Aleksandrijas Klements

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrijas Klements
Titus Flavius Clemens
Personīgā informācija
Dzimis ap 150
Atēnas (Romas Impērija)
Miris ap 215
Jeruzāleme (Romas Impērija)
Vispārīgā informācija
Idejas logos, apātija (filozofijā), gnosis
Skolnieks Origēns, Jeruzālemes Aleksandrs
Ietekmējies no neoplatonisms, stoicisms
Valoda grieķu

Tits Flāvijs Klements, saukts arī par Aleksandrijas Klementu (grieķu: Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς; ap 150- ap 215)[1], lai atšķirtu viņu no agrākā Romas Klementa, bija kristiešu teologs un Aleksandrijas katehētiskās skolas dekāns no 190. līdz 202. gadam. Viņš bija konverts kristietībā un plaši izglītots klasiskajā grieķu filozofijā un literatūrā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrijas Klementa dzimšanas vieta un laiks nav precīzi zināmi. Tiek minēts, ka tas varēja būt ap 150. gadu. Vadoties no Epifānija Sholastika, viņa dzimšanas vieta bija Atēnas, bet pastāv arī tradīcija, ka viņa dzimšanas vieta bija Aleksandrija.[2][3]

Viņa vecāki bija pagāni, un Klements bija konverts kristietībā. Savā darbā Protrepticus, Klements parāda plašas un padziļinātas zināšanas grieķu mitoloģijā un mistēriju kultos, kas varēja rasties tikai no to praktizēšanas savā ģimenē.[2]

Noraidot pagānismu jau jaunībā, dēļ uzskatiem par tā morālo samaitātību, Klements devās reliģiskos ceļojumos pa Grieķiju, Mazāziju, Palestīnu un Ēģipti. Grieķijā viņš sastapa joniešu teologu, kas ticis identificēts kā Atēnu Atenagors, bet austrumos viņu mācīja asīrietis, kas tiek identificēts kā Tatiāns, un jūds, kas, iespējams, bija Cēzarejas Teofīls.[4]

Ap 180. gadu Klements sasniedza Aleksandriju,[5] kur viņš satika Pantaneju, kurš savukārt mācīja Aleksandrijas katehētiskajā skolā.[6] Eisebijs raksta, ka Pantanejs šajā laikā bija skolas dekāns, bet pastāv kontrversija par to vai skolas statūti šādā veidā tika formalizēti jau pirms Origēna.[7][8][9] Klements mācījās Pantaneja vadībā un pirms 189. gadā Pāvests Julijāns viņu ordinēja priesteru kārtā. Citādi, gandrīz nekas nav zināms par Klementa dzīvi. Viņš, iespējams, bijis arī precējies; šis minējums izriet no dažiem viņa rakstu darbiem.[10]

Septimija Severa kristiešu vajāšanas laikos, ap 202.-203. gadu, Klements pameta Aleksandriju. 211. gadā Jeruzālemes Aleksandrs rakstīja vēstuli, kurā cildināja Klementu Antiohas baznīcai[11], kas varētu norādīt, ka viņš tajā laikā dzīvojis Kapadokijā vai Jeruzālemē. Klementa miršanas vieta un laiks nav zināmi.

Teoloģiskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgā informācija par Aleksandrijas Klementa dzīvi nāk no Cēzarejas Eisebija. Eisebijs ir uzskaitījis desmit Klementa darbus no kuriem saglabājušies trīs, kurus kopā sauc par triloģiju:[12][13]

Triloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Protrepticus (grieķu: Προτρεπτικὸς πρὸς Ἕλληνας, jeb "aicinājums grieķiem" ir adresēts grieķijas pagāniem, kurā Klements parāda savas zināšanas pagānu mitoloģijā un teoloģijā, ar mērķi pārliecināt tos pievērsties kristietībai. Sarakstīts c. 195. gadā.[14] Klements sāk ar filozofisku sarunu un grieķu reliģijas vēstures sadalīšanu septiņos posmos.[15] Viņš raksta, ka iesākumā cilvēki aplami ticējuši, ka saule, mēness un citi debesu ķermeņi ir dievi. Nākamais posms bija agrikultūras un tās produktu pielūgšana, kura rezultātā radās Dionīsa un Dēmetras kulti.[16] Cilvēks godināja atriebību, un neievēroja cilvēciskās mīlas, baiļu un citas sajūtas. Nākamajos posmos, dzejnieki Hēsiods un Homērs mēģināja uzskaitīt dievus. Hēsioda Teogonija izvirza skaitli divpadsmit. Visbeidzot, cilvēki pasludināja citus cilvēkus, tādus kā Asklēpiju un Hēraklu par dieviem.[16] Runājot par elku pielūgšanu, Klements spriež, ka primitīvo reliģiju objekti bija neskarti koki un akmeņi, un elki radušies, kad šajos priekšmetos kaut ko greba.[17] Sekojot Platonam, Klements kritiski izturējās pret visa veida vizuālo mākslu.[17]
  2. Paedagogus (grieķu: Παιδαγωγός), jeb "pedagogs," "skolotājs" ir otrā grāmata Klementa triloģijā. Sarakstīta c. 198. gadā.[14]
  3. Stromata (grieķu: Στρώματα) vai Stromateis (grieķu: Στρωματεῖς), tiešā tulkojumā "savārstījums" vai "dažādu elementu kopums" ir trešā grāmata Aleksandrijas Klementa triloģiju darbā par kristiešu dzīvi. Sarakstīta c. 198 — c. 203 gadu.[14]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Buell (1999), p. 10
  2. 2,0 2,1 Ferguson (1974), p. 13
  3. Westcott (1877), p. 560
  4. Ferguson (1974), p. 14
  5. Stromateis 1.1.11.2
  6. Eusebius, Eccl. Hist. 6.13.2; 6.6.1
  7. Ferguson (1974), p. 15
  8. Hägg (2006), p. 56-9. Formalizētas vadības un mantojuma proponenti norāda, ka Klements mantoja Pantaneja posteni kā skolas vadītājs, un pēc Klementa savukārt nāca Origēns; skat Itter (2009), pp. 9-10.
  9. Osborn (2008), pp. 19-24.
  10. Ferguson (1974), p. 16
  11. Eusebius, Eccl. Hist. 6.14.8
  12. Buell (1999), p. 11
  13. Osborn (2008), p. 5
  14. 14,0 14,1 14,2 Ferguson (1974), p. 17
  15. Droge (1989), p. 130
  16. 16,0 16,1 Droge (1989), p. 131
  17. 17,0 17,1 Ferguson (1974), p. 48