Es soļoju pa Maskavu

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Es soļoju pa Maskavu
Shagayu.jpg
Oriģinālais
nosaukums
Я шагаю по Москве
Žanrs liriska komēdija
Režisors Georgijs Danelija
Scenārija autors Genādijs Špaļikovs
Galvenajās
lomās
Mūzika Andrejs Petrovs
Operators Vadims Jusovs
Studija Mosfiļm
Izdošana 1964
Ilgums 73 minūtes[1]
Valsts Valsts karogs: Padomju Savienība PSRS
Valoda krievu
IMDb profils

"Es soļoju pa Maskavu" (krievu: Я шагаю по Москве) ir 1964. gadā izdota padomju liriska komēdija. Filma uzņemta kinostudijā Mosfiļm. Filmas režisors ir Georgijs Danelija, scenārija autors — Genādijs Špaļikovs, operators — Vadims Jusovs. Filmā galvenās lomas tēlo Ņikita Mihalkovs, Aleksejs Loktjevs, Jevgeņijs Steblovs, Gaļina Poļskiha.

Filma kļuva par Hruščova atkušņa laika raksturīgu iezīmi. Lai arī PSRS tā guva arī negatīvas kritiķu atsauksmes par stingras sižetiskās līnijas trūkumu, tomēr tika novērtēts filmas lirisms un aktieru dabiskā spēle. Filma tika izrādīta Kannu kinofestivālā, kur žūrija Daneliju atzīmēja kā vienu no jaunajiem kinematogrāfistiem, speciālā goda izteikumā pieminot "šo jauno kinematogrāfistu individualitāti un izsakot cerības uz sagaidāmo ieguldījumu, par ko liecina viņu sniegums". Vadims Jusovs filmā radīja realitātes sajūtu, pielietojot garfokusa optiku. Viņš saņēma apbalvojumu par operatora darbu Vissavienības kinofestivālā, kā arī Starptautiskajā filmu tehniskajā konkursā, ko rīkoja Starptautiskā tehnisko kinematogrāfijas asociāciju savienība. Filmā skan Andreja Petrova dziesma «А я иду, шагаю по Москве» ar Genādija Špaļikova vārdiem.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma darbība norisinās Maskavā 1960. gadu pirmajā pusē, parādīta viena diena. Jauns celtnieks-montāžnieks no Sibīrijas (arī iesācējs rakstnieks), Volodja Jermakovs ierodas Maskavā. Viņš lidostā redz dejojošu meiteni. Īsa dialoga laikā viņa pastāsta svešiniekam, ka sagaida savu vīru un “viņiem abiem klājas labi”. Vēlāk Maskavas metropolitēnā varonis iepazīstas ar metro celtnieku Koļu, kas atgriežas no nakts maiņas. Koļa grib atpūsties, bet viņam tas neizdodas — viņam pastāvīgi jāpalīdz draugiem un svešiniekiem dažādu ikdienas problēmu risināšanā. Viņš parāda Volodjam, kā atrast Celtnieku šķērsielu, meklē īpašnieku sunim, kas bulvārī iekodis Volodjam, iesaista savu māsu, lai sašūtu saplēstās Volodjas bikses. Tālāk izrādās, ka Koļas iejaukšanās ir nepieciešama arī viņa biedra Sašas problēmu risināšanai — kāzu priekšvakarā tas saņēmis pavēsti no kara komisariāta, un Koļam jāpaskaidro militārajam komisāram, kāpēc nākamajam jaunlaulātajam nepieciešams aizkavēt iesaukšanu.

