Staļinisma arhitektūra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Spilves lidosta

Staļinisma arhitektūra, arī Staļina ampīrs vai Staļina baroks — termini, ar kuriem apzīmē padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilu, kurš no 1933. līdz 1955. gadam dominēja PSRS un pēc kara arī citās komunistu kontrolētajās valstīs. Terminu pārsvarā attiecina uz sabiedriski nozīmīgām celtnēm un varas elites dzīvojamajiem kompleksiem PSRS lielpilsētās. Ievērojamākā šī stila celtne Latvijā ir Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne Rīgā. Sērijveida dzīvojamās ēkas, kas arī sekoja stila kanonam, parasti dēvē par staļinkām.

Stila raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļinisma arhitektūra sevī apvienoja vairākus stilus, kuru kopējais mērķis bija bagātīgi pompoza padomju režīma varenības paušana. Dažādu stilu apvienojums neļauj viegli klasificēt ēku piederību konkrētajam stilam, taču ir izdalāmas galvenās tendences.

  • Pilsētu centru un galveno ielu apbūve ar dzīvojamo un sabiedrisko ēku ansambļiem.
  • Arhitektūras, tēlniecības un glezniecības apvienojums ēku ārējā un iekšējā apdarē.
  • Varas un ideoloģijas simbolu pielietojums dekoros – piecstaru zvaigznes, darbaļaudis, labības kūlīši, militārā triumfa simboli.
  • Saknes tradicionālajā krievu arhitektūrā.
  • Vērtīgu akmens veidu un kokmateriālu izmantošana fasādes un iekštelpu apdarē.
  • Vispārējais ansambļa optimisms un varenība.

Apakšstili[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Art deko[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzas lielākās perioda celtnes – Padomju pils, Ļeņina bibliotēka, Vissavienības Lauksaimniecības izstāde, Maskavas metropolitēns - lielā mērā pārstāv šo arhitektūras stilu, kas vistīrākajā veidā izpaudies Ļeņingradas arhitektu darbos. Pilsētā uzcelts Frunzes universālveikals, Kirova kultūras pils, kinoteātri Maskava un Gigants. Maskavā art deko stilā celtas metro stacijas Kropotkinskaja, Sokol, Aeroport un Majakovskaja, kā arī daudzi pēckara pilsētbūvniecības ansambļi – Maskavas Staļina augstceltnes, Minskas un Kijevas centri, Ļeņingradas metro pirmā celtniecības kārta.

Neoklasicisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieņēma redzamāko lomu daudzu ēku celtniecībā. Balstījās antīkās arhitektūras un pirmsrevolūcijas Krievijas neoklasicismā. Stilam raksturīgā lielu ēku ansambļu veidošana izpaužas 1935. gada Maskavas ģenerālplānā. Pirmā ievērojamā neoklasicisma ēka uzcelta Mohovajas ielā. Laikā no 1932. līdz 1955. gadam neoklasicisma stilā Maskavā tika apbūvēti Gorkija, Ļeņina, Ļeņingradas un Kutuzova prospekti, Dārza loks u.c. Pēc kara stils izmantots daudzu atjaunojamo pilsētu apbūvē – Kaļiņinā, Minskā, Staļingradā u.c.

Neoklasisisms izmantots daudzu provinces pilsētu sabiedrisko ēku dizainos, kā arī sērijveida „staļinku” celtniecībā. Pēckara gados stils pāriet Staļina ampīrā.

Staļina ampīrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēckara triumfālisma stils, kas turpina 19. gadsimta sākumā dzimušā ampīra stila tradīcijas. Apvieno sevī klasisko arhitektūru ar grezniem un simboliskiem ārējo dekorāciju elementiem. Līdzīgi kā neoklasicisms, ēku fasādēs bieži izmanto portikus ar kolonādēm, kā arī padomju varas simboliem.

Eklektika un etniskie motīvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS nacionālajās republikās brīvi tika izmantotas vietējās arhitektūras ietekmes, kas visredzamāk izpaužas Aizkaukāza un Vidusāziju republikās, kā arī Vissavienības Lauksaimniecības izstādes paviljonos, kas attēloja katra valsts reģiona sasniegumus. Ievērojamākās celtnes ir Taškentas operas un baleta teātris, Augstākās Padomes ēka Tbilisi, Erevānas un Baku centra apbūve.

