Ints Cālītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ints Cālītis
Ints Cālītis.jpg
Ints Cālītis 2013. gadā

Dzimšanas dati 1931. gada 5. martā
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Profesija elektromontieris

Ints Cālītis (dzimis 1931. gada 5. martā) ir latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, bijušais politieslodzītais. Bija Latvijas Augstākās padomes deputāts, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā žurnālista Makša Cālīša ģimenē. Viņa vectēvs bija rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņa tēvu par darbību Pērkoņkrustā apcietināja, un māte ar trim mazgadīgajiem bērniem pārcēlās uz dzīvi Inčukalnā. 1939. gada rudenī Ints Cālītis uzsāka mācības Inčukalna pamatskolā, pēc Latvijas okupācijas viņa ģimene pārcēlās uz Brocēniem. Tēvabrālis Juris Cālītis tika apcietināts un 1941. gadā Krievijā nošauts par līdzdalību pretpadomju organizācijā.

Vācu okupācijas laikā mācījās Rīgas 49. pamatskolā. Pēc kara beigām 1947. gadā iestājās Rīgas pilsētas 1. vidusskolā, kur vadīja jauniešu pagrīdes organizāciju. Pēc proklamāciju izplatīšanas kopā ar vēl 9 dalībniekiem 1948. gada 18. novembrī viņu arestēja un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzīgumā GULAG soda nometnē. Septiņus gadus strādāja Kolimas zelta un urāna rūdas raktuvēs (Sevvostlagā). Pēc Staļina nāves 1955. gadā ieslodzījumu nomainīja ar mūža nometinājumu, bet 1956. gadā viņam atļāva atgriezties Rīgā. Jau 1958. gadā I. Cālīti arestēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā Mordovijas soda nometnēs. Ieslodzījuma laikā viņš 1960. gadā beidza Sosnovkas vidusskolu, nometnē strādāja kā elektromontieris. 1964. gadā viņš atgriezās Rīgā un apguva rotkaļa amatu, vienlaikus strādāja kā elektromontieris dažādos valsts uzņēmumos. 1977. gadā piedalījās organizācijas “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Nacionālo kustību galvenā komiteja” izveidošanā. 1979. gadā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par "Baltijas memorandu" vai "Baltijas hartu".[1] 1983. gadā viņu arestēja trešo reizi un notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā.

Perestroikas laikā 1986. gadā I. Cālīti atbrīvoja, atstājot nosacīto sodu. 1986. gadā viņš iestājās Starptautiskās apvienības par cilvēka tiesībām (ISHR/IGFM) Maskavas nodaļā, vēlāk Latvijas Vides aizsardzības klubā. 1988. gada rudenī piedalījās Neformālās tautas frontes (NTF) dibināšanā. Pēc Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kļuva par LTF Domes valdes locekli, piedalījās dažādu demokrātisko organizāciju dibināšanas pasākumos Maskavā, Ļeņingradā, Vladimirā, Novosibirskā, Čeļabinskā.

1990. gada martā no LTF saraksta viņu ievēlēja Augstākajā padomē, kas 1990. gada 4. maijā pieņēma Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Darbojās kā Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas sekretārs un piedalījos likumprojekta “Par politiskajām partijām” un “Administratīvo pārkāpumu kodeksa” sagatavošanā. 1992. gada janvārī uzstājās ar runu ANO Cilvēktiesību komisijas 48. sesijā Ženēvā.[2]

2010. gada martā piedalījās partijas "Par prezidentālu republiku" dibināšanā.[3] un kandidēja 2011. gada 17. septembra Saeimas vēlēšanās, taču 11. Saeimā ievēlēts netika.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Harta 77 - ierosme Baltijas hartai». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
  2. «latvijaslaudis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 7. decembrī.
  3. Nodibina partiju 'Par prezidentālu republiku' LETA 2010. gada 27. martā
  4. Lietuvas valsts ordenis Jurim Ziemelim