Eliass Pinuss

Eliass Pinuss Latvijas pilsoņa pases foto (1927) Personīgā informācija Dzimis 1880. gada 14. martā Mogiļeva, Krievijas Impērija (tagad Baltkrievija) Miris 1952. gada 29. februārī (71 gads) Vorkutlags, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) Tautība ebrejs Vecāki Grigorijs Pinuss Dzīvesbiedre Sofija Brodiča-Prževlocka (1888-1979) Bērni Iraida Heidenreiha (1913-2001), Eliass Pinuss-Pinoci (1917-2001), Helēna Petroviča (1920-1972), Ivans Pinuss-Pinoci (1924-2003).

Eliass Pinuss vai Iļja Pinuss (krievu: Пинус, Илья Григорьевич), pēc 1934. gada Eliass Pinoci (1880—1952) bija ebreju izcelsmes Krievijas Impērijas armijas kapelmeistars, vēlāk Baltijas landesvēra un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas dienestā. 1926. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par to, ka Bermontiādes laikā piegādāja kara operācijām vērtīgus dokumentus un citas precīzas ziņas.

Dzīvesgājums

Dzimis 1880. gada 14. martā Mogiļevā Grigorija Pinusa ģimenē. Mācījies Pēterburgas konservatorijā, 1903. gadā iestājies Krievijas Impērijas armijā, dienējis Rēveles jūras cietoksnī, piedalījies Krievu-japāņu karā, 1905. gadā Odesā pārgājis pareizticībā. 1908. gadā pārcelts uz 90. Oņegas kājnieku pulku Rēvelē kā pulka kapelmeistars.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā pabeidzis Pāvila karaskolu Pēterburgā. 1917. gadā esot paaugstināts podporučika pakāpē, apbalvots ar Staņislava, Annas un Vladimira ordeņiem, Francijas Kara Zelta medaļu. Pēc Oktobra revolūcijas 1918. gada janvārī iecelts par Tallinas jūras cietokšņa operatīvā štāba priekšnieku. Pēc vācu karaspēka operācijas "Dūres sitiens" pārcēlies uz Rīgu, iegādājies vairākus īres namus, dzīvojis ar fon Pinnusa vārdu un 1918. gada novembrī vervējis brīvprātīgos krievu baltgvardu Atsevišķajam Pleskavas korpusam. Padomju Latvijas armijas uzbrukuma laikā 1919. gada sākumā devās uz Berlīni, tad Jelgavā mēģināja iestājies Līvena nodaļas štābā, bet pēc noraidījuma 1919. gada 21. maijā iestājās Jelgavas militārās policijas vienībā, vēlāk Baltijas landesvēra izlūkošanas nodaļā.

Kad 1919. gada jūlijā Berlīnē tika nodibināta Rietumkrievijas valdība, Pinuss pieteicās Bermonta armijas štābā, tad pieteicās Pleskavas pilsētas komendanta Bulaka-Balahoviča vienībā.

1919. gada septembrī ļoti riskantos apstākļos E. Pinuss Armijas virspavēlnieka štāba Ārējās izlūkošanas daļai piegādāja kara operācijām ārkārtīgi vērtīgus dokumentus un citas precīzas ziņas par bermontiešiem. Pēc brīvības cīņām atvaļināts, pieņēmis Lietuvas pavalstniecību kā Eliass de Pinuss, dzīvojis ārzemēs. 1923. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja Rīgas apriņķa Garkalnē, viņam piešķirta jaunsaimniecība Lestenes muižā. 1927. gada 20. janvārī Pinuss ieguva Latvijas pavalstniecību, bija biedrības "Krievu ērglis" (Русский Сокол) vecākais (1930—1932). 1933. gada 22. decembrī mainīja uzvārdu uz Pinoci.

1937. gadā izceļoja uz Čehoslovākiju, tad uz Belgradu Dienvidslāvijā. Otrā pasaules karā viņa dēls Ivans fon Pinoci dienēja Vērmahta kazaku divīzijā Dienvidslāvijā.

Miris 1952. gada 29. martā Vorkutlagā.