Saknes, 1900–1931[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms 1917. gada Krievijas Impērijā dominēja Art Noveau virziens Russkij Modern ar centru St.Pēterburgā un atkal populārais neoklasicisms ar centru Maskavā. Tieši neoklasicisma ievērojamākie arhitekti un viņu audzēkņi lielā mērā noteica staļinisma arhitektūras izveidošanos.

Pēc boļševiku revolūcijas jaunie arhitekti radīja konstruktīvismu, mākslas un arhitektūras stilu, kas ietekmējās no itāļu futūrisma un atgādināja Bauhausa stilu.

Dzīvokļu krīze valstī, nepieciešamība pēc jaunām ēkām un Staļina industrializācijas programmas sākums radīja situāciju, kurā valsts bija gatava sākt masu celtniecību. 1930. gadā tika nodibināts Gosproektstroj, arhitektūras un celtniecības plānošanas iestāde ar 3000 arhitektiem.

Padomju varas mērķis bija modernizēt un racionalizēt PSRS pilsētas, pēc vajadzības nojaucot visu veco un būvējot jaunas ēkas. Tika plānotas lielas celtnes, kam raksturīga kompleksa pieeja ēkas celtniecībai, apkārtējai atpūtas zonai, transporta infrastruktūrai, veikaliem un sadzīves pakalpojumu iestādēm, kas var atrasties pašā ēkā vai tās tiešā tuvumā. Šajos gados joprojām populāra komunistu ideja par komunālo dzīvošanu. Visi ēkas bērni iet vienā bērnudārzā, kopīgai ēšanai paredzēta kopēja ēdnīca, izklaidei ir savs kinoteātris. Redzamākā šīs filozofijas radītā ēka Maskavā ir milzīgā valdības Krastmalas māja.

Sākums, 1931-1933[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļins nebija arhitekts, taču līdzīgi kā citi diktatori, viņš saprata nepieciešamību pēc grandiozas arhitektūras, kas izpaustu jaunā režīma spēku un ideoloģiju. 1930. gadu sākumā tika rīkots Padomju pils arhitektūras konkurss, kurā uzvarējušie meti lielā mērā veicināja staļinisma arhitektūras izveidošanos.

1931. gadā tika izsludināts Padomju pils arhitektūras konkurss. Partijas plēnumā tika pieņemts lēmums par trim megaprojektiem: Maskavas rekonstrukciju, Maskavas kanāla un Maskavas metro celtniecību.

1932. gadā tika izvēlēti trīs Padomju pils dizaina otrās kārtas uzvarētāji, neviens no kuriem nebija konstruktīvists.

1933. gadā tika izvēlēts Borisa Iofana piedāvātais Padomju pils dizains. Visi Maskavas arhitekti bija spiesti strādāt valsts arhitektūras birojos, kurus vadīja gan neoklasicisma, gan konstruktīvisma piekritēji.

Staļinam nebija svarīga arhitekta iepriekšējā darbība, ja vien tas varēja radīt jaunus projektus, kas bija vareni, impozanti un bagātīgi. Šī iemesla dēļ arī grūti runāt par vienu konkrētu Staļina arhitektūras stilu.

Laikā no 1932. līdz 1938. gadam pastāvēja arī postkonstruktīvisms, agrīnās staļinisma arhitektūras virziens, kas apvienoja konstruktīvismam raksturīgās klucīša formas un lielos logus ar neoklasicisma dekorētajiem balkoniem, kolonnām un portikiem, konstruktīvisma arhitektiem cenšoties piemēroties jaunajām prasībām. No 1928. līdz 1931. gadam uzcelto krastmalas namu Maskavā var pieskaitīt šim stilam.

Pirmskara arhitektūra, 1933-1941[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gadā izveidoja PSRS Arhitektūras akadēmiju un PSRS Arhitektu savienību, kas apvienoja arhitektus valdības mērķu pildīšanai. Sākās kultūras piļu, sporta kompleksu, industriālo objektu, sanatoriju un pionieru nometņu celtniecības programma.

Pirmajos gados tika celtas atsevišķas ēkas vai lielākais, veikti viena kvartāla pārveidošanas projekti. Trīs svarīgākās 1931.-1935. perioda ēkas celtas vienā Maskavas laukumā, taču tās neveido kopēju ansambli un ir arhitekturāli atšķirīgas.

