Enoha grāmata
_-_WGA2572.jpg)
Enoha grāmata, arī Ēnoha grāmata, ir sens jūdaistu reliģisks raksts par kritušiem eņģeļiem. Saskaņā ar tradīcijām grāmatu sacerējis Enohs, septītais pēc Ādama un Noasa vectēvs. Mūsdienās aprēķināts, ka grāmatas vecākās nodaļas pierakstītas ap 300. gadu p.m.ē. un jaunākās drīzāk ap pirmo gadsimtu.[1] Enoha grāmata nav iekļauta jūdu un kristiešu svētajos rakstos (viņu Bībeles kanonā), izņemot falašiem (Etiopijas ebrejiem) un Etiopijas Ortodoksālajā baznīcā.
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilnīgs Enoha grāmatas teksts saglabājies tikai liturģiskā Etiopijas ebreju geezu valodā. Atsevišķas nodaļas vai fragmenti atrasti aramiešu valodā, dažos Nāves jūras rokrakstos, kā arī sengrieķu un latīņu manuskriptos. Apgalvots, ka vairākiem Jaunās Derības sacerētājiem Enoha grāmata bija pazīstama, jo sludinātājs piesaukts Jūdasa vēstulē:[2]
| “ | 14 Bet šiem arī Enohs, septītais pēc Ādama, ir sludinājis, sacīdams: redzi, Tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem Savu svēto 15 tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši, un visu nekaunīgo vārdu dēļ, ko bezdievīgi grēcinieki ir runājuši pret viņu. (Jūdas vēstule) | ” |
Enoha grāmatas pirmā daļa izvērsti apraksta un skaidro vairākus Vecās Derības notikumus, kuri pieminēti 1. Mozus grāmatā:
| “ | 1 Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas,
2 tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. 3 Tad Dievs sacīja: "Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi." 4 Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. 5 Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, 6 tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. 7 Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis." 8 Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. (1.Moz.) |
” |
Grāmatas pirmā daļa apraksta Dieva dēlus, kritušos eņģeļus, "nefelimu" (milžu) tēvus, kā arī Enoha vīzijas un "ceļojumus",[3] bet citās daļās ir alegoriski stāsti par kanāniešu piedzīvojumiem, astronomiski skaidrojumi un dažādas līdzības.[4]
| “ |
5 Ticībā Enohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis. (Ebrejiem 11:5) |
” |
Kanons
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Enoha grāmatu apsprieda vairākus gadsimtus, bet tomēr neiekļāva Tanahā un kristiešu kanonā.[5][6][7][8][9] Rabīniskais jūdaisms Enoha grāmatu nepiemin,[10] bet apgalvots, ka grāmatai bijusi nozīme ebreju misticismā.[11] Vispārpieņemts, ka Enoha grāmata ietekmējusi kristiešu doktrīnas par Mesiju, Dieva dēlu, Dieva valstību, Sātanu, mirušo augšāmcelšanos un eshatoloģiju.[12]:10[13] [12][14][15] (Piemēram, "visu dienu beigās, Kristus otrās atnākšanas dienā, notiks visu mirušo augšāmcelšanās.")
Barnabas vēstulē esot pieņemts, ka Enoha grāmata ir kanoniska.[16][17] Agrīnie kristiešu apoloģēti, kā piemēram Atēnu Atenagors,[18] Aleksandrijas Klements,[19] Lionas Irenejs[20] un Tertulliāns,[21][22] arī esot pieņēmuši, ka Enoha grāmata ir kanoniska[23] un citi agrīno kristiešu apoloģēti atsaucās uz Enoha grāmatas apgalvojumiem, (piemēram Justīns Moceklis un Origens.[24]:430)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Fahlbusch E., Bromiley G.W. The Encyclopedia of Christianity: P–Sh page 411, ISBN 0-8028-2416-1 (2004)
- ↑ Cheyne and Black Encyclopedia Biblica (1899), "Apocalyptic Literature" (column 220)
- ↑ The Origins of Enochic Judaism (ed. Gabriele Boccaccini; Turin: Zamorani, 2002)
- ↑ JC. Vanderkam. 1 Enoch: A New Translation. Minneapolis: Fortress, 2004. 1ff (ie. preface summary). lpp.; GW. Nickelsburg. 1 Enoch: A Commentary. Minneapolis:Fortress, 2004. 7–8. lpp.
