Pāriet uz saturu

Masturbācija

Vikipēdijas lapa
Sieviete masturbē, stimulējot vulvu
Vīrietis masturbē, stimulējot dzimumlocekli un sēklinieku maisiņu

Masturbācija (no latīņu: masturbari, iespējams no manu stuprare — 'apkaunot ar roku' vai manibus turbari — 'uzbudināt ar rokām'), arī masturbēšana, pašapmierināšanās jeb onānisms, ir seksuālas pašstimulācijas forma, kurā persona stimulē savus dzimumorgānus, lai panāktu seksuālo uzbudinājumu vai gūtu orgasmu.[1][2] Stimulācijai var izmantot rokas, ikdienas priekšmetus, seksa rotaļlietas vai, retos gadījumos, arī muti, stimulējot savus dzimumorgānus.[1] Kopā ar partneri veiktu masturbāciju — savstarpēji stimulējot vienam otru vai vērojot partnera pašstimulāciju — sauc par savstarpējo masturbāciju.[3]

Masturbācija ir izplatīta abu dzimumu vidū. Medicīnas speciālisti to uzskata par veselīgu un normālu seksuālās baudas daļu.[4] Nav konstatēta cēloņsakarība starp masturbāciju un jebkādiem psihiskiem vai fiziskiem traucējumiem.[5]

Masturbācija mākslā atspoguļota jau kopš aizvēstures laikiem. Reliģiju uzskati par to ir bijuši ļoti dažādi — no pilnīga aizlieguma līdz atbalstam. 18. un 19. gadsimtā Eiropas teologi un ārsti to raksturoja negatīvi, taču 20. gadsimtā šie tabu lielākoties izzuda.[6]

Etimoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Vārds masturbācija angļu valodā parādījās 18. gadsimtā no latīņu darbības vārda masturbari, kura izcelsme ir neskaidra. Pastāv vairākas hipotēzes: vārds varētu būt cēlies no *manu stuprare ('apkaunot ar roku'), kas laika gaitā pārveidojies, saistot ar turbare ('traucēt, uzbudināt'), vai arī no *mazdo — vārda dzimumloceklim, kas radniecīgs sengrieķu mézea ('dzimumorgāni').[7]

Alternatīvais apzīmējums onānisms cēlies no Bībeles personāža Onana vārda, lai gan Bībelē aprakstītā Onana rīcība patiesībā bija pārtrauktais dzimumakts (latīņu: coitus interruptus), nevis masturbācija — Onans atteicās radīt pēcnācējus sava mirušā brāļa sievai (1. Mozus grāmata 38:8–10).[8] Vācu valodā lietots arī apzīmējums Selbstbefriedigung ('pašapmierināšanās'), kas ir neitrālāks nekā onānisms. Pastāv arī daudzi sarunvalodas un vulgāri apzīmējumi.

Paņēmieni

[labot | labot pirmkodu]

Vispārīgi

[labot | labot pirmkodu]

Masturbācija ietver pieskaršanās dzimumorgāniem, to spiešanu, berzēšanu vai masēšanu ar rokām, pirkstiem vai pret priekšmetu, kā arī pirkstu vai priekšmetu ievadīšanu vagīnā vai anālajā atverē, un dzimumorgānu stimulēšanu ar elektrisku vibratoru.[1] Stimulēt var arī citas erogēnās zonas, piemēram, krūtsgalus. Bieži tiek izmantoti lubrikanti berzes samazināšanai.[9]

Pornogrāfijas skatīšanās vai lasīšana, seksuālās fantāzijas un erotiski stimuli var pastiprināt baudas sajūtu masturbācijas laikā. Atsevišķi cilvēki praktizē tā saukto edging jeb orgasma aizkavēšanu — stimulāciju pārtrauc tieši pirms orgasma, lai, atsākot, panāktu spēcīgāku orgasmu.[10]

Masturbācija sievietēm

[labot | labot pirmkodu]
Sieviete masturbē ar pirkstu (fingerings)

Visizplatītākais masturbācijas paņēmiens sievietēm ir vulvas, it īpaši klitora, stimulācija ar rādītājpirkstu vai vidējo pirkstu, vai abiem. Dažreiz pirkstus ievada vagīnā, lai stimulētu tās priekšējo sieniņu, kur atrodas G punkts.[11] Tāpat izmanto vibratorus, dildo un citas seksa rotaļlietas. Daudzas sievietes vienlaikus stimulē krūtis vai krūtsgalus.

Pētījumā Zviedrijā (2006) 69% sieviešu atzina, ka priekšroku dod klitorālai stimulācijai, 28% — klitorālas un vaginālās stimulācijas kombinācijai, un mazāk nekā 3% — tikai vaginālai masturbācijai.[12]

Citi paņēmieni ir vulvas berzēšana pret mīkstiem priekšmetiem (spilvenu, matraci), ritmiska augšstilbu sasprindzināšana, kā arī klitora un vulvas stimulēšana ar ūdens plūsmu dušā. Sievietes var panākt seksuālo uzbudinājumu arī ar kāju sakrustošanu un muskuļu sasprindzināšanu — pat publiski, citiem nemanot.[13] Atsevišķas sievietes spēj sasniegt orgasmu tikai ar gribas piepūli, bez fiziskas stimulācijas.

