Eleja

Vikipēdijas lapa
Eleja
Lielciems
Elejas vidusskolas sākumskolas klases
Elejas vidusskolas sākumskolas klases
Eleja (Latvija)
Eleja
Eleja
Koordinātas: 56°24′37″N 23°40′55″E / 56.41028°N 23.68194°E / 56.41028; 23.68194Koordinātas: 56°24′37″N 23°40′55″E / 56.41028°N 23.68194°E / 56.41028; 23.68194
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Jelgavas novads
Pagasts Elejas pagasts
Pirmoreiz minēta 10. gs.
Pilsētciemats no 1950. gada 21. februāra
Ciems no 1991. gads
Platība
 • Kopējā 3,61 km2
Augstums 30 m
Iedzīvotāji (2022)[1]
 • kopā 1 554
Pasta nodaļa LV-3023 Eleja
Eleja Vikikrātuvē

Eleja ir apdzīvota vieta Jelgavas novada Elejas pagastā, pagasta centrs. Izvietota autoceļu A8 un P103 krustojumā pie Meitenes dzelzceļa stacijas Elejas upes krastos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elejas muižas pilsdrupas (2012).

16. gadsimtā pie Elejas upes izveidojās Elejas muiža (Elley), laikā no 1806. līdz 1810. gadam uzcelta muižas pils,[3] kuru Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gada jūlijā nodedzināja Krievijas armijas karavīri.

Elejas pamatskola 1934. gadā

Netālu no muižas, lielceļa malā atradās Meitu krogs. Tā bijusi 26x13,3 metrus liela ēka ar kūti. Pēc dzelzceļa līnijas Jelgava—Šauļi—Tilzīte un tā 32,6 km garā šaursliežu atzara Meitene—Bauska izbūves 1916. gadā dzelzceļa stacija tika izvietota Meitu kroga telpās. Sliežu trase sakrita ar tagadējās Rūpniecības ielas trasi. 1925. gadā Meitu krogā ierīkoja arī dzelzceļa depo. 1923. gadā tika uzbūvēta jaunā Meitenes dzelzceļa stacija, šeit izveidojās apdzīvotā vieta, ko dēvēja par Vilkudārzu. 1932. gadā tai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. Tai pašā 1932. gadā nodibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. 1936. gadā ciemu pārdēvēja par Eleju.

No 1949. līdz 1956. gadam — Elejas rajona centrs. 1950. gada 21. februārī Elejai piešķirts strādnieku ciemata (no 1961. gada — pilsētciemata) statuss. 1957. gadā Elejai pievienoja likvidēto Elejas ciemu, izveidojot Elejas lauku teritoriju. Elejā sāka apmesties no Sibīrijas izsūtījuma atgriezušies lietuvieši, kam padomju vara neļāva atgriezties Lietuvā. 1954. gadā staļinisma arhitektūras stilā uzcelta Elejas rajona partijas komitejas ēka, kurā pašlaik atrodas Elejas pamatskola. 1991. gadā Eleja zaudēja pilsētciemata statusu un kopā ar lauku teritoriju reorganizējās par pagastu.

Elejā atrodas pagasta administrācija, vidusskola, bērnudārzs, bibliotēka, Saieta nams, doktorāts, luterāņu un katoļu[4] baznīca.

1879. gadā dibināta Elejas pagasta sešgadīgā skola, kuras pirmais skolotājs bijis Irlavas skolotāju semināra absolvents Jēkabs Grauze. Pēc Pirmā pasaules kara skola izvietota Elejas muižas viesu ēkā. 1970. gadā uzcelta jauna vidusskolas ēka, kurā līdz 1991. gadam mācības notika divās maiņās.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita dinamika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[5]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
1935405—    
19591 316+224.9%
19701 450+10.2%
GadsIedz.±%
19791 676+15.6%
19891 845+10.1%
20001 989+7.8%
GadsIedz.±%
20111 757−11.7%
20211 482−15.7%

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Vietvārdu datubāze: Informācija par Eleju». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
  2. LĢIA vietvārdu datubāze
  3. «Elejas pagasta vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2010. gada 19. decembrī.
  4. «Elejā iesvētīta jaunā baznīca». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-09-16.
  5. OSP

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]