- ↑ Emanuel Tov and Craig Evans, Exploring the Origins of the Bible: Canon Formation in Historical, Literary, and Theological Perspective, Acadia 2008
- ↑ Philip R. Davies, Scribes and Schools: The Canonization of the Hebrew Scriptures London: SPCK, 1998
- ↑ E Isaac, in Old Testament Pseudepigrapha, ed. Charlesworth, Doubleday, 1983
- ↑ "1 Enoch contains three [geographical] name midrashim [on] Mt. Hermon, Dan, and Abel Beit-Maacah" Esther and Hanan Eshel, George W.E. Nickelsburg in perspective: an ongoing dialogue of learning p459. Also in Esther and Hanan Eshel, Toponymic Midrash in 1 Enoch and in Other Second Temple Jewish Literature, Historical and Philological Studies on Judaism 2002 Vol24 pp. 115–130
- ↑ transl. P. Schaff Early Christian Fathers [1] Trypho
- ↑ Annette Yoshiko Reed, Fallen Angels and the History of Judaism and Christianity, 2005 ISBN 0-521-85378-8, pag 234
- ↑ Gershom Scholem Major Trends in Jewish Mysticism (1995) ISBN 0-8052-1042-3, pag 43
- ↑ 12,0 12,1 Ephraim Isaac 1 Enoch: A New Translation and Introduction in James Charlesworth (ed.) The Old Testament Pseudoepigrapha, vol. 1, pp. 5-89 (New York, Doubleday, 1983, ISBN 0-385-09630-5)
- ↑ RH Charles, 1 Enoch SPCK London 1916
- ↑ Nickelsburg 1 Enoch, Fortress, 2001
- ↑ see Nickelsburg, op.cit.
- ↑ [2][novecojusi saite] Barnabas vēstule
- ↑ "Apocalyptic Literature", Encyclopedia Biblica
- ↑ Athenagoras of Athens, in Embassy for the Christians 24
- ↑ Clement of Alexandria, in Eclogae prophetice II
- ↑ Irenaeus, in Adversus haereses IV,16,2
- ↑ Tertullian, in De cultu foeminarum I,3 and in De Idolatria XV
- ↑ The Ante-Nicene Fathers (ed. Alexander Roberts and James Donaldson; vol 4.16: On the Apparel of Women (De cultu foeminarum) I.3: "Concerning the Genuineness of 'The Prophecy of Enoch'")
- ↑ Cf. Gerome, Catal. Script. Eccles. 4.
- ↑ P. OSacchi, Apocrifi dell'Antico Testamento 1, ISBN 978-88-02-07606-5
Tulkojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- William Morfill. The Book of the Secrets of Enoch (1896), from Mss Russian Codex Chludovianus, Bulgarian Codex Belgradensi, Codex Belgradensis Serbius.
- Robert Henry Charles. The Book of Enoch (Oxford: Clarendon, 1893), translated from professor Dillmann's Ethiopic text - The Ethiopic Version of the Book of Enoch (Oxford: Clarendon, 1906)
- Robert Henry Charles. The Book of Enoch or 1 Enoch (Oxford: Clarendon, 1912)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Book of the Watchers Arhivēts 2016. gada 14. martā, Wayback Machine vietnē. (Chapters 1–36): Ge'ez text and fragments in Greek, Aramaic, and Latin at the Online Critical Pseudepigrapha
- Ethiopic text online (all 108 chapters)
- R H Charles 1917 Translation
- George H. Schodde 1882 Translation Arhivēts 2008. gada 7. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- Richard Laurence 1883 Translation
- Book of Enoch Interlinear (Including three English and two Swedish translations.)
- Book of Enoch New 2012 Translation with Audio Drama
- August Dillmann (1893). The Book of Enoch (1Enoch) translated from Geez, መጽሐፈ ፡ ሄኖክ ።.
- The First Manuscript of the Book of Enoch. An Epigraphical and Philological Study of the Aramaic Fragments of 4Q201 from Qumran by Michael Langlois
- Jewish Roots of Eastern Christian Mysticism: An interdisciplinary seminar at Marquette University
- Jewish Encyclopedia: ENOCH, BOOKS OF (Ethiopic and Slavonic)
- Catholic Encyclopedia: The Book of Henoch (Ethiopic)