Seksa terapeiti mēdz ieteikt sievietēm masturbēt līdz orgasmam, lai uzlabotu seksuālo veselību un attiecības, kā arī izprastu savas erogēnās preferences.[14]

Masturbācija vīriešiem

[labot | labot pirmkodu]
Egona Šīles glezna Selbstbefriedigung (1911)

Visizplatītākais masturbācijas paņēmiens vīriešiem ir dzimumlocekļa turēšana brīvā satvērienā un rokas kustināšana augšup un lejup.[15] Stimulācija ietver arī priekšādiņas kustināšanu pār galviņu un frenuluma berzēšanu. Daži vīrieši ar brīvo roku pieskaras sēklinieku maisiņam, starpenim vai citām erogēnajām zonām. Bieži izmanto lubrikantus vai siekalas, lai samazinātu berzi.[15]

Eduāra Anrī Avrila ilustrācija no De figuris Veneris — vīrietis masturbē, vienlaikus nodojoties seksuālām fantāzijām

Prostatas masāža ir vēl viens paņēmiens, ko izmanto seksuālai stimulācijai. Prostatu dažkārt dēvē par "vīriešu G punktu" jeb P punktu. Daži vīrieši spēj panākt orgasmu, stimulējot prostatu ar labi ieeļļotu pirkstu vai dildo caur tūpļa atveri.[16] Šī stimulācija dažiem vīriešiem izraisa intensīvāku orgasmu nekā dzimumlocekļa stimulācija.

Retāk vīrieši masturbē, guļot uz vēdera un berzējot dzimumlocekli pret mīkstu virsmu, kas dažiem var būt saistīta ar paaugstinātu erektilā disfunkcijas risku.[17] Arī anālā masturbācija bez prostatas stimulācijas ir izplatīts paņēmiens.

Vīriešu masturbācija gandrīz vienmēr noslēdzas ar ejakulāciju. Vairums vīriešu ejakulē nepilnu divu minūšu laikā, daži orgasmu apzināti aizkavē baudas pastiprināšanai.

Savstarpējā masturbācija

[labot | labot pirmkodu]

Savstarpējā masturbācija ir seksuāla darbība, kurā divi vai vairāki cilvēki masturbē vienlaikus vai seksuāli stimulē viens otru, parasti ar rokām. To var praktizēt jebkuras seksuālās orientācijas cilvēki, un tā var būt daļa no petinga vai priekšspēles, kā arī alternatīva penetratīvam seksam.[3]

Savstarpējās masturbācijas formas:[18]

  • bezkontakta savstarpējā masturbācija — divi cilvēki masturbē viens otra klātbūtnē, bet nepieskaras viens otram;
  • kontakta savstarpējā masturbācija — viens cilvēks manuāli stimulē otru;
  • grupas masturbācija — vairāk nekā divi cilvēki masturbē viens otra klātbūtnē;
  • savstarpējā masturbācija kā priekšspēle — manuāla dzimumorgānu stimulācija, kas noved pie dzimumakta;
  • attālā savstarpējā masturbācija — ar interneta tehnoloģiju starpniecību starp cilvēkiem dažādās vietās.

Kad savstarpējo masturbāciju izmanto kā alternatīvu vaginālajam dzimumaktam, mērķis var būt nevainības saglabāšana vai grūtniecības riska novēršana.[19]

Izplatība

[labot | labot pirmkodu]
Masturbējošs zaļā mērkaķa tēviņš. Masturbācija plaši novērota dzīvnieku pasaulē.

Dažādos pētījumos aptuveni 90% vīriešu un 86% sieviešu atzinuši, ka regulāri masturbē. Alfreds Kinsijs 20. gadsimta 50. gadu pētījumos par ASV iedzīvotājiem konstatēja, ka 92% vīriešu un 62% sieviešu kaut reizi dzīvē ir masturbējuši.[20] Līdzīgus rezultātus parādīja nacionālais pētījums Lielbritānijā (2007): vecumā no 16 līdz 44 gadiem kaut reizi dzīvē bija masturbējuši 95% vīriešu un 71% sieviešu. Pēdējo četru nedēļu laikā bija masturbējuši 73% vīriešu un 37% sieviešu.[21] Merck Manual norāda, ka 97% vīriešu un 80% sieviešu ir masturbējuši, un vīrieši kopumā masturbē biežāk nekā sievietes.[22]

Daudzi atklāj masturbāciju jau agrīnā pubertātē: zēni vidēji 11–12 gadu vecumā, meitenes parasti vēlāk, bieži tikai vēlākā pusaudža vecumā. Masturbācija uzskatāma par normālu arī bērnu vecumā, pat agrīnā zīdaiņu periodā.[23][24] Pieaugušie masturbē vidēji no dažām reizēm mēnesī līdz dažām reizēm nedēļā, vīrieši ievērojami biežāk nekā sievietes.

Pretēji izplatītam pieņēmumam, ka cilvēki bez seksuālām attiecībām masturbē biežāk, vairāki pētījumi liecina par pozitīvu korelāciju starp masturbācijas biežumu un dzimumakta biežumu.[20] Kūns un Miterers norādīja: "Aptuveni 70% precēto sieviešu un vīriešu masturbē vismaz laiku pa laikam."[25]

Evolūcijas nozīme

[labot | labot pirmkodu]

Atkarībā no masturbācijas laika, sievietes orgasms laikposmā no vienas minūtes pirms līdz 45 minūtēm pēc dzimumakta var veicināt ieņemšanu, mainot apstākļus vagīnā, dzemdes kaklā un dzemdē. Ja sievietei bijis dzimumakts ar vairākiem vīriešiem, šāds orgasms var palielināt kāda konkrēta partnera spermatozoīdu priekšrocības.[26] Masturbācija arī aizsargā pret dzemdes kakla infekcijām, palielinot dzemdes kakla gļotu skābumu un izvadot atliekvielas.[27]

Masturbējot vīrietis izvada no dzimumceļiem vecu spermu ar zemu kustīgumu. Nākamajā ejakulācijā ir proporcionāli vairāk svaigu spermatozoīdu ar augstāku kustīgumu, kas palielina ieņemšanas izredzes dzimumakta laikā. Ja ar sievieti kopojies vairāk nekā viens vīrietis, spermatozoīdiem ar augstāku kustīgumu ir priekšrocība spermatozoīdu konkurencē.[28]

Ietekme uz veselību

[labot | labot pirmkodu]

Medicīnas konsenss ir, ka masturbācija ir veselīgs un psiholoģiski normāls ieradums.[4] Nav konstatēta cēloņsakarība starp masturbāciju un jebkādu garīgu vai fizisku slimību.[5] Saskaņā ar Merck Manual, "to uzskata par patoloģisku tikai tad, ja tā kavē uz partneri vērstai uzvedībai, tiek veikta publiski vai ir pietiekami kompulsīva, lai radītu ciešanas".[22]

Masturbēšana vienatnē ir praktiski brīva no seksuāli transmisīvo infekciju riska. Divu vai vairāku dalībnieku gadījumā risks saglabājas, bet ir zemāks nekā lielākajai daļai penetratīvā seksa formu.[29]

Ieguvumi

[labot | labot pirmkodu]

Masturbācija pusaudžu vidū veicina seksuālo impulsu pārvaldības spēju attīstību un ir nozīmīga fiziskajā un emocionālajā attīstībā pirms un pēc pubertātes.[30]

Savstarpējā masturbācija ļauj partneriem atklāt vienam otra baudas zonas — "karti uz viņu baudas centriem" — un nodrošina seksuālo apmierinājumu, kad dzimumakts ir neērts vai nepraktisks.[31] Tiek uzskatīts, ka masturbācija var atvieglot depresiju un paaugstināt pašvērtējuma sajūtu.[32]

2003. gadā Austrālijas pētnieku grupa Greijema Džailsa vadībā konstatēja, ka vīrieši, kas bieži masturbēja, retāk attīstīja prostatas vēzi, lai gan tiešu cēlonību pierādīt neizdevās.[33] Plašāks 2016. gada pētījums apstiprināja, ka regulāra ejakulācija ievērojami samazina prostatas vēža risku visās vecuma grupās.[34]

1997. gadā publicēts pētījums konstatēja apgrieztu saistību starp orgasmu biežumu un nāvi no išēmiskās sirds slimības — orgasmu skaita pieaugums par 100 gadā saistīts ar riska samazinājumu par 36%.[35]

Seksuālais orgasms atstāj cilvēku atslābinātā un apmierinātā stāvoklī, kam bieži seko miegainība. 2019. gada pētījums liecina, ka masturbācija, it īpaši ar orgasmu, var uzlabot miega kvalitāti.[36]

Riski

[labot | labot pirmkodu]

Masturbācija ir kopumā droša, un komplikācijas ir retas.[37] Problēmas, ja tās rodas, parasti ir saistītas ar metodi vai pamatā esošām psihiskām slimībām.

Priekšmetu ievadīšana urīnizvadkanālā vai taisnajā zarnā var radīt traumas vai svešķermeņu iestrēgšanu.[38] Netipiski masturbācijas paņēmieni, piemēram, masturbēšana guļot uz vēdera vai kāju saspiešana, ir saistīti ar augstāku erektilās disfunkcijas risku.[39]

Vīrietim, kura dzimumloceklis dzimumakta vai masturbācijas laikā tiek traumēts, retos gadījumos var rasties dzimumlocekļa plīsums vai Peironī slimība.[40] Nelielai daļai vīriešu pēc katras ejakulācijas rodas pēcorgasma slimības sindroms (POIS), kas izraisa stipras muskuļu sāpes un citus simptomus, kas var ilgt līdz pat nedēļai.[41]

Kompulsīva masturbācija (neapvaldāma tieksme masturbēt) var liecināt par emocionālām problēmām, kam nepieciešama speciālista palīdzība.[42] Līdztekus citiem faktoriem pārmērīga masturbācija var būt arī seksuālas vardarbības indikators.[43]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Senie laiki

[labot | labot pirmkodu]
Sengrieķu krātere (ap 560.–550. g. p.m.ē.) ar masturbējoša satīra attēlu

Dzimumorgānu pašstimulācija atspoguļota aizvēstures akmens laikmeta klinšu gleznojumos visā pasaulē. Jau no senākajiem laikiem seno šumeru attieksme pret seksualitāti bija ļoti brīva.[44] Šumeri plaši uzskatīja, ka masturbācija vairo seksuālo potenci gan vīriešiem, gan sievietēm, un to bieži praktizēja gan vienatnē, gan ar partneriem. Šumeru mitoloģijā dievs Enki ar masturbācijas palīdzību radīja Tigras un Eifratas upes, ejakulējot to tukšajās gultnēs.[45]