Dodoties uz Valsts universālveikalu (ГУМ), lai nopirktu melnu uzvalku līgavainim, draugi kavējas ierakstu nodaļā, kur strādā jaunā pārdevēja Aļona — Koļa uzaicina viņu līdzi uz Sašas kāzām, bet Volodja — uz savām mājām Sibīrijā, apsolot, ka viņi tur uzcels veikalu, kur meitene varēs strādāt. Dienā notiek daudz lielu un mazu notikumu — varoņi apmeklē rakstnieka Voronova dzīvokli, kur parunājas ar grīdas pulētāju, kurš izliekas par dzīvokļa īpašnieku, Saša strīdas, pēc tam samierinās ar savu līgavu Svetu, Koļa demonstrē hipnozes iespējas attiecībā ar vienu no parka apmeklētājiem. Varoņi piedalās zagļa ķeršanā, kurš galu galā nonāk apcietinājumā Aļonas atjautības dēļ. Filmas finālā varoņi atvadās pie metro. Volodja iekāpj metro vagonā, Aļona aizbrauc pretējā virzienā, bet Koļa, dziedot «Бывает всё на свете хорошо…», dodas uz eskalatoru.

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts universālveikals (ГУМ) Maskavā, 1960. gadu sākums
Maskava, 1960. gadu sākums
Maskava, 1962. gads
Maskava, 1961. gads

Filmas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Scenārijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas ideja radās pāc tam, kad jaunais scenārists Genādijs Špaļikovs griezās pie režisora Georgija Danelijas ar savu ieceri par iespējamo filmu. Iecere balstījās uz šādu ainu: lietus laikā pa pilsētas ielu basām kājām, vicinot kurpes, iet meitene, lietū izmircis velosipēdists lēnām seko viņai. Špaļikovam tajā brīdī nebija citu ideju, kā attīstīt sižetu, tomēr ainava lietū galu galā noteica topošās lentes stilu un intonāciju. Kopīgā darba sākumā tā veidotājiem jau bija zināma kinematogrāfiska pieredze. Danelijam bija iznākusi filma "Serjoža" (1960) (kopā ar Igoru Talankinu) un filma Путь к причалу (1962). Špaļikovs bija piedzīvojis ilgstošu cīņu ar cenzūru filmas “Iļjiča priekšpostenis” (Застава Ильича) dēļ, kas tika uzņemta pēc viņa scenārija Marlena Hucijeva režijā. 1963. gada martā PSKP Centrālās komitejas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs tikšanās laikā ar inteliģenci sacīja, ka iepazīšanās ar filmas materiāliem parādījusi, ka filma, kam nosaukums saistīts ar Ļeņinu, ir piepildīta ar “nepieņemamām, padomju ļaudīm svešām idejām”. Hruščova runa bija signāls amatpersonām, kuras uzskatīja, ka Špaļikova un Hucijeva lentē ir ideoloģiskas kļūdas. Galu galā pēc vairākām izmaiņām un galveno ainu noņemšanas filma tika izlaista ar nosaukumu “Man ir divdesmit gadu” (1965).[2][3]

Filmas scenārijs tapa radošā procesā, mainoties gan filmas nosaukumam, gan sižeta līnijām. Beigās filmas nosaukums bija "Es soļoju pa Maskavu". Bet scenārija pieņemšanā radās grūtības ar māksliniecisko padomi, kas saskatīja ideoloģiskas problēmas, līdzīgi kā filmā “Iļjiča priekšpostenis”. Tikai pēc tam, kad Danelijam izdevās pārliecināt vienu no Valsts Kinematogrāfijas komitejas vadītājiem Vladimiru Beskakovu atbalstīt filmu, to palaida ražošanā.[3][2]

Aktieru atlase[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc scenārija saskaņošanas sākās aktieru atlase. Koļas lomai izmēģināja vairākus pretendentus. Mākslinieciskā padome apstiprināja Vitāliju Solominu.[4] Tomēr scenārists Špaļikovs šai lomai piedāvāja izmēģināt sava drauga Andreja Končalovska jaunāko brāli Ņikitu Mihalkovu. Režisors Danelija sākumā šaubījās, vai izvēlēties 18 gadus veco jaunieti, bet tas tomēr izrādījās atbilstošs. Vēlāk Ņikita Mihalkovs ir izteicies, ka šī loma lielā mērā noteica viņa dzīves turpmāko virzību, jo radīja vēlēšanos iestāties Ščukina Teātra institūtā.[5]

