Eduards Cālītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eduards Cālītis
Eduards Cālītis
Personīgā informācija
Dzimis 1881. gada 20. aprīlī
Rīga, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1947. gadā
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Cicero
Nodarbošanās rakstnieks

Eduards Cālītis (vecajā rakstībā Eduards Zahlitis, 1881—1947) bija latviešu rakstnieks un žurnālists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1881. gada 20. aprīlī Rīgā. Bērnību pavadījis Lielezerē, mācījās skolā Pampāļos. Viņa pirmais stāsts publicēts 1904. gadā. Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas bija spiests slapstīties Rīgā. 1906. gadā kopā ar citiem astoņiem literātiem žurnālā "Dzelme" publicēja deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi". Bez viņa deklarāciju parakstīja arī Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Jānis Jaunsudrabiņš, Augusts Baltpurviņš, Zemgaliešu Biruta.

Pēc 1907. gada dzīvoja Vecmīlgrāvī kokrūpnieka A. Dombrovska uzceltajā "Burtnieku namā", ko mecenāts nodeva jaunajiem literātiem, gleznotājiem un citu mākslu kopējiem, lai viņi tur dzīvotu un strādātu. Strādāja par laikrakstu "Plēsums" un "Rīta blāzma" (1907) redaktoru, Pirmā pasaules kara laikā bija laikraksta "Nedēļa" (1915) redaktors. Pēc Latvijas netkarīgas iegūšanas darbojās laikrakstu "Latvijas Rīts" (1919), "Latvijas Sargs" (1920—1922), "Brīvā Zeme" (1922—1925) un "Sprigulis" (1925) redakcijās.

Miris pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā.

Deklarācija "Mūsu mākslas motīvi"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

“Vienīgais reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles dziļākie pārdzīvojumi, tie mirkļi, kad viņš no tāliem augstumiem pārredz un uzņem sevī plašu, neskaitāmu brīnumu pilnu pasauli. Un, ja tad tāds mākslinieks, kurš būs dziļi sajutis, ka šīs pasaules brīnišķie spēki ir neizsmeļami, radīs, viņa darbs būs mākslas darbs. (..) Tā māksla kļūs par sevišķi harmonisku skaistuma sajūtu, par jaunu dievlūgšanu — reliģisku mākslas kultu. Reliģiskās ekstāzes noslēpumus modinās un apgaismos māksla. Un tā vienīgā, dziļākā un patiesā nākotnes reliģija būs skaistuma reliģija. (..) Tiek uzstādītas līdz apnikumam nodrāztās dogmatiskās strāvas: “māksla priekš dzīves” vai “māksla priekš mākslas”. Priekš mums viņa nav neviena no abām. Mēs te atklāti atbildam, ka mums māksla nevar būt sabiedrības kalpone, jo mums viņa nav līdzeklis, bet gan pats mērķis.”[1]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Partizāni"[2]
  • "Vēsture kā audzinātāja"[3]

Pēcnācēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduarda Cālīša dēls Maksis Cālītis bija žurnālists, nacionālo partizānu grupas vadītājs Kurzemē, mazdēls Ints Cālītis (1931) – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, politieslodzītais Kolimas un Mordovijas nometnēs.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dekadence no literature.lv
  2. LNB digitalizētā versija
  3. LNB digitalizētā versija
  4. «no latvijaslaudis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.