Pāriet uz saturu

Ernests Karlsbergs

Vikipēdijas lapa
Ernests Karlsbergs
Ernests Karlsbergs (1910)
Ernests Karlsbergs (1910)
Personīgā informācija
Dzimis 1861. gada 11. martā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vandzenes pagasts, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1922. gada 24. februārī (60 gadi)
Valsts karogs: Latvija Vandzenes pagasts, Talsu apriņķis, Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Frīdis Karlsbergs, Anna Vilhelmīne Elizabete Karlsberga (dz. Erdmane)
Dzīvesbiedre Aleksandra Karlsberga (dz. Ļebedeva)[1]
Militārais dienests
Dienesta pakāpe
apakšpulkvedis
Dienesta laiks 1880 — 1906
Valsts Karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība 1905. gada revolūcija Latvijā
Krievijas—Japānas karš
Izglītība Rīgas kājnieku junkurskola
Cits darbs Krievijas Impērijas Valsts Domes deputāts

Ernests Karlsbergs (1861. gada 11. marts1922. gada 24. februāris) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, Krievijas Impērijas armijas apakšpulkvedis, Krievijas Impērijas Valsts Domes III sasaukuma deputāts no Kurzemes guberņas.

Dzīvesgājums

[labot | labot pirmkodu]

Dzimis 1861. gada 11. martā Vandzenes pagasta "Laukgaļu" zemnieka (saimnieka) Frīža (Frīdriha) Karlsberga un Annas Vilhelmīnes Elizabetes (dzimušas Erdmanes) ģimenē.[2][3] 1878. gadā absolvēja Talsu pilsētas skolu.[1] 1880. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas Impērijas armijā, dienēja 116. Malojaroslavecas kājnieku pulkā Rīgā.[4] 1883. gadā absolvēja Rīgas kājnieku junkurskolupodpraporščiks. 1884. gadā tika paaugstināts par podporučiku un dienēja 24. rezerves kadra bataljonā. 1888. gadā tika paaugstināts par poručiku. No 1891. gada vairākus gadus dienēja Bobruiskā.[4] 1893. gadā tika paaugstināts par štabskapteini. No 1902. gada kapteiņa dienesta pakāpē dienēja 232. kājnieku rezerves bataljonā Permā.[5] No 1905. gada janvāra līdz septembrim izgāja speciālus sagatavošanas kursus Virsniecības strēlniecības skolā Pēterburgā,[6] ko pabeidza ar izcilību.

1905. gada revolūcijas laikā Latvijā vadīja soda ekspedīcijas. Pateicoties savam taktam un aukstasinībai, viņš spēja izpildīt pavēlniecības rīkojumus bez asinsizliešanas.[7] Vēlāk piedalījās Krievijas—Japānas karā. 1906. gadā viņš bija apgādes nodaļas priekšnieks karaspēka daļām, kas atgriezās no Tālajiem Austrumiem uz Sizraņas staciju. Tajā pašā gadā atvaļinājās no armijas apakšpulkveža pakāpē un saimniekoja dzimtas mājās "Laukgaļos" Vandzenes pagastā.[7][8]

1907. gadā Karlsbergu ievēlēja Krievijas Valsts domē no Kurzemes guberņas.[9] Karlsberga ievēlēšana izraisīja lielu kritiku latviešu sabiedrībā un viņam tika pārmests politiskais pieredzes trūkums, bezdarbība un latviešu valodas zināšanu trūkums.[1]

1908. gada vasarā Karlsbergs atbildēja uz uzbrukumiem, kas tika vērsti pret viņu latviešu presē:[1]

1905.-tais gads ir vēju sējis, un man tagad, še Taurinas [Taurijas] pilī, ir tā vētra jāpļauj un jāpļauj vien — vienīgam, jo līdz šim, iekš tiem astoņiem mēnešiem, neesmu nekādas ziņas, nekādas vēlēšanas, jeb padomus dabojis, bet jā gan, kādas—nekādas vēstules, pilnas ar rupjībām un draudiem, iesākumā daboju diezgan pulku.[..] varu jums atgādināt uz tam, ko ir, un ko varēja darīt valsts domes locekļi no baltijas pirmā un otrā domē, kurās viņi bija lielā, lielā vairumā? Pie tam, laikam jums ir zināms, kā uz mums latviešiem pēc 1905.-to gadu tiek skatīts vispārīgi, un pēc otras domas atlaišanas it īpaši?! Un kad tas jums ir zināms un saprotams, tad laikam domājams, ka uzdevums ir man še grūts un it īpaši grūts tanī ziņā, ka no latviešu puses piepalīdzība nav, bet tikai pārmešanas vien bez kādas pamatas.[1]

Neskatoties uz pārmetumiem par latviešu valodas nezināšanu ilgā Krievijas Impērijas armijas dienesta dēļ, kas bija raksturīgs arī citiem augstākiem Krievijas Impērijas armijas latviešu virsniekiem, Karlsbergs latviešu valoda prata, lai gan novecojušā formā. 1908. gada oktobrī Liepājas latviešu presē tika atreferēta viņa intervija Rīgas krievu presē:[5]

Kas zīmējās uz manu izaudzināto valodas neprašanu, kuru tā izklieguši mani tautieši no kreisā lēģera, tad es tā nenoliedzu.

Pa latviski es runāju un rakstu tā, kā runāja un rakstīja latvieši 30 gadus atpakaļ, kad es še dzīvoju un mācījos Rīgas junkuru skolā. Tad bija cita pareizrakstība un tika lietoti tikai latviešu tautiski vārdi, visas tautas darījums. Pa šo laiku ir izgudrojuši, labāk sakot, izkaluši daudz jaunu vārdu, kuri varbūt nekad nepaliks par visu latviešu īpašumu, vārdu, kuri pārāk atšķiras no tādām tautas darījumu pērlēm kā dziesmas, pasakas, teikas. Šo mūsu tautas garam svešo jauninājumu es neatzīstu. Tāpēc tās dusmas un uzbrukumi...[5]

Laikraksts "Rīgas Apskats" komentēja Karlsberga atbildi šādi:[5]

Kā redzams, Karlsbergs ne domāt nedomā attiekties no valsts domnieka amata, kā to .. viņam izteica daži laikraksti. Bet uz Karlsberģi taču velti runāt caur laikrakstiem, jo viņš jau šo laiku valodas nesaprot un tādēļ gan laikam neviena laikraksta nelasa. Būtu labāk šie laikrakstu līdzstrādnieki nogājuši pie Karlsberga un mēģinājuši personīgi viņam iestāstīt viņa nederīgumu! Bet nezin vis, vaj arī tādu valodu saprastu šī "pērle", kuru cēluši dienas gaismā Talsu apriņķa saimnieki tādu, kāda viņa izskatījusies priekš 30 gadiem.[5]

Viņš nepiederēja nevienai politiskajai partijai. Amatā atradās līdz sava termiņa beigām 1912. gada jūnijā. Pēc termiņa beigām nekandidēja IV Valsts Domes vēlēšanās un atgriezās dzimtas mājās "Laukgaļos" Vandzenes pagastā.

Pēc vēsturnieka Ērika Jēkabsona domām, neskatoties uz bargo kritiku un politiskās pieredzes trūkumu, Kalsbergs apzinīgi centās aizstāvēt latviešu zemniecības intereses Valsts Domē.[1]

Miris 1922. gada 24. februārī.[1]

Apbalvojumi

[labot | labot pirmkodu]
  • Svētā Staņislava ordenis, 3. šķira
  • Svētās Annas ordenis, 3. šķira

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • Jēkabsons, Ē., Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse - 1914. gads, Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2022. ISBN 978-9934-18-872-5