Emīls Melderis
| Emīls Melderis | |
|---|---|
| Pilnais vārds | Jēkabs Emīls Millers (līdz 1922. gadam) |
| Dzimis |
1889. gada 27. maijā Rencēnu pagasts |
| Miris | 1979. gada 29. aprīlī (89 gadu vecumā) |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | tēlniecība |
| Mākslas virziens | kubisms, modernisms, reālisms. |
| Slavenākie darbi | "Akmeņu lasītājs" (1936.), "Linu sukātājs" (1937.), "Maisu cēlāji" (1939.) |
| Apbalvojumi | Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1964) |
Emīls Melderis (1889. gada 27. maijs — 1979. gada 29. aprīlis)[1] bija latviešu tēlnieks, kuram ir bijusi liela nozīme latviešu tēlniecības tektoniskās uzbūves principu tālākvirzīšanai, nopamatošanā un izkristalizēšanā. Bijis viens no latviešu tēlniecības pamatlicējiem, tolaik nelielās latviešu tēlnieku saimes nacionālās skolas veidotāju loka, kas iepazinis un izvērtējis Rietumeiropas mākslas sasniegumus un avangarda ievirzes. Galvenā darbības joma bijusi stājtēlniecība - portrets un figurālas kompozīcijas, īpaši cilvēka tēla īpatnēja interpretācijas paveida - vispārinātu galvas veidojumu radīšana[2] Bijis Rīgas mākslinieku grupas loceklis.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jēkabs Emīls Millers, kas ar mākslinieka vārdu zināms kā Emīls Melderis, dzimis 1889. gada 27. maijā Rencēnu pagastā. Mācījies Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā, pēc kuras pabeigšnas 1915. gadā ticis iesaukts armijā. 1918. gadā atgriezies mājās un iesaistījies tuvākās pilsētas Valmieras makslinieku organizētajā mākslas dzīvē (1919), kur tapa pirmie patstāvīgie darbi. 1924. gadā devies uz Parīzi, kur iepazinies ar Rietumeiropas mākslu un iepazīstinājis ar Rīgas mākslinieku grupas kolēģu darbiem, kā arī sastapies ar avangarda mākslas pārstāvjiem: arhitektu Lekorbizjē, māksliniekiem Žaku Lipšicu (1891-1973), Amedē Ozanfānu (1886-1966), L. Markuzi (1883-1941), kuros tēlnieku saistīja interese par lakonisku, racionāli pamatotu plastisko izteiksmi. Otrreiz Emīls Melderis Parīzi apmeklējis 1928. gadā, neienesot pārmaiņas viņa daiļradē, bet, nostiprinot pārliecību , ka latviešu tēlniecībai jāattīsās reālisma tradīciju gultnē. 1920.-1930. gados tēlnieks daudz laika veltījis pedagoga darbam, strādādams par skolotāju vispārizglītojošās skolās (1918-1940), vadīdams Rīgas Tautas augstskolas Tēlniecības studiju (1930-1931; 1933-1934).[3] Viņa tēlniecības mācīšanas metodika balstījās uz atziņu par uzbūves principa noteicošo lomu tēlniecības trīsdimensionālā uztverē.
Mākslinieciskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Emīla Meldera radošās darbības sākums attiecināms uz 1918.-1919. gadu, pirmie patstāvīgie darbi - portreti bija tēlnieka novadnieki "Miņkinu Bērzs" un "Zvārtes Vilis", kas iezīmīgi ar interesi par cilvēka iekšējo būtību, formas plastisko skaudrumu.[4] Šīs īpašības raksturīgas arī turpmākajos darbos. Spēcīgākas un tektoniski skaidrākas tēlnieciskās izteiksmes meklējumos 1920. gadu sākumā tēlnieks sācis pievērsties konstruktīvās sintēzes paņēmieniem, saglabājot saikni ar realitāti. Agrīnā posma tektonisko principu meklējumu eksperimentālais raksturs pakāpeniski pāraug klasiski skaidrā, reālistiskam skatījumam pakārtotā stila noteiktībā, kur apvienojas psiholoģiski precīzs raksturojums un tēlnieciskā ģeometrizācija. Pilnveidodams kompozicionālās atlases un uzbūves meistarību, sajuzdams apjoma nozīmi tēla iedzīvinājumā, tēlnieks no ģeometrizētu pamatformu atkailinājuma pāriet uz apaļotiem apjomiem stingras kompozicionālas uzbūves ietvaros; kompozīcijas nav statiskas, attīstot izteikti tēlnieciskus izteiksmes līdzekļus: masu noteiktību un spēku, to attiecības, samērus, uzbūves pamatojumu. Tēlniecisko meklējumu pamatā ir daba un konkrētā vietā novērotais. 1920.-1930. gados līdztekus vispārinātiem galvu veidojumiem tēlnieks turpina arī psiholoģiskā raksturportreta līniju, kuru zīmīgākā īpatnība ir stingri reālisma principos balstītā kompozīcijas un plastiskā risinājuma vienkāršība, portretu kompozīcijās dominējot atturīgai, iekšējā kustībā tvertai galvas apjoma kopformai.
Mākslinieks devis savu ieguldījumu arī grāmatu ilustrāciju veidošanā, piemēram, Andreja Pumpura "Lāčplēsis" (1936).[5] Pēdējais tēlnieka darbs granītā "Sencis" (1976).[6]
1964. gadā Melderim piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums.
Piemiņai
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skulptūra Valmierā "Valmieras puikas", kuras viens no triju varoņu prototipiem ir Emīls Melderis.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «KAKTUSS: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 10. oktobrī.
- ↑ Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 269. lpp.
- ↑ «1915 – 1940. g. Mākslas izglītība - Latvijas mākslas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. decembrī. Skatīts: 2010. gada 10. oktobrī.
- ↑ Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 217. lpp.
- ↑ Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 413. lpp.
- ↑ studija
Izmatotā literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 502 lpp.
|