  • Mohovajas ielas ēka, itāļu renesanses stila ēka ar bagātīgām fasādes dekorācijām ietekmēja vēlāko Staļina neoklasicisma un ampīra stilu.
  • Viesnīca Maskava, ar divām dažāda augstuma fasādēm. Ietekmēja vēlākās ēkas Kijevā un Baku. Ēkā izmantotās slaidās Vidusjūras stila arkas 30. gados tika plaši izmantotas visā valstī.
  • Bijusī Gosplan, tagad, Krievijas Valsts domes ēka, atturīgākā stilā, kas ietekmējies no amerikāņu Art deko un izmantoja bagātīgus akmens un metāla ornamentus fasādes apdarē.

Maskavas ģenerālplāns, 1935[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas impērijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas pamešanas boļševiki 20. gadu beigās sāka apsvērt vecās un provinciālās Maskavas pārveidošanu. Maskavai bija jākļūst par pasaulē pirmās sociālisma valsts paraugpilsētu. Brutālās pārbūves rezultātā lielā mērā tika iznīcināta vēsturiskā Maskavas apbūve un ielu tīkls. Visvairāk cieta baznīcas, daudzas no kurām tika nojauktas.

1935. gada jūlijā tika pieņemts jaunais Maskavas pārbūves ģenerālplāns, kas paredzēja, ka turpmāk tiek būvētas nevis atsevišķas ēkas, bet ansambļi/kompleksi; pilsētas kvartāla lielums jāmaina no vecajiem 1,5-2 ha uz 9-15 ha; 1 ha jādzīvo 400 cilvēkiem; ēkām jābūt vismaz 6-stāvīgām, bet uz galvenajām ielām 7, 10 un 14-stāvīgām; Maskavas upes krastmalas ir paredzētas tikai pirmās šķiras dzīvojamām ēkām un birojiem.

Ģenerālplāna rezultātā visa enerģija un līdzekļi tika koncentrēti uz prestiža objektu celtniecību centrā, parasto dzīvojamo ēku sektoru izstumjot no centra un atstājot novārtā.

Maskavas kanāls, 1932-1938[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

128 kilometrus garais kanāls savieno Maskavas upi ar Volgu, lielāko reģiona upi. Celtniecības darbus veica gulaga cietumnieki. Kanāla slūžas bagātīgi rotātas ar skulptūrām.

Maskavas avēnijas, 1938-1941[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

30. gadu otrajā pusē sākās vairāku kvartālu vienlaicīga pārbūve uz galvenajām Maskavas ielām. Trīs galvenie projekti bija:

  • Gorkija (Tverskaja) iela, kur pāris gadu laikā tika pilnībā pārbūvēta Gorkija ielas centrālā daļa līdz bulvāru lokam.
  • Dorogomilovo un Kutuzova prospekts, kur, atšķirībā no Gorkija bulvāra ciešajām ēku rindām, jaunās ēkas tika būvētas ar lielākām atstarpēm, ļaujot izcelties individuāliem arhitektiem. Staļina ampīra stils lielā mērā attīstījās tieši šeit.
  • Ļeņina prospekts (bijusī Lielā Kalužskaja), kur uz austrumiem no Gorkija parka tika celti kvartāla lieluma ēku kompleksi.

Vissavienības Lauksaimniecības izstāde, 1939[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1936. gadā tika izvēlēta jauna gadskārtējās lauksaimniecības izstādes vieta Maskavas ziemeļos, kur 1,36 km2 platībā līdz 1939. gada 1. augustam tika uzcelti vairāk nekā 250 izstāžu paviljoni. Veras Muhinas statuja Strādnieks un kolhozniece, kas bija radīta PSRS paviljonam 1937. gada Parīzes Expo izstādei, arī tika pārcelta uz šejieni.

Paviljoni tika celti eklektiskā stilā, iedvesmojoties no tradicionālajiem padomju republiku un reģionu etnogrāfiskajiem un dizaina motīviem. Daļa no paviljoniem ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Pēckara periods, 1944-1950[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau kara laikā arhitekti sāk plānot nopostīto pilsētu atjaunošanu un padomju militāro panākumu slavināšanas objektus – triumfa arkas un memoriālus.

Lai arī šī perioda arhitektūra bieži tiek uzskatīta par vienveidīgu, tajā turpināja pastāvēt arhitekturālas atšķirības, un celtniecībai bija vairāki pamatvirzieni:

  • Kopš 1948. gada sākts darbs, lai izstrādātu lētus dzīvojamo māju projektus; tiek veikta hruščovku tehniskā plānošana.
  • Maskavā turpinās bagātīgu padomju elites un sabiedrisko ēku un kvartālu celtniecība Maskavas prospektā un Ļeņina prospektā.

Dzīvojamo ēku celtniecībā bija skaidri redzams sadalījums pa padomju elites šķirām un to greznums netika slēpts. Augstākajiem valsts vadītājiem tika celtas villas. 1945. gadā uzcelts Lauvu nams, kurā dzīvoja padomju armijas maršali. 1947. netālu tika uzcelts vēl viens dzīvojamais nams armijas maršaliem.

Dzīvokļu un istabu lielumu no ārienes var noteikt pēc logu lieluma un izvietojuma. Dažu ēku augšējos stāvos ir penthausi. Ēku fasādes dekoratīvie elementi bieži vien norādīja, kādas profesijas pārstāvji šeit dzīvo.Tas gan vairāk attiecas uz Maskavu, jo pārējās padomju republikās varas elite bija daudz mazāka un St.Pēterburgā lielā mērā tika izmantoti vēl cara laikā celtie luksa dzīvokļi.

  • Lielo infrastruktūras projektu Maskavas un Ļeņingradas metro, Volgas-Dona kanāla celtniecība.

Volgas-Donas kanāla darbi tika pārtraukti uz kara laiku, bet pabeigti laikā no 1948. līdz 1952. gadam. Kuģniecība sākās 1952. gada 1. jūnijā. Celtniecības darbos izmantoti līdz pat 100 000 cietumnieku.

Maskavas metro pirmā celtniecības kārta (1931-1935) noritēja mierīgi, kā jebkurš cits transporta infrastruktūras projekts. Taču pēc 1935. gada metro kļuva par režīma propaganda simbolu un metro staciju iekārtošanai netika žēloti līdzekļi.

Pēckara laikā celtās stacijas jau vairs nav ideālistiskas revolūcijas simboli, tās pārstāv karā uzvarējušo staļinismu. Oktobra stacija celta kā klasicisma templis ar altāri. Kultūras parks(2) dizainā izmantotas gotiskas lustras. Stacijas parasti ir 160 metrus garas, taču Arbata(2) ir 250 metrus gara un arhitekturāli visbagātīgākā.

Jaunie pilsētu centri tika būvēti, nerēķinoties ar vēsturisko apbūvi un ielu tīklu. Tika celti plaši bulvāri un laukumi, ap kuriem būvēja ēku ansambļus. Ielu un laukumu stūros bieži izmantots dubulto torņu/vārtu motīvs.

Staļina augstceltnes, 1947-1955[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Staļina augstceltnes

1946. gadā Staļins pieņēma lēmumu par vairāku debesskrāpju celtniecību Maskavā, kas oficiāli tika paziņots 1947. gada 13. janvārī.[1] Sākotnēji bija plānots līdz 1952. gadam uzcelt astoņas (uzceltas septiņas) ārēji līdzīgas ēkas – no mazāku ēku grupas „izaug” centrālais korpusa tornis, kas vainagojas ar šauru tornīti un piecstaru zvaigzni. Ēkām ir tērauda karkass un tās lielā mērā atgādina 20. gadsimta sākuma ASV celtos debesskrāpjus. Celtniecības laukumu sagatavošana un pamatu rakšana sākās jau 1947. gada septembrī, pirms galīgo dizainu apstiprināšanas.

Līdzīgi debesskrāpji uzcelti arī Varšavā, Rīgā, Kijevā (netiek pabeigts tornis), Bukarestē. Torņa motīvs tika kopēts daudzās citās reģionu pilsētās, kur 4-5 stāvu ēku kompleksi tika noslēgti ar 8-12 stāvus augstiem torņiem.

Minskas Neatkarības avēnija, 1944-1959[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļiniskās pilsētbūvniecības piemērs, kurā harmoniski apvienojas ēku arhitektūra, ielu plānojums un zaļā zona. Avēnijas garums ir 2,9 km; ielu un ietvju kopējais platums ir 42-48 metri.

