Eduards Aire

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Aire
Eduards Aire
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 2. jūnijā
Naukšēnu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1933. gada 28. maijā (56 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Ģenerālis
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Baltā kustība
Karogs: Latvija Latvija
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis

Eduards Aire (1876-1933) bija latviešu militārais darbinieks, ģenerālis (1926).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1876. gada 2. jūnijā Naukšēnu pagasta Ķikutos zemnieka Jāņa Aires ģimenē. 1894. gadā Aire iestājās Krievijas armijā. Dienēja 101. Permas kājnieku pulkā, 1897. gadā beidza mācības Viļņas karaskolā. 1909. gadā kļuva par Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku bataljona štāba kapteini, 1911. gadā absolvēja Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju.[1] 1912. gadā viņu nosūtīja uz Kazaņas kara apgabala štābu, kur viņš bija Kazaņas karaskolas junkuru rotas komandieris.[1]

Pirmajā pasaules kara sākumā 1914. gadā bija Krievijas armijas ģenerālštāba kapteinis, vēlāk 77. divīzijas štāba adjutants, 177. Izborskas pulka kapteinis. No 1915. gada oktobra 4. Sibīrijas armijas korpusa štāba vecākais adjutants. 1917. gada augustā viņu paaugstināja par apakšpulkvedi un iecēla par 84. kājnieku divīzijas (vēlāk pārdēvēta par 4. musulmaņu divīziju) komandieri Rumānijas frontē. Pēc zaudējumiem kaujās 1918. gadā no janvāra līdz martam cauri Bukovinai un Besarābijai atkāpās uz Tiraspoli, kur pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas demobilizējās. Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada oktobrī iestājās Krievijas Dienvidu armijā. Donas karaspēkā vadīja Atsevišķo Saratovas korpusa štābu, karaspēka grupas štābu Deņikina Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā.[1] 1920. gada sākumā vadīja 1. Novorosijskas kara apgabala Virspavēlniecības štābu. Atstāja dienestu laikā, kad Deņikins atteicās no Dienvidkrievijas armijas virspavēlnieka amata un 1920. gada 4. aprīlī caur Stambulu devās uz Angliju.

1920. gada jūnijā atgriezās Latvijā, 1920. gada 11. jūlijā ieskaitīts Latvijas armijā (Virspavēlniecības štāba Operatīvā daļa). 1922. gadā vairākus mēnešus pasniedza Latvijas karaskolā. No 1922. gada oktobra līdz 1925. gadam vadīja Galvenā štāba Operatīvo daļu.[1] No 1925. līdz 1927. gadam vadīja Armijas komandiera štābu. 1927. gadā bija Latvijas Valsts prezidenta sevišķu uzdevumu ģenerālis. No 1928. līdz 1933. gadam vadīja Kara būvniecības pārvaldi, bet 1933. gadā Apgādes pārvaldes Būvniecības daļu.[1]

Miris 1933. gada 28. maijā Rīgā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 83.—84. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]