajos rakstos Snovs žēlojās par Savienoto Valstu nostāju pret komunismu. Vēlāk, 1950. gados viņš publicēja divas grāmatas par Ķīnu: Random Notes on Red China (1957. gads), kas kalpoja kā pētniecības līdzeklis zinātniekiem. Tajā parādījās iepriekš nezināmi fakti par Ķīnu; un Journey to the Beginning (1958. gads) - autobiogrāfisks atskats uz notikumiem pirms 1949. gada. Snovam bija ārkārtīgi grūti iedzīvot vien no savas rakstīšanas, un 1950. gados viņš nolēma pamest Amerikas Savienotās Valstis. Kopā ar savu sievu (Lois Wheeler Snow) viņš pārcēlās uz Šveici, bet saglabāja Amerikas pilsonību.
Atgriešanās Ķīnā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tajā viņš atgriezās 1960. un 1964. gadā un intervēja Mao Dzedunu un Džou Eņlaju. Tāpat arī ar plašu vērienu ceļoja un runājās ar dažādiem cilvēkiem. Viņa grāmata The Other Side of the River tiek aprakstītas šīs vizītes; darbā viņš arī noliedz, ka Ķīnas 1959. – 1961. gadu krīze patiesībā bijusi dēļ bada.
1970. gadā viņš aizceļoja uz Ķīnu pēdējo reizi, un viņam kļuva zināms, ka pats prezidents Ričards Niksons labprāt vēlētos ar viņu satikties.[4] Baltais nams ar interesi gaidīja šo vizīti, bet neuzticējās Snova komunista reputācijai.[5] Kad Snovam atklāja aizkuņģa dziedzera vēzi, Džou Eņlajs nosūtīja ķīniešu ārstu vienību uz Šveici, tostarp Džordžu Hatemu. Snovs mira 1972. gada 15. februārī, nedēļā, kad prezidents Niksons ceļoja uz Ķīnu, un tā Edgars Snovs aizgāja no pasaules, neatradis kopīgu valodu ar Balto namu.[6]
Pelni no mirstīgajām atliekām tika sadalīti divās daļās: vienu no tām apraka netālu no Hudzonas upes, otru izkaisīja Pekinas Universitātē (agrāk Yenching Universitāte), kur viņš mācīja studentus 1930. gados.
Pēdējie vērtējumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Snova ziņojumus par Ķīnu 1930. gados uzskatīja par neobjektīviem un vainoja par Mao celtā komunisma spodrināšanu. Biogrāfi uzskatīja viņu par nozīmīgu saikni starp Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Bet Žuna Džana un Džons Halidejs strīdīgajā biogrāfijā „Mao: Cits stāsts” (ISBN 978-9984-34-229-0), apraksta Snovu kā Mao „runasvīru” un apsūdz viņu „mītu” sludināšanā. Tāpat šī grāmata izsaka pretenzijas par objektivitātes trūkumu.[7] Simon Leys nav augstās domās par Edgara Snova rakstiem ķīniešu laikrakstos. Rakstnieks secināja, ka Edgars Snovs 1930. gados „pirmais rakstīja par ķīniešu komunistiem, un, tādējādi, guva atpazīstamību pasaules mērogā”. Lai gan 1960. gada atskaitē viņš norāda, ka Snovs ""atgremoja" Džou Eņlai un Mao Dzeduna apgalvojumus, ka bada problēmas valstī tika veiksmīgi risinātas”, kas nebija taisnība, un, „ja Snovs būtu tas pats reportieris, kas 1930. gados, viņš būtu to atklājis”.[8] Mao: A Reinterpretation[9] - glaimojošs darbs Mao Dzedunam; profesors Lee Feigon kritizēja Snova atskaites par tajās pieļautajām neprecizitātēm. Tajā pašā laikā Lee uzskata, ka Red Star „radoši parāda Mao Dzedunu” un uzticas šai atskaitei.
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Living China: Modern Chinese Short Stories
- Red Star Over China (various editions, London, New York, 1937–1944). Reprinted Read Books, 2006, ISBN 978-1-4067-9821-0; Hesperides Press, 2008, ISBN 978-1-4437-3673-2.
- The Battle for Asia
- Far Eastern Front
- People On Our Side. Random House, 1944.
- Stalin Must Have Peace. Random House, 1947.
- China, Russia, and the USA
- Red China Today: The Other Side of the River. Gollancz, 1963. New edition, Penguin Books, 1970. ISBN 0-14-021159-4.
- The Long Revolution
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Thomas, Season of High Adventure, 107-125.
- ↑ Hamilton, John M., Edgar Snow: A Biography, LSU Press, (2003) ISBN 0-8071-2912-7, ISBN 978-0-8071-2912-8, p. 229.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Hamilton, John M., Edgar Snow: A Biography, LSU Press, (2003) ISBN 0-8071-2912-7, ISBN 978-0-8071-2912-8, p. 167; Shewmaker, Kenneth E., Americans and Chinese Communists, 1927-1945: A Persuading Encounter, Ithaca, NY: Cornell University Press (1971) ISBN 0-8014-0617-X
- ↑ http://www.gwu.edu/~nsarchiv/NSAEBB/NSAEBB145/index.htm
- ↑ Tyler, Patrick. A Great Wall: Six Presidents and China: An Investigative History. New York: Public Affairs, 2000. 81–86. lpp.
- ↑ Thomas, Season of High Adventure pp. 335-6.
- ↑ Chang, Jung and Halliday, Jon, Mao: The Unknown Story, Jonathan Cape, London (2005), ISBN 0-224-07126-2, p. 106
- ↑ Jonathan Mirsky, "Message from Mao," New York Review (February 16, 1985).
- ↑ Feigon, Lee, Mao: A Reinterpretation, Published by Ivan R. Dee, Chicago, 2002
|