Elejas muiža

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Elejas muižas kungu māja 20. gs. sākumā.

Elejas muižas kungu mājas (vācu: Herrenhaus Elley) jeb Elejas pils drupas atrodas Jelgavas novada Elejas pagastā. Muiža no 1753. gada līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā piederēja Mēdemu dzimtai. Saglabājusies bijusī muižas pārvaldnieka māja un teātra māja.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muižas pēdējā īpašnieka sieva Helēna fon Līvena Elejas muižas pilī (pirms 1914).

Elejas muižas zemes 16. gadsimta beigās piederēja Kurzemes hercoga padomniekam Georgam fon Tīzenhauzenam, kas 1583. gadā nostiprinātas ar lēņa tiesībām. Pēc Johana Frīdriha fon Tīhauzena nāves 1716. gadā muižu manto viņa māsa Amālija fon Bēra. Pēc Johana Ulriha fon Bēra (1716-1753) nāves par 135 000 florīnu muižu nopērk Johans Frīdrihs fon Mēdems. Tajā laikā muižu veido kalpu māja, siernīca, klēts, stallis ar 24 zirgiem un muižas īpašnieka dzīvojamā māja. Dažus gadus vēlāk Elejas jaunais īpašnieks vēlīnā rokoko stilā uzceļ jaunu kungu māju, tomēr viņa galvenā rezidence atradās 1768. gadā nopirktajā Vecauces muižā, kamēr Elejas muižā nodarbojās ar lauksaimniecību. Pēc Johana Frīdriha nāves 1785. gadā Elejas muižu mantoja jaunākais dēls Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems (arī Žanno Mēdems), kurš pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā ieguva Eleju kā dzimtmuižu.

Jaunības gadus pavadījis dienestā Prūsijā un Krievijā, 1801. gadā Žanno sāk pievērsties Elejai. Pēc tam kad viņa pirmā sieva Doroteja fon Kleista (1779-1797) mirst dzemdībās, 1799. gadā Žanno apprecas ar Pāvila I favorīta Pētera fon der Pālena meitu Mariju Elīzabeti Luizi. Viņam nepieciešama arī stāvoklim atbilstoša rezidence, tāpēc 1806. - 1810. gadā J. G. A. Berlics pēc Džakomo Kvarengi meta Elejā uzcēla jaunu kungu māju reprezentatīvā klasicisma stilā. Pils fasādes garums bija 51,7 metru, dziļums 22,5 metri, augstums līdz dzegas malai 11,6 metri. Mežotnes pils un Kazdangas pils celtas pēc ļoti līdzīga projekta un sniedz liecību par to, kāda kādreiz bijusi Elejas pils. Arī Kalnamuižas dzīvojamā ēka, ko cēla grāfa Mēdema sievastēvs fon der Pālens, iedvesmojusies no Elejas pils.[1] Pils kompleksu papildina divas saimniecības ēkas, vienā no kurām dzīvojuši kalpotāji un pils viesi, otra izmantots kā noliktava, taču tajā atradies arī teātris.

Pēc Elejas muižas būvdarbiem grāfs Mēdems cēla un paplašināja arī Durbes pils un Blīdenes muižas ēkas. Daudzajiem celtniecības darbiem tika piesaistīti krievu un itāļu amatnieki, daudzi no kuriem šeit palika dzīvot.

Pēc Žanno Mēdema nāves, 1838. gadā muižu mantoja viņa vecākais dēls Pauls fon Mēdems, pēc kura nāves 1854. gadā to mantoja viņa brālis Pēteris fon Mēdems, pēc kura nāves 1877. gadā pili mantoja Pētera dēls Johans, kurš 1883. gadā mira, neatstājot tiešus mantiniekus. Elejas pili mantoja Žanno Mēdema ceturtā dēla Teodora dēls Pauls. Viņš muižā attīstīja zirgu audzēšanu un uzcēla alus brūzi, kas gada peļņā ienesa 100 000 rubļus.[1]

Muižas bojāeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elejas muižas drupas 1930. gados.

Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas armijas karavīri atkāpjoties 1915. gada jūlijā nodedzināja 18 muižas kompleksa ēkas. Pilij tika uzlikts pagaidu jumts, taču vētra to norāva. Mēdemu ģimene vasarā dzīvoja vismazāk cietušajā viesu korpusā. Pauls Mēdems 1918. gadā pameta Latviju uz neatgriešanos un mira Vācijā 1939. gadā. Mēdemu ģimenes pēcnācēji dzīvo Brazīlijā.

1920. gada zemes reformas laikā muižas zemi sadalīja 150 vienībās kopplatībā 1586 ha, bet centru nodeva Elejas pagastam. Mēdemiem tika atstāti 50 ha zemes un kalpu māja, ko tie pārdeva. Bijušajā muižas pārvaldnieka mājā tika izbūvētas telpas Jelgavas apriņķa policijas iecirknim un Elejas pagasta valdei. Pēc Otrā Pasaules kara tajā iekārtoja Elejas nepilno vidusskolu, bet vēlāk tajā izbūvēja dzīvokļus. Muižas teātra ēku plānoja atjaunot jau 1925. gadā, taču to atjaunoja tikai pēc 1957. gada, kad tajā iekārtoja strādnieku klubu.

1926. gadā Elejas pagasta valde apsvēra iespēju pils ēkas atjaunošanai, taču 1927. gada vasarā sāka pils mūru nojaukšanu. Lai novērstu pils nojaukšanu, 1927. gada 28. jūlijā Elejas pils drupas tika iekļautas Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Turpmākos pāris gadus notika stīvēšanās starp pagasta valdi un ministrijām par pils atjaunošanas izmaksām, līdz 1933. gada 16. augustā Pieminekļu valde atļāva Elejas pagasta valdei nojaukt pili, taču reāli nojaukšanas darbi netika veikti. Visvairāk nojaukšanā cieta alus brūža ēka, no kuras pieciem stāviem saglabājušies tikai divi. Iegūtie ķieģeļi izmantoti Elejas patērētāju biedrības Spēks tautas nama izbūvei.

1954. gadā Elejas pils drupas atkal iekļāva Valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tika izstrādāti dažādi drupu konservācijas un uzturēšanas projekti, tikmēr pils sabrukšana turpinājās.

2015. gadā ar ES atbalstu sākās muižas parka Tējas namiņa un laukakmens žoga arku atjaunošanas darbi.[2]

Muižas ansamblis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1806. gadam Elejas muižas centru veidoja muižas īpašnieku koka dzīvojamā māja, kalpu māja un saimniecības ēkas. Elejas pils ir pirmais nobriedušā klasicisma piemērs, par ko liecina antīko kolonnu portiks un romantiskais angļu parks ar rotondu. Pēc 1813. gada muižas klēti pārbūvēja par teātri un veco kungu māju par pārvaldnieka māju. Muižas kompleksā ietilpa 19 lielas ēkas, parks, alus brūža komplekss, laidari, staļļi, vēja dzirnavas, ķieģeļu un kaļķu cepļi, dīķu sistēma, pusmuižas, birzes un 1500 hektāri zemes un meža.

No klasicisma stilā celtās kungu mājas ēkas saglabājušies vien pirmā stāva sienu fragmenti, akmenī kaltie portika kolonu kapiteļi un bāzes. Muižas kompleksu no ceļa atdala laukakmeņu žogs ar arkādēm, kas celts 19. gs. 20ajos gados. Parādes pagalmu gar ceļu noslēdza 1,5m augsts mūra žogs, kura vārtus rotāja sfinksas.

Saimnieciska darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elejas muižai piederēja četras pusmuižas - Ozolmuiža (Eckhof), Volfārte (Wohlfahrt), Vaitkūne (Waidtkuhnen) un Mazeleja (Klein-Elley), kurās noritēja muižas saimnieciskā darbība, tāpēc Elejas pils kompleksā tika uzcelts tikai zirgu stallis un lopu kūts.

Elejas muižai piederējuši 5000 morgeni zemes, kurā audzēti kvieši un 2800 morgenus liels priežu mežs, ko izcirta vācu karaspēks. Muižā bija 130 zirgi, no kuriem 80 dabazirgi.

19. otrajā pusē tiek uzcelta alusdarītavas komplekss - alusdarītavas ēka, divas artēziskās akas, katlumāja, brūža meistara dzīvojamā ēka, vairākas palīgēkas. Kopējās celtniecības un iekārtošanas izmaksas sasniegušas 800 000 rubļu. Ēkas celtas no laukakmeņiem un ķieģeļiem. Pēc Otrā Pasaules kara šeit bija iekārtotas dzirnavas.

Elejas muižas parks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl dienot Berlīnē, 1794. gadā Žanno Medems raksta brālim, lai tas parūpējas par jaunu koku stādiem angļu parka ierīkošanai.[1] Parka robežu iezīmēšanai Elejas upē tiek izveidots mākslīgs dīķis, citos virzienos parks saplūst ar apkārtējiem laukiem. Parka centrālo aleju noslēdz Tējas paviljons. 1863. gadā šeit tiek novietots no Jelgavas Villa Medem dārza pārvestais Žanno māsas, Kurzemes hercogienes Dorotejas fon Mēdemas piemineklis. Parkā saglabājušās arī sešas toskāniskā ordera kolonnas, kas balstīja rotondu. Parkā kādreiz bijis arī tenisa laukums.

Saglabājušies 20. gs. sākumā veidotie muižas īpašnieku kapi, kuros nav apglabāts neviens Mēdems. Kapsēta 1912. gadā veidota uz nelielas saliņas uz kuru ved sfinksu apsargāts tiltiņš ar vārtiem. 1913. gadā šeit apbedīta Adele fon Ofenberga. Vēlāk šeit iekārtota publiska kapsēta.

1967. gada 29. decembrī Elejas parks tika pasludināts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli, taču nekādi sakopšanas vai restaurācijas darbi netika veikti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Elejas pils, katalogs. I.Lancmanis, O.Spārītis, D.Bruģis, I.Liepa, I.Lancmane, M.Baņķiere, 1992
  2. Atjaunos Tējas namiņu un arkveida mūri Elejas muižas parkā

Koordinātas: 56°25′25″N 23°42′3″E / 56.42361°N 23.70083°E / 56.42361; 23.70083

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]