Sašas lomā bija apstiprināts kāds aktieris, bet asistente ieteica pamēģināt Ščukina Teātra institūta otrā kursa studentu Jevgeņiju Steblovu. Tajā laikā augstskola neatbalstīja studentu piedalīšanos filmās, parasti tas netika atļauts. Tomēr izdevās dabūt atļauju, pateicoties Danelijas labām attiecībām ar Sergeju Bondarčuku, kas bija atveidojis lomu Danelijas filmā "Serjoža". Tagad pie Bondarčuka filmējās Ščukina Teātra institūta rektors Boriss Zahava, un viņu pierunāja dot atļauju Steblovam filmēties.[3] Sliktāk gāja pirmā kursa studentei Irinai Mirošņičenko, kas nelielā lomā (Koļas māsa) nofilmējās bez atļaujas. Pēc filmas iznākšanas viņu gribēja izslēgt no Ščukina Teātra institūta par noteikumu pārkāpšanu, un tikai pēc studentu kursa sanāksmes sods tika mīkstināts uz stingro rājienu.[2]

Volodjas lomu Danelija piedāvāja Puškina vārdā nosauktā Maskavas drāmas teātra aktierim Aleksejam Loktjevam, kas jau bija spēlējis nozīmīgu lomu filmā Jakova Segeļa filmā "Ardievu, baloži" (Прощайте, голуби, 1960). Aļonas lomā tika apstiprināta Gaļina Poļskiha, kam bija pieredze tēlojot galveno lomu Jūlija Karasika filmā "Krūmu suns dingo" (Дикая собака динго, 1962). Ar savu pirmo lomu debitēja Vladimirs Basovs, attēlojot filmā grīdas pulētāju. Cilvēku parkā attēloja Rolans Bikovs, kas tolaik pats jau bija režisors.

Maskavas attēlojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kinokamera Родина ЗКСХ kinostudijas Mosfiļm muzejā, lietota vairāku filmu uzņemšanā, t.sk. filma "Es soļoju pa Maskavu"

Operators Vadims Jusovs filmā uzņēmis 1960. gadu sākumam raksturīgo Maskavas panorāmu. Izmantoti tālie plāni, filmējot Maskavas upi, tiltus, smailītes ar airētājiem un galvaspilsētas ielas, radot asociācijas ar filmēšanu no augšas. Operators vēlāk stāstīja, ka viņam pat jautāts, vai filmēts no helikoptera, un kas to atļāvis.[2]

Pateicoties operatora nofilmētajiem kadriem, filma gadu desmitiem pēc parādīšanās uz ekrāna ir kļuvusi par nozīmīgu vizuālo dokumentu, ļaujot skatītājiem iejusties Maskavas 1960. gadu sākuma realitātē. Filmā redzama sienas mozaīka, kurā attēloti strādnieki un zemnieki, parādītas dejas pagalmā pie atskaņotāja, ielu tirdzniecības gāzētā ūdens automāti, bezmaksas koncerti un publiski pasākumi parkos, kur pulcējas daudz cilvēku. Netālu no mājas, kurā dzīvo galvenais varonis, atrodas automašīna ZAZ-965A ("zaporožecs") — padomju mazlitrāžas automašīna, kuras ražošana sākās četrus gadus pirms filmas izdošanas. Filmā redzami autobusi LIAZ-158, kas kursēja pa pilsētas maršrutiem. Starp filmā redzamajiem Maskavas apskates objektiem ir Valsts universālveikals (ГУМ), kur tika filmētas dažas epizodes. Turpat blakus atrodas tūristu pilnais Sarkanais laukums, pa kuru tajā laikā vēl varēja braukt mašīnas. Rādīts, kā cilvēki brīvi pārvietojas pa Kremli, šī iespēja bija tikai nesen radusies Hruščova atkušņa laikā.[4]

Atsauksmes un recenzijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma izraisīja jauktas kritiķu atsauksmes. Savās atsauksmēs un recenzijās simpātijas pret varoņiem mijās ar ironiju un dažreiz ar neizpratni, jo filmas veidotāji pārlieku “priecīgi uztver pasauli”.[6] Piemēram, kinokritiķis Rostislavs Jureņevs, no vienas puses, atzina, ka filmas laikā auditorija iemīlas Koļā un viņa draugos, bet no otras puses, atzīmēja, ka filma, kