Pēteris Juraševskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Juraševskis
Peteris Jurasevskis.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1928. gada 24. janvāris — 1928. gada 30. novembris
Prezidents Gustavs Zemgals
Priekštecis Marģers Skujenieks
Pēctecis Hugo Celmiņš

Dzimšanas dati 1872. gada 4. aprīlis
Valsts karogs: Krievija Lielsesavas pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1945. gada 10. janvārī (72 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jelgava, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Darba partija (1920—1922)
Demokrātiskais Centrs (1922—1934)
Dzīvesbiedrs(-e) Gotlība Juraševska (dzimusi Vieglais)
Lavīze Lilija Juraševska (dzimusi Pigite)
Profesija jurists
Augstskola Sanktpēterburgas Universitāte
Pēteris Juraševskis uzstājas ar runu VI Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos (1926).

Pēteris Juraševskis (1872. gada 4. aprīlis [v.s. 23. martā] — 1945. gada 10. janvāris) bija Latvijas sabiedrisks, politisks darbinieks, jurists. Latvijas Ministru prezidents (1928), vienīgais premjerministrs no partijas "Demokrātiskais Centrs".[1] Bijis arī Latvijas iekšlietu un tieslietu ministrs, kā arī Jelgavas domes vadītājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība, darbība Krievijā un Latvijas Pagaidu valdībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1872. gada 4. aprīlis (pēc vecā stila — 23. martā) lauksaimnieku Pētera un Lavīzes Juraševsku ģimenē Lielsesavas pagasta "Pilnzābakos" (tagad Viesturu pagastā)[1][2][3]. Mācījās Svitenes pagasta skolā (beidzis 1885), pēc tam Jelgavas apriņķa skolā (beidzis 1888) un Jelgavas reālskolā (beidzis 1890), un Irlavas skolotāju seminārā. 1891.–1893. gadā strādājis par mājskolotāju Zaļenieku pagastā, vēlāk (1893–1895) bijis arī skolotājs Sesavas pagastskolā.[4] No 1895. līdz 1899. gadam strādāja par ierēdni Kurzemes guberņas valdē Jelgavā. 1900. gadā iestājās Pēterburgas Universitātē, kuru pabeidza 1904. gadā, iegūstot jurista izglītību. Pēc augstskolas pabeigšanas neilgu laiku strādāja par ierēdni Rīgas–Orlas dzelzceļa kontrolē.[4] Pēc atgriešanās Latvijā 1905.-1906. gadā Juraševskis bija tiesamatu kandidāts Jelgavas apgabaltiesā, 1906. gadā zvērināta advokāta Jāņa Čakstes palīgs.[4] Pēc revolūcijas izraisītajām pārmaiņām valstī valdība izveidoja Baltijas ģenerālgubernatora padomi un visu Baltijas guberņu provinciālpadomes, kuru uzdevums bija sagatavot priekšlikumus Baltijā veicamajām reformām, 1906. gada aprīlī Juraševski ievēlēja par Kurzemes guberņas pārstāvja Jēkaba Lautenbaha vietnieku ģenerālgubernatora padomē, un līdz septembra sākumam viņš bija ievēlēts arī Kurzemes guberņas provinciālpadomē.[1][4]

1907. gadā februārī Juraševski ievēlēja otrajā Krievijas Valsts domes sasaukumā, kur viņš galvenokārt aizstāvēja pilsonības intereses.[1] Pēc parlamenta atlaišanas tā paša gada jūnijā atsāka strādāt par juristu Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā darbojās latviešu bēgļu organizācijās, bija Latviešu bēgļu komitejas sekretārs un juriskonsuls Maskavā.[4] Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis.[4] 1918. gadā kļuva par Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības tieslietu ministru, amatā bija līdz 1919. gada martam.[1] Tautas padomes loceklis. Viens no Latvijas tiesu sistēmas izveidotājiem.

Politiskā darbība neatkarīgajā Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bermontiešu padzīšanas, Pēteris Jurašvekis kļuva par pirmo Jelgavas pilsētas galvu. Jelgavas pilsētas domes deputāts (1922.–1928.).[4] Viens no partijas "Demokrātiskais Centrs" dibinātājiem un vadītājiem. 1924. gadā bija iekšlietu ministrs Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā. Vēlāk — tieslietu ministrs Hugo Celmiņa kabinetā. 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, bijis tās sekretārs.[5] Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gadā kandidēja prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kurā guva ievērojamu (44 balsis)[4], taču nepietiekošu deputātu atbalstu un tika atsaukts.

Jaunais prezidents Gustavs Zemgals 1928. gada janvārī uzaicināja Juraševski vadīt Ministru kabinetu. Līdz martam viņš vienlaicīgi pildīja arī finanšu ministra pienākumus. Kabinetu atbalstīja 51 deputāts, pret bija 43. Juraševska valdība akceptēja noteikumus par valsts himnu. Gatavojoties valsts neatkarības desmitgadei, Ministru kabinets sagatavoja likumprojektu par pilsētas tiesību piešķiršanu 16 miestiem, kā arī apstiprināja noteikumus par brīvības cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Valdība parakstīja 14 bilaterālus vai starptautiskus līgumus.[1] Rudenī Juraševskis tika ievēlēts 3. Saeimā, taču zaudēja premjerministra amatu. 3. Saeimā bija Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs. 1931. gada martā ievēlēts Rīgas pilsētas domē, bet 1931. gada oktobrī arī 4. Saeimā.[4] Vadījis Jelgavas brīvības pieminekļa komiteju. Bijis opozīcijā Ulmaņa apvērsumam (1934).

Pēc Saeimas atlaišanas 1934. gadā Juraševskis turpināja notāra darbu Rīgā, no kura atbrīvots Padomju okupācijas laikā 1940. gada decembrī.[4] Pēc padomju karaspēka ienākšanas, piedalījies neveiksmīgajos centienos noorganizēt demokrātisku valdību Latvijā. Viens no Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. Miris 1945. gada 10. janvārī Jelgavā, apbedīts Vircavas pagasta Jačūnu kapos.[6]

Demokrātiskā centra grupa. No kreisās: Kārlis Skalbe, Gustavs Zemgals, Berta Pīpiņa, Pēteris Juraševskis. Pirmais no labās Jānis Breikšs. 1920. gadu beigas. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks, fotostudija “Klio”
Melnbalta fotogrāfija sēpijas nokrāsā. Ģimenes kopbilde. Astoņi pieaugušie, divi bērni un viens zīdainis.
Ģimenes kopbilde Pētera Juraševska 60 gadu jubilejā: no kreisās sēž znots Miķelis Veidemanis ar meitu Birutu, otrā sieva Lilija ar dēlu Andreju, P. Juraševskis, meita Anna Veidemane ar dēlu Juri, stāv meita Nora Gruzniņa, znots Alfrēds Gruzniņš, meita Lidija Juraševska un dēls Jānis Juraševskis. Fotogrāfija publicēta ilustrētajā žurnālā "Atpūta" (Nr.388, 08.04.1932) kā iekšējā vāka noformējums.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Rihards Treijs. Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
  2. S. Rusmanis. — Zeme starp Rundāli un Tērveti. — 2006.
  3. Tieslietu ministri Latvijas Vēstnesis
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem (1918–1940). Rīga : Valsts kanceleja. 2016. 100–120. lpp. ISBN 9789934822520.
  5. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  6. Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 37. lpp. ISBN 9789934827051.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Marģers Skujenieks
Latvijas Ministru prezidents
1928. gada 24. janvāris1928. gada 30. novembris
Pēctecis:
Hugo Celmiņš
Priekštecis:
Voldemārs Bastjānis
Latvijas finanšu ministrs
1928. gada 24. janvāris1928. gada 7. marts
Pēctecis:
Roberts Liepiņš
Priekštecis:
Alfrēds Birznieks
Latvijas iekšlietu ministrs
1924. gada 25. maijs1924. gada 18. decembris
Pēctecis:
Eduards Laimiņš
Priekštecis:
amats izveidots
Jūlijs Arājs
Latvijas tieslietu ministrs
1918. gada 19. novembris1919. gada 14. marts
1925. gada 3. marts1925. gada 23. decembris
Pēctecis:
Eduards Strautnieks
Ansis Petrevics