Senajā Ēģiptē dievības masturbācija arī tika uzskatīta par radīšanas aktu — dievs Atums bija radījis Visumu, masturbējot līdz ejakulācijai.[46]

Senajā Grieķijā masturbāciju uzskatīja par normālu un veselīgu citu seksuālo izpriecu aizstājēju.[47] Informācija par masturbāciju seno grieķu kultūrā galvenokārt nāk no saglabājušamies Aristofana komēdijām un sengrieķu keramikas gleznojumiem, kuros satīri bieži attēloti masturbējoši. Diogēns no Sinopes, 4. gadsimta p.m.ē. kiniķu filozofs, bieži masturbēja publiski, kas uzskatīts par skandalozu. Uz pārmetumiem viņš atbildēja: "Kaut arī vēderu varētu tā paberzt, lai remdētu izsalkumu!"[48]

Starp austrumu tradīcijām — daži daoisma un tradicionālās ķīniešu medicīnas skolotāji uzskata, ka vīriešu masturbācija ar ejakulāciju samazina ci (dzīvības enerģijas) līmeni, taču sievietēm nerada kaitējumu.

18. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]
Samuēla Ogista Tiso Versuch von denen Krankheiten, welche aus der Selbstbeflekung entstehen (1760) titullapa

Pirms 1712. gada onānisms nebija īpaši aktuāla problēma. Pirmais teksts, kas konsekventi un specifiski saistīja vārdu "onānisms" ar masturbāciju, bija 1716. gadā Londonā izplatīts pamflets Onania, or the Heinous Sin of Self-Pollution ('Onānija jeb briesmīgais pašapgānīšanās grēks'), kas, iespējams, bija šarlatāna Džona Mārtena sacerēts. Tajā tika apgalvots, ka pārmērīga masturbācija izraisa dažādas slimības, piemēram, bakas un tuberkulozi.[49] Pamflets tika tulkots visās eiropiešu valodās un guva plašu izplatību. Pat ievērojami Apgaismības pārstāvji pieņēma tā apšaubāmās tēzes — Denī Didro iekļāva šīs idejas savā Enciklopēdijā.

1743.–1745. gadā britu ārsts Roberts Džeimss savā Medicīnas vārdnīcā norādīja, ka masturbācija "izraisa vispostošākos un praktiski neārstējamos traucējumus". 1760. gadā Lozannas ārsts Samuels Ogists Tiso publicēja savu darbu L'Onanisme — visaptverošu medicīnisku traktātu par masturbācijas it kā kaitīgajām sekām, kas kļuva par nozīmīgu tekstu, lai gan tā idejas mūsdienās uzskatāmas par spekulatīvām.

Imanuels Kants savā darbā Tikumu metafizikas pamatojums (1797) masturbāciju raksturoja kā tikumības likuma pārkāpumu. Viņš argumentēja, ka "šāda nedabiska dzimumīpašības lietošana" ir "pienākuma pret sevi pārkāpums" un ka cilvēks šādi atsakās no savas personības, lietojot sevi tikai kā līdzekli dzīvniecisko dziņu apmierināšanai.[50] 20. un 21. gadsimta ētiķi šos argumentus noraidīja kā kļūdainus.[51]

19. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]
Korsete masturbācijas novēršanai (Francija, ap 1815. gadu)

1838. gadā Žans Eskirols savā darbā Des Maladies Mentales pasludināja, ka masturbācija "visās valstīs atzīta par ārprāta cēloni".[52] Tā laika medicīnas literatūrā tika aprakstītas arī invazīvākas procedūras — elektrošoks, infibulācija, ierobežojošas ierīces kā šķīstības jostas un spaidu krekli, kauterizācija un, kā galējais līdzeklis, ķirurģiska dzimumorgānu izņemšana.

Medicīnas attieksme sāka mainīties 19. gadsimta beigās, kad Heveloks Eliss savā fundamentālajā 1897. gada darbā Studies in the Psychology of Sex apšaubīja Tiso pieņēmumus.[53]

Apgraizīšana dažkārt tika izmantota kā masturbācijas prevencija, un vēl 20. gadsimta 50. gados atsevišķas anglofonās pediatrijas rokasgrāmatas to ieteica kā atturošu līdzekli pret masturbāciju.[54]

20. un 21. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]
Mihāls fon Zihi. Onanie (1911)

1905. gadā Zigmunds Freids savā "Trīs esejas par seksualitātes teoriju" pievērsās masturbācijai, saistot to ar atkarību izraisošām vielām. Viņš aprakstīja zīdaiņu, bērnu un pusaudžu masturbāciju. Freids uzskatīja masturbāciju par iespējamu neirastenijas cēloni un "pirmatkarību", kuras vietā vēlāk stājas citas atkarības.[55]

Alfreds Kinsijs 20. gadsimta 40.–50. gados ar saviem pētījumiem (Kinsija ziņojumi) pierādīja, ka masturbācija ir instinktīva uzvedība abiem dzimumiem. 1961. gadā The Encyclopedia of Sexual Behavior pasludināja masturbāciju par normālu un veselīgu jebkurā vecumā.[56] ASV masturbācija nav bijusi diagnosticējams traucējums kopš DSM II (1968).[57]

Tomass Sass 1973. gadā raksturoja zinātniskā konsensa maiņu: "Masturbācija: cilvēces primārā seksuālā aktivitāte. Deviņpadsmitajā gadsimtā tā bija slimība; divdesmitajā tā ir ārstniecības līdzeklis."[58]

20. gadsimta 80. gados Mišels Fuko argumentēja, ka masturbācijas tabu ir "vecāku veikta bērnu seksuālās aktivitātes izvarošana". Tomēr 1994. gadā ASV ģenerālķirurģe Džoiselīna Eldersa, kas ieteica pieminēt masturbāciju skolu seksuālās izglītības programmās kā drošu un veselīgu praksi, tika spiesta atkāpties no amata.[59]

21. gadsimtā gan prakses, gan kultūras uzskati turpina attīstīties, daļēji pateicoties digitālo tehnoloģiju ietekmei. Digitālās fotogrāfijas un tiešraides video ļauj dalīties ar masturbācijas pieredzi vai nu publiskā formātā (piemēram, tīmekļkameru modeļu uzstāšanās), vai starp tālattiecību partneriem.[60]

Uzskati par masturbāciju

[labot | labot pirmkodu]

Stigma

[labot | labot pirmkodu]

Neskatoties uz plašajiem zinātniskajiem pierādījumiem, ka masturbācija ir veselīga un izplatīta prakse,[22][4] stigma joprojām pastāv. 1994. gada pētījumā puse pieaugušo sieviešu un vīriešu, kas masturbēja, atzina, ka izjūt vainas sajūtu.[61] 2013. gadā ASV Sandjego 14 gadus vecs pusaudzis Metjū Bērdets izdarīja pašnāvību pēc tam, kad klasesbiedrs slepeni nofilmēja viņu masturbējam tualetē un publicēja video.[62]

Veicināšana

[labot | labot pirmkodu]

2009. gadā Apvienotās Karalistes Nacionālais veselības dienests Šefīldā izdeva brošūru ar saukli "Orgasms dienā tur ārstu prom", popularizējot masturbāciju kā veselības veicināšanas līdzekli. Brošūras autori argumentēja, ka eksperti pārāk ilgi koncentrējušies uz "drošu seksu" un noturīgām attiecībām, ignorējot galveno iemeslu, kāpēc cilvēki nodarbojas ar seksu — baudu.[63]

Tajā pašā gadā Spānijas reģions Estremadura uzsāka 14 000 eiro vērtu programmu, lai veicinātu "seksuālu sevis izpēti un pašbaudas atklāšanu" 14–17 gadus veciem jauniešiem, ar saukli "Bauda ir tavās rokās".[64]

2016. gada pārskata darbā secināja, ka droša, mērena masturbācija ir labvēlīga sirds veselībai un samazina nopietnu kardiovaskulāru slimību risku.[65]

Reliģiskie uzskati

[labot | labot pirmkodu]
Khadžurāho tempļa reljefs (Madhja Pradēša, Indija) — pāris seksuālā apskāvienā, abās pusēs vīrietis un sieviete masturbē

Reliģiju uzskati par masturbāciju ir ļoti dažādi — no pilnīga aizlieguma līdz atbalstam un pat veicināšanai.

Jūdaisms — Tora un tās interpretācija caur Talmūdu tieši un nepārprotami neaizliedz masturbāciju. Sēklas izliešana tiek uzskatīta par rituālu nešķīstību (nevis grēku), kas prasa rituālu mazgāšanos un gaidīšanu līdz nākamajam vakaram. Tomēr Kicur Šulhan Aruhs (1834) norāda: "Ir aizliegts veltīgi izšķiest sēklu. Tas ir noziedzīgāk par jebkuru citu Toras pārkāpumu."

Kristietība — Katoļu baznīca masturbāciju uzskata par "pēc savas būtības smagu nesakārtotu rīcību", kas ir smags pārkāpums pret šķīstību, lai gan pastorālajā praksē tiek ņemti vērā faktori kā "afektīva nebriedums, iesakņojušos ieradumu spēks un trauksmes stāvokļi", kas var mazināt morālo vainu. Vācijas evaņģēliskā baznīca tiešsaistes konsultācijās norāda, ka seksualitāte ir Dieva dāvana, kas jāizmanto, nekaitējot citiem — un masturbācija nekaitē nevienam.[66]

Islāms — islāma tiesībās masturbācija pieaugušajiem vīriešiem ir aizliegta, ar nelieliem izņēmumiem. Sunnītu un šiītu tradīcijās aizlieguma pakāpe atšķiras: šiītiem masturbācija aizliegta pilnībā, bet sunnītu hanafītu un hanbalītu skolās atsevišķos gadījumos tā var būt pieļaujama, piemēram, pēc neveiksmīgām laulības attiecībām.[67]

Daoisms — atšķirībā no daudzām citām reliģijām daoisms masturbācijai nepiedēvē "grēka" statusu, tomēr kritiski vērtē vīriešu masturbāciju ar ejakulāciju, jo tā izšķiežot sēklu, samazinot ci (dzīvības enerģiju). Savukārt bez ejakulācijas veikta masturbācija tiek uzskatīta par ķermenim labvēlīgu.[68]

Tiesiskais regulējums

[labot | labot pirmkodu]

Masturbācijas tiesiskais statuss vēstures gaitā mainījies no pilnīga aizlieguma līdz gandrīz neierobežotai pieņemšanai. 17. gadsimta puritāņu kolonijā Ņūheivena (Konektikuta) masturbētāji varēja saņemt nāvessodu.[69] Mūsdienās masturbācija sabiedriskā vietā ir nelikumīga vairumā valstu. Apvienotajā Karalistē tā aizliegta ar 1847. gada Pilsētu policijas klauzulu likuma 28. pantu, un sods var sasniegt 14 dienu cietumsodu.[70] ASV likumi atšķiras pa štatiem. 2013. gadā Zviedrijā vīrietis, kas publiski masturbēja pludmalē, tika attaisnots, tiesai atzīstot, ka viņa darbība nebija vērsta pret konkrētu personu.[71]

Masturbācija dzīvnieku pasaulē

[labot | labot pirmkodu]

Masturbācija plaši novērota daudzu sugu dzīvnieku vidū — gan nebrīvē, gan savvaļā, gan tēviņiem, gan mātītēm.[72] Tā konstatēta kaķiem, suņiem, pērtiķiem, vaļiem, sikspārņiem, aitām, briežiem, degunradžiem, mežacūkām un pat putniem un rāpuļiem. Atsevišķas sugas izgatavo rīkus masturbācijai.[73]

Tēviņu masturbācija ar ejakulāciju aizsargā pret seksuāli transmisīvām infekcijām, jo tīra urīnizvadkanālu, un nodrošina vecās spermas ar zemu kustīgumu aizvākšanu. Tēviņu masturbācija bez ejakulācijas sniedz priekšrocības zemāka ranga tēviņiem, kas pārošanās gadījumā var ejakulēt ātrāk. Tāpēc tā ir biežāk novērojama primātu sugās ar izteiktu tēviņu konkurenci.[74]

Populārajā kultūrā

[labot | labot pirmkodu]
Gustava Klimta 1916. gada glezna "Sēdošā sieviete"

Masturbācija daudzkārt atspoguļota literatūrā, mūzikā, filmās un televīzijā. Viens no agrīnākajiem literārajiem piemēriem ir 1858. gada skolas romāns Eric, or, Little by Little, kas bija netiešs traktāts pret masturbāciju. Iespējams, slavenākais literārais atveidojums ir "Nausikā" epizode Džeimsa Džoisa romānā Uliss.

Populārajā mūzikā masturbācijai veltītas daudzas dziesmas, tostarp Divinyls — I Touch Myself, Green Day — Longview, Sindija Lopere — She Bop un Heilija Steinfelda — Love Myself. Televīzijā slavens piemērs ir seriāla Seinfeld epizode "Sacensība" (The Contest), kurā galvenie varoņi sacenšas, kurš visilgāk izturēs bez masturbācijas — vārds "masturbācija" epizodē ne reizi netiek lietots, izmantojot vienīgi eifēmismus.

Starp agrīnajām pornogrāfiskajām filmām Am Abend (1910), kas glabājas Kinsija institūtā, sākas ar sievietes masturbācijas ainu.[75]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 «Masturbation – Is Masturbation Normal or Harmful? Who Masturbates? Why Do People Masturbate?». WebMD. 2010-03-04. Skatīts: 2011-08-17.
  2. ↑ Justin J. Lehmiller. The Psychology of Human Sexuality. 2nd ed. John Wiley & Sons, 2017, p. 402. ISBN 978-1-119-16470-8
  3. 1 2 C. E. Bruess, E. Schroeder. Sexuality Education Theory And Practice. Jones & Bartlett Publishers, 2013, p. 151. ISBN 978-1-4496-4928-9
  4. 1 2 3 Dennis Coon, John O. Mitterer. Introduction to Psychology: Gateways to Mind and Behavior. 14th ed. Cengage Learning, 2014, p. 363. ISBN 978-1-305-54500-7
  5. 1 2 Eli Coleman. Masturbation as a Means of Achieving Sexual Health. Routledge, 2012, p. 7. ISBN 978-0-7890-2047-5
  6. ↑ (latviski) «Onānisms». seksologija.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-08-17. Skatīts: 2010-06-14.
  7. ↑ Peter Dally. The Fantasy Factor. George Weidenfeld and Nicolson Limited, 1975, p. 135. ISBN 978-0-297-76945-3
  8. ↑ «Onanism | Search Online Etymology Dictionary». Etymonline.com. Skatīts: 2022-03-23.
  9. ↑ «5 great reasons to use lube the next time you're getting intimate». International Planned Parenthood Federation. 2019-05-10. Skatīts: 2021-11-01.
  10. ↑ «The Stop-And-Go Masturbation Technique for Men and Women». 2004-03-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-01. Skatīts: 2012-01-15.
  11. ↑ Barbara Keesling. Beyond Orgasmatron. Psychology Today, 1999.
  12. ↑ Kerstin S. Fugl-Meyer u.c. On Orgasm, Sexual Techniques, and Erotic Perceptions in 18- to 74-Year-Old Swedish Women. The Journal of Sexual Medicine, 2006, vol. 3, nr. 1, pp. 56–68.
  13. ↑ Anne Koedt. The Myth of the Vaginal Orgasm. Chicago Women's Liberation Union, 1970.
  14. ↑ «Your Guide to Masturbation». WebMD / The Cleveland Clinic Department of Obstetrics and Gynecology. 2006-02. Skatīts: 2006-07-29.
  15. 1 2 Robert L. Crooks, Karla Baur. Our Sexuality. Cengage Learning, 2010. ISBN 978-0-495-81294-4
  16. ↑ Martha Rosenthal. Human Sexuality: From Cells to Society. Cengage Learning, 2012, pp. 133–135. ISBN 978-0-618-75571-4
  17. ↑ «Prone masturbation a threat?». Indiana Daily Student. Skatīts: 2017-03-30.[novecojusi saite]
  18. ↑ «Mutual Masturbation». 2006-06-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-05-22. Skatīts: 2010-08-07.
  19. ↑ Laura M. Carpenter. Virginity Lost: An Intimate Portrait of First Sexual Experiences. NYU Press, 2005. ISBN 978-0-8147-1652-6
  20. 1 2 «The Kinsey Institute – Kinsey Study Data [Research Program]». 2011-03-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-03-06. Skatīts: 2019-10-11.
  21. ↑ Makeda Gerressu et al. Prevalence of Masturbation and Associated Factors in a British National Probability Survey. Archives of Sexual Behavior, 2008, vol. 37, nr. 2, pp. 266–278.
  22. 1 2 3 «Overview of Sexuality – Special Subjects». Merck Manuals Professional Edition. 2021-04. Skatīts: 2021-09-17.
  23. ↑ Sara Laule, MD, ed. Masturbation and Young Children. CS Mott Children's Hospital, University of Michigan Health, 2020.
  24. ↑ David B. Jacoby, Robert M. Youngson. Encyclopedia of Family Health. Marshall Cavendish, 2004, vol. 9, p. 1162. ISBN 978-0-7614-7486-9
  25. ↑ Dennis Coon, John O. Mitterer, Tanya S. Martini. Introduction to Psychology: Gateways to Mind and Behavior. 16th ed. Cengage Learning, 2021, p. 360. ISBN 978-0-357-37149-7
  26. ↑ Robin Baker. Sperm Wars: The Science of Sex. Diane Books, 1996. ISBN 978-0-7881-6004-2
  27. ↑ Robin R. Baker, Mark A. Bellis. Human sperm competition: Ejaculate manipulation by females and a function for the female orgasm. Animal Behaviour, 1993, vol. 46, nr. 5.
  28. ↑ Todd K. Shackelford, Aaron T. Goetz. Adaptation to Sperm Competition in Humans. Current Directions in Psychological Science, 2007, vol. 16, nr. 1, pp. 47–50.
  29. ↑ «Is Masturbation Good For You?». www.plannedparenthood.org. Skatīts: 2019-04-28.
  30. ↑ Parul Datta. Pediatric Nursing. Jaypee Brothers Medical Publishers, 2007, p. 189. ISBN 978-81-8061-970-0
  31. ↑ Chris Daniels, Jes Levatter. Masturbation key to healthy, functional sexual relationships. The Badger Herald, 2007.
  32. ↑ Ken R. Wells. Masturbation. In: The Gale Encyclopedia of Children's Health. Gale, 2005, vol. 3, p. 1148.
  33. ↑ G. G. Giles et al. Sexual factors and prostate cancer. BJU International, 2003, vol. 92, nr. 3, pp. 211–216.
  34. ↑ Jennifer R. Rider et al. Ejaculation Frequency and Risk of Prostate Cancer: Updated Results with an Additional Decade of Follow-up. European Urology, 2016, vol. 70, nr. 6, pp. 974–982.
  35. ↑ George Davey Smith, Stephen Frankel, John Yarnell. Sex and death: are they related? Findings from the Caerphilly cohort study. BMJ, 1997, vol. 315, nr. 7123, pp. 1641–1644.
  36. ↑ Michele Lastella et al. Sex and Sleep: Perceptions of Sex as a Sleep Promoting Behavior in the General Adult Population. Frontiers in Public Health, 2019, vol. 7, article 33.
  37. ↑ «Is Masturbation Healthy?». www.plannedparenthood.org. Skatīts: 2023-10-26.
  38. ↑ Seung Jin Moon et al. Unusual Foreign Bodies in the Urinary Bladder and Urethra Due to Autoerotism. International Neurourology Journal, 2010, vol. 14, nr. 3, pp. 186–189.
  39. ↑ Chunlin Wang et al. The Association Between Atypical Masturbation and Male Sexual Dysfunction. Archives of Sexual Behavior, 2024, vol. 53, nr. 8, pp. 3165–3172.
  40. ↑ Ken R. Wells. Masturbation. In: The Gale Encyclopedia of Children's Health. Gale, 2005, vol. 3, p. 1150.
  41. ↑ «Postorgasmic illness syndrome». Genetic and Rare Diseases Information Center (GARD). National Institutes of Health. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-05. Skatīts: 2015-07-30.
  42. ↑ «Masturbation». University of Pennsylvania Office of Health Education. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-08-20. Skatīts: 2011-05-29.
  43. ↑ John E. B. Myers. Myers on Evidence in Child, Domestic and Elder Abuse Cases. Aspen Publishers, 2005, p. 385. ISBN 978-0-7355-5668-3
  44. ↑ Sarah Dening. The Mythology of Sex. Macmillan, 1996, Chapter 3. ISBN 978-0-02-861207-2
  45. ↑ Gwendolyn Leick. Sex and Eroticism in Mesopotamian Literature. Routledge, 2013, p. 32. ISBN 978-1-134-92074-7
  46. ↑ Richard H. Wilkinson. The Complete Gods and Goddesses of Ancient Egypt. Thames and Hudson, 2003, pp. 17–18, 99. ISBN 0-500-05120-8
  47. ↑ Jennie Rosenfeld. Talmudic Re-readings: Toward a Modern Orthodox Sexual Ethic. City University of New York, 2008, p. 133.
  48. ↑ James Miller. Examined Lives: From Socrates to Nietzsche. Farrar, Straus and Giroux, 2011, p. 80. ISBN 978-1-4299-5716-8
  49. ↑ Alexander Monea. The Digital Closet: How the Internet Became Straight. The MIT Press, 2022, p. 41. ISBN 978-0-262-36913-8
  50. ↑ Immanuel Kant. The Metaphysics of Morals. Cambridge University Press, 1996, p. 179. ISBN 978-0-521-56673-5
  51. ↑ Stephen Buckle. Natural Law. In: Peter Singer, ed. A Companion to Ethics. Wiley, 2013, pp. 171–174.
  52. ↑ E. H. Hare. Masturbatory Insanity: the History of an Idea. Journal of Mental Science, 1962, vol. 108, nr. 452, pp. 1–25.
  53. ↑ Jean Stengers, Anne van Neck. Masturbation: the history of a great terror. Palgrave Macmillan, 2001, pp. 132–133. ISBN 978-0-312-22443-1
  54. ↑ Robert Darby. The Masturbation Taboo and the Rise of Routine Male Circumcision: A Review of the Historiography. Journal of Social History, 2003, vol. 36, nr. 3, pp. 737–757.
  55. ↑ David Bennett. Burghers, Burglars, and Masturbators: The Sovereign Spender in the Age of Consumerism. New Literary History, 1999, vol. 30, nr. 2, pp. 269–294.
  56. ↑ Lester W. Dearborn. Autoerotism. In: Albert Ellis, Albert Abarbanel, eds. The encyclopedia of sexual behavior. Hawthorn Books, 1961, p. 209.
  57. ↑ David J. Ley. The Myth of Sex Addiction. Rowman & Littlefield, 2014, p. 12. ISBN 978-1-4422-1305-0
  58. ↑ Thomas S. Szasz. The Second Sin. Routledge & Kegan Paul, 1974, p. 10. ISBN 978-0-7100-7757-8
  59. ↑ «JackinLibrary: Joycelyn Elders». Jackinworld.com. Skatīts: 2014-08-25.
  60. ↑ «Love in the 21st Century – Episode Guide». channel4.com. 2009-06-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-06-16. Skatīts: 2018-10-28.
  61. ↑ Edward O. Laumann et al. The social organization of sexuality: Sexual practices in the United States. University of Chicago Press, 1994, p. 85.
  62. ↑ Peter Scowen. We need to talk about masturbation, the last great sexual taboo. The Globe and Mail.
  63. ↑ Roya Nikkhah. NHS tells school children of their 'right' to 'an orgasm a day'. Telegraph.co.uk, 2009.
  64. ↑ Giles Tremlett. Spanish region takes hands-on approach to sex education. The Guardian, 2009-11-12.
  65. ↑ Ricardo Stein, Aline Sardinha, Claudio Gil S. Araújo. Sexual Activity and Heart Patients: A Contemporary Perspective. Canadian Journal of Cardiology, 2016, vol. 32, nr. 4, pp. 410–420.
  66. ↑ Maike Weiß. Ist es für Gott okay, wenn ich mich selbst befriedige? fragen.evangelisch.de.
  67. ↑ «Urteil über Masturbation (Selbstbefriedigung)». Islam Fatwa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-08-03.
  68. ↑ Stephen T. Chang. Das Tao der Sexualität. Genf, 1992, pp. 87 ff. ISBN 3-7205-1701-2
  69. ↑ Lawrence James. The Rise and Fall of the British Empire. St. Martin's Griffin, 1997, p. 41. ISBN 978-0-312-16985-5
  70. ↑ Masturbation laws around the world: the penal code. The Guardian, 2013-09-19.
  71. ↑ Adam Withnall. Swedish court rules that it is 'okay' to masturbate in public. The Independent, 2013-09-19.
  72. ↑ Bruce Bagemihl. Biological Exuberance: Animal Homosexuality and Natural Diversity. St. Martin's Press, 1999. ISBN 978-0-312-19239-6
  73. ↑ Bagemihl, 1999.
  74. ↑ Matilda Brindle et al. The evolution of masturbation is associated with postcopulatory selection and pathogen avoidance in primates. Proceedings of the Royal Society B, 2023, vol. 290, nr. 2000.
  75. ↑ Jon Lewis. Hollywood V. Hard Core. NYU Press, 2002, p. 196. ISBN 978-0-8147-5143-5
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Masturbācija&oldid=4418545"