Elzasa-Lotringa
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Elzasa-Lotringa (vācu: Elsass-Lothringen) bija Vācijas impērijas apgabals, kuru tā ieguva 1871. gadā, anektējot franču teritorijas pēc uzvaras Francijas—Prūsijas karā. Apgabals pastāvēja no 1871. līdz 1918. gadam, kad šis apgabals atkal pārgāja franču rokās pēc Pirmā pasaules kara. Neilgu laiku (1940—1944) tika atjaunots kā Vācijai piederīga teritorija Otrā pasaules kara laikā. Ilgstoši apgabala piederība Vācijā un Francijā izraisīja revanšismu. Mūsdienās Elzasai-Lotringai atbilst Elzasa un Lotringas austrumu daļa. Apgabals faktiski atbilda robežšķirtnei starp vāciešiem un frančiem. Arī mūsdienās Elzasas un Lotringas iedzīvotāji runā franču un ģermāņu dialektā.
Valsts iekārta
[labot | labot pirmkodu]Pēc 1871. gada Vācijas uzvaras Francijas–Prūsijas karā Elzasa–Lotringa (Elsass-Lothringen) tika iekļauta Vācijas impērijas sastāvā kā īpašs impērijas apgabals (Reichsland Elsass-Lothringen). Atšķirībā no citiem Vācijas zemēm tā nebija pilnvērtīga federālā valsts (kā, piemēram, Prūsija vai Bavārija), bet atradās tiešā imperatora un Reihstāga pārraudzībā.
Sākotnēji apgabalu pārvaldīja imperatora iecelts vietvaldis, kas pārstāvēja Berlīnes valdību un īstenoja administratīvo un militāro kontroli. Lielākā daļa augstāko amatpersonu bija vācieši no citiem reģioniem, un tas izraisīja vietējo iedzīvotāju neapmierinātību un pretestību germanizācijai.
1879. gadā tika izveidota Vācijas Impērijas Augstākā padome Elzasā–Lotringā, bet tikai 1911. gadā apgabals ieguva ierobežotu autonomiju. Tika pieņemta vietējā konstitūcija, izveidots divpalātu parlaments (Landtag) un vietējā valdība, taču galvenie lēmumi joprojām palika Vācijas kanclera un imperatora rokās.
Elzasā–Lotringā tika īstenota administratīvā un tiesiskā integrācija ar pārējo Vāciju: vācu valoda kļuva par oficiālo valodu, un vācu tiesību un izglītības sistēma pakāpeniski aizstāja franču struktūras. Neskatoties uz to, liela daļa iedzīvotāju saglabāja franču kultūras identitāti un divvalodību.
Pēc Pirmā pasaules kara (1918) Elzasa–Lotringa saskaņā ar Versaļas līgumu tika atkal pievienota Francijai, un autonomās pārvaldes iestādes tika likvidētas.
Administratīvais iedalījums
[labot | labot pirmkodu]Pēc 1871. gada Elzasa–Lotringa tika sadalīta trīs apgabalos (Bezirke), kas kopā veidoja Reihszemi Elzasa–Lotringa (Reichsland Elsass-Lothringen). Katru apgabalu pārvaldīja prezidents (Bezirkspräsident), kurš bija pakļauts vietvaldim (Statthalter) Strasbūrā.
Apgabali bija:
- Augšelzasa (Bezirk Oberelsass) — ar administratīvo centru Milūzā (Mülhausen);
- Zemselzasa (Bezirk Unterelsass) — ar centru Strasbūrā (Straßburg), kas bija arī visa apgabala galvaspilsēta;
- Lotringa (Bezirk Lothringen) — ar centru Mēcā (Metz).
Katrā apgabalā bija vairāki aprīņķi (Kreise), kas savukārt dalījās komūnās (Gemeinden). Kopumā apgabalā bija aptuveni 1500 komūnu, un iedzīvotāju kopskaits 20. gadsimta sākumā sasniedza gandrīz 2 miljonus cilvēku.
Strasbūra bija galvenā administratīvā un militārā pilsēta, kur atradās vietvalža rezidence, parlaments un Vācijas impērijas pārstāvniecības. Tā kļuva par reihszemes politisko un kultūras centru, kur notika gan vācu pārvaldes sapulces, gan vietējo politiķu diskusijas par autonomijas piešķiršanu.
Pēc 1911. gada konstitūcijas pieņemšanas šis administratīvais dalījums tika saglabāts, taču vietējām pašvaldībām tika piešķirtas nedaudz plašākas tiesības izglītības un kultūras jautājumos. Pēc 1918. gada, kad reģions atgriezās Francijas sastāvā, Elzasa un Lotringa tika iekļautas Francijas departamentos — Lejasreina, Augšreina un Mozele, kas pastāv arī mūsdienās.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Elzasa-Lotringa.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
| Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|
