Dzimis 1894. gada 24. oktobrī Bārbeles pagasta "Līplantos" zemnieka Mārtiņa Dārziņa ģimenē. Studēja dabaszinātnes Pēterburgas universitātē, Latvijas brīvības cīņu laikā dienēja Latvijas armijā (1919-1920). Studēja medicīnu Latvijas Universitātē (līdz 1924), papildinājās L. Pastēra institūtā Parīzē, Listēra institūtā Londonā, Frankfurtē pie Mainas un Kopenhāgenā. Bija Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes asistents (1928), privātdocents (1930), profesors (1941). Mikrobioloģijas katedras vadītājs (1939).[1] Piedalījās Latvijas sanitāro likumu un noteikumu izstrādāšanā. Pētīja smagās eļļas "Silvanola" pielietošana tuberkulozes un lepras ārstēšanā.
Otrā pasaules kara laikā bija ārsts Rīgas pilsētas 2. slimnīcā iekārtotajā kara hospitālī (Kriegslazarett 4/608).[2]
Kara beigās devās trimdā uz Vāciju, kur strādāja par mikrobiologu Mārburgā. 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi Brazīlijā, tad ASV, kur no 1952. gada dzīvoja Mineapolē, bija Mineapoles piepilsētas Anokas slimnīcas laboratorijas vadītājs un Minesotas universitātes pētnieks. Publicēja pamatīgu medicīnas grāmatu par tuberkulozi angļu valodā.
Miris 1966. gada 13. augustā Anokā.[3]
