Kārlis Jēkabsons
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Kārlis Jēkabsons (1879–1946) bija latviešu dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1879. gada 5. aprīlī Ogres pagasta Skuķu māju saimnieka ģimenē. Mācījās Ogres pagastskolā (1889-1895), Millera reālskolā Cēsīs (1896) un Rīgas N. Mironova privātajā komercskolā (1897-1902). 1904. gadā publicēja savu pirmo dzejoļu krājumu. 1906. gadā žurnālā "Dzelmē" kopā ar saviem domubiedriem publicēja tā saukto dekadentu manifestu "Mūsu mākslas motīvi". Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā (1910-1912, 1914-1915).
Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, dzīvoja Petrogradā un Pleskavā, kur strādāja laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" (1915—1917). Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gadā atgriezās Rīgā, kur ar nelieliem pārtraukumiem dzīvoja un turpināja rakstīt dzeju. Otrā pasaules kara laikā savus labākos dzejoļus jaunā redakcijā izdeva krājumā "Lirika" (1-2, 1939-1942).
Miris 1946. gada 1. aprīlī Ventspilī, apbedīts Ventspils Meža kapos.[1]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēkabsona lirikai raksturīgas dabas impresijas, izjusta mīlas dzeja. Vairāk nekā 100 Jēkabsona dzejoļu izmantoti par dziesmu tekstiem. Kārlis Jēkabsons rakstījis arī romānus un lugas. Tulkojis tādus literārus darbus, kā V. Vitmena „Zāļu stiebri”, Moljēra „Tartifs” (1908), P. Bomaršē „Figaro kāzas” (1922), I. Krilova fabulas, E. A. Po stāstus u.c.[2]
- Uz mūsu zemes (1904)
- Gaitniecības ceļš (1905)
- Uz aizlauzta zara (1906)
- Pie meža ezera” (1906)
- Dziesmas un balādes (1907)
- Sniegbaltīte (balāde, 1906)
- Staburags (balāde, 1907)
- Poēmas (1909)
- Dziļš miers (1913, 1922)
- Šūpoles (1923)
- Dzidri tāļumi (1927)
- Rudens zelts (1935)
- Debesgaisma (1937)
- Dzimtā sēta (romāns, 1942)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|