Jānis Goldmanis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Goldmanis
Jānis Goldmanis.jpg
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
Amatā
1918. gada 21. decembris — 1919. gada 13. jūlijs
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Kārlis Ulmanis
Latvijas Republikas apsardzības ministrs
Amatā
1920. gada 16. decembris — 1921. gada 18. jūnijs
Priekštecis Ēriks Mārtiņš Feldmanis
Pēctecis Gustavs Zemgals
Latvijas Republikas apsardzības ministrs
Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Priekštecis Rūdolfs Bangerskis
Pēctecis Eduards Kalniņš

Dzimšanas dati 1875. gada 11. septembris
Līves pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1955. gada 18. novembrī (80 gadu vecumā)
Sautbenda, Indiāna, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
Profesija politiķis

Jānis Goldmanis (1875. gada 11. septembris1955. gada 18. novembris) bija latviešu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts no Kurzemes guberņas (1912 - 1917), latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1915), Latvijas Tautas padomes loceklis (1918 - 1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas bija Satversmes sapulces (1920 - 1922) un 1. Saeimas un 2. Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības, pirmās Pagaidu valdības zemkopības ministrs (1918 - 1919) un atkārtoti Apsardzības ministrs (1920 - 1926). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1875. gada 11. septembrī (pēc vecā stila - 29.augustā) Līves pagasta " Vēveru" māju saimnieka Jura Goldmaņa ģimenē. Pēc mācībām pilsētas skolā viņš darbojās Baldones pagasta tiesā, 1896. gadā viņš nodibināja Baldones lauksaimniecības biedrību un bija tās priekšsēdētājs.[1] Vēlāk bija Jelgavas krājaizdevu biedrības revidents. 1906. gadā Goldmani ievēlēja par Bauskas apriņķa pārstāvi Kurzemes guberņas gubernatora komisijā Baltijas guberņu reformas izstrādei. 1907. gadā viņš bija Kurzemes guberņas zemnieku pārstāvis Baltijas pagaidu ģenerālgubernatora Īpašajā sapulcē (Особое совещание).

1912. gada 10. novembrī Goldmani ievēlēja Krievijas Valsts domē, kur viņš iestājās Progresīvajā frakcijā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņš bija latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas Goldmanis 1917. gada 8. martā tika iecelts par Pagaidu valdības komisāru Rīgā un 24. martā piedalījās sanāksmē par Vidzemes guberņas sadalīšanu pēc etniskā principa, ko vadīja Pagaidu valdības iekšlietu ministra biedrs D. Ščepkins. 1917. gada 5. aprīlī viņš piedalījās sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmē Rīgā, kurā ziņoja par Krievijas Pagaidu valdības plāniem Latvijas nākotnes jautājumā. Pēc viņa iniciatīvas 25. aprīlī Tērbatā sasauca Kurzemes zemes sapulci, kas ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomi.

1917. gada 12. - 15. augustā Goldmanis Maskavā bija Valsts sapulces (Государственное совещание) un 3. oktobrī Krievijas republikas Pagaidu padomes (Временный совет Российской республики) deputāts no Vidzemes vēlēšanu apgabala Zemnieku savienības saraksta. 1918. gada 5. janvārī viņš Viskrievijas Satversmes sapulcē (Всероссийское учредительное собрание), kas sanāca Pēterburgā Taurijas pilī, kā deputāts nolasīja deklarāciju par Latvijas autonomiju.[2] Paužot tur Latviešu pagaidu Nacionālās Padomes (LPNP) viedokli pasludināja, ka „Latvija ir autonoma vienība, tās ārējās attiecības un iekšējo kārtību noteiks Satversmes sapulce un plebiscīts”.[3]

Pēc Viskrievijas Satversmes sapulces padzīšanas viņš atgriezās Vācijas okupētajā Latvijā un bija Tautas padomes loceklis (1918 - 1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Goldmanis bija pirmās Latvijas Pagaidu valdības Zemkopības ministrs (1918 - 1919), Satversmes sapulces (1920 - 1922) un 1. un 2. Saeimas (1922 - 1928) deputāts un atkārtoti Apsardzības ministrs (1920 - 1926) Kārļa Ulmaņa valdībās.

Otrā pasaules kara laikā Goldmanis bija viens no 189 Latvijas pilsoņiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu 1944. gada 17. martā,[4] prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur mira 1955. gada 18. novembrī Sautbendā, Indiānas štatā.[5]

Iesniegums par latviešu karaspēka vienību dibināšanu (fragments)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lūgumraksts bija sastādīts trīs eksemplāros, no kuriem viens bija adresēts Krievijas armijas augstākajam virspavēlniekam lielkņazam Nikolajam Romanovam, otrs eksemplārs bija adresēts Krievijas armijas ģenerālštāba priekšniekam, bet trešais eksemplārs Ziemeļrietumu frontes štābam:

Jūsu augstā ekselence, augsti godātais kungs, Nikolaj Nikolajevič! 1914. gada 26. jūlijā vēsturiskā valsts domes sēdē man bij tas gods, no valsts domes tribīnes, tautas un lielās Krievijas valdības priekšstāvju sapulcei apliecināt augsto patriotisko saviļņojumu visā latviešu tautā pēc pirmām ziņām par varmācīgā ienaidnieka nodomiem. Tomēr šis patiesais patriotisms nevarēja izpausties vienīgi vārdos; jau no pirmām šī asiņainā kara dienām visi latvieši tiecās pierādīt to darbos un aktīvi līdzdarboties cīņā par dzimtenes atbrīvošanu. Pēdējo dienu notikumi sevišķi stiprināja latviešu tautā šīs tieksmes un, lai viņas izvestu dzīvē, tautas priekšstāvji griezās pie manis ar lūgumu, darīt zināmu attiecīgām iestādēm latviešu neliekuļoto vēlēšanos piedalīties Krievijas aizstāvēšanā pret nekaunīgo ienaidnieku, formējot šim nolūkam sevišķas latviešu kaujas družīnas no latviešu jaunekļiem - brīvprātīgiem, pēc valdības atļauto poļu leģionu un armēņu družīnu parauga, un lūgt kara resora nepieciešamo atbalstu, lai šis patriotiskais pasākums tiktu realizēts. [..] (Rīgā, 1915. gada 28. maijā)[6]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Latvijas Brīvības cīņas 1918 - 1920”. — Izglītības ministrija, Rīga 1928.
  • Н. Н. Ольшанский «Четвертая Государственная Дума». — Ш. Буссель, С.-Петербургъ 1913. (портреты и биографии)
  • Андрей Борисович Николаев «Из глубины времен». — Санкт-Петербург 1997. № 8. (Комиссары Временного комитета Государственной думы в апреле 1917 года)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. www.baldone.lv
  2. Latviešu strēlnieku tēvam Jānim Goldmanim - 140
  3. ГОЛЬДМАН Ян Юрьевич. Терминологический словарик (krieviski)
  4. Latvijas Centrālās Padomes memorands
  5. Veco strēlnieku tēvs aizsaulē. - Londonas Avīze. - 1955.gada 2.decembris
  6. Iesniegums Krievijas armijas virspavēlniekam par latviešu karaspēka vienību dibināšanu Krievijas armijas sastāvā, 1915.gada 10.jūnijā (28.maijā), Rīgā (tulkojums no krievu valodas: Poriets, J. Sāpju ceļš. Latviešu veco strēlnieku cīņu laikmeta vēsturiskie domenti un atmiņas. Rīga: Valters un Rapa, 1932. 14.-16.lpp.)