Centieni samazināt izmaksas, 1948-1955[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fasādes apdare ar keramikas flīzēm un bagātīgiem dekorējumiem Kijevā

Tā kā bagātīgā fasādes apdare ar statujām, kolonnām, keramikas flīzēm un biezu apmetuma kārtu padarīja celtniecību ilgāku un par kādiem 30% dārgāku, lai ievērojami samazinātu izmaksas, bija nepieciešama pāreja uz jaunām celtniecības metodēm.

No 1947. gada sākās eksperimenti ar paneļu celtniecību. Viens virziens cenaās saglabāt staļinisma ēku ārējo formu, kamēr otrs attīstīja maksimāli vienkāršās hruščovkas.

1951. gada janvārī Ņikitas Hruščova vadībā Maskavā notika celtniecības tēmai veltīta konference, kas nolēma aktīvi attīstīt paneļu ēku celtniecību. Sāka dibināt pirmās dzelzsbetona paneļu rūpnīcas.

Peščannaja laukums, 1951-1955[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēkas Peščannaja laukumā

Izmaksu samazināšanai tika izmēģināta jauna celtniecības procesa vadības metode, kad notiek nevis vienas ēkas, bet visa kompleksa kontrolēta celtniecība. Meistaru brigādes seko viena otrai no vienas ēkas uz otru, un darbu progress secīgi „plūst” pa visu objektu. Apmetuma vietā ēkas tiek atstātas ar atklātu ķieģeļu fasādi (lai arī tiek izmantoti speciāli, augstas kvalitātes ķieģeļi). Šīs varētu uzskatīt par pēdējām Staļina arhitektūras celtnēm Maskavā.

Beigas, 1954-1955[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hruščovka

1954. un 1955. gadā aizvien atklātāk un biežāk tika pārskatītas un kritizētas līdzšinējās celtniecības metodes. Augstākie partijas un valdības orgāni pieņēma vairākus lēmumus par pārēju uz masveida sērijveida ēku celtniecību. 1955. gada 4. novembrī tika pieņemts lēmums "Par pārmērību likvidēšanu celtniecībā", kas oficiāli izbeidza staļinisma arhitektūru.

Iesāktās celtnes tika pabeigtas vienkāršāk, bez dārgā apmetuma un rotājumiem. 1961. gadā Kijevā bez sākotnēji projektētā torņa pabeidza viesnīcu Ukraina. Tāpat 1961. gadā pabeidza par Kārļa Marksa aleju pārdēvēto Staļina aleju, kas tika pabeigta pieticīgākā prūšu neoklasicismā un turpināta ar jaunām internacionālā stila celtnēm.

Ārpus PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Varšavas geto sacelšanās un Varšavas sacelšanās gandrīz pilnīgi nopostītajā Varšavā kā dāvana no padomju ļaudīm tika uzcelta Maskavas debesskrāpju stila Kultūras un Zinātnes pils, kas joprojām ir viena no augstākajām ēkām Eiropas Savienībā.

Pilsētas centrā arī tipiskā staļinisma stilā uzbūvēts Parāžu laukums un bulvāris ar neoklasicisma ēkām. Krakovas jaunbūvējamā industriālā priekšpilsēta Nova Huta plānota un celta tīrā staļinisma arhitektūras stilā.

Vācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau uzreiz pēc kara Berlīnes Tiergarten parkā, rietumvalstu okupācija sektorā paspēts uzcelt padomju armijas memoriālu. Unter den Linden bulvārī uzcelta padomju vēstniecība. Lai arī Austrumberlīnes arhitekti bija modernisti, 1948. gadā sāktajā Staļina alejas apbūves projektā tie spiesti pieņemt staļinisma arhitektūru un veidoja monumentālu bulvāri.

Bulgārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sofijā uzcelta komunistu partijas galvenā ēka neoklasicisma stilā ar tipisko smailo tornīti.

Rumānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parlamenta pils

Ievērojot Maskava augstceltņu stilu, Bukarestē uzcelts liels Brīvās preses nams. Čaušesku diktatūras beigās notika atgriešanās pie Staļinisma, 1984. gadā sākot celt milzīgo neoklasicisma stila Parlamenta pili.

Ungārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunceltā Sztálinváros pilsēta plānota atbilstoši staļinisma arhitektūras vadlīnijām. Arī daudzas dzīvojamās un valdības ēkas celtas šajā stilā.

Āzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunistu kontrolētajā Ķīnas Tautas Republikā un Ziemeļkorejā staļinisma arhitektūras celtnes tapa vēl ilgu laiku pēc tam, kad no tās atteicās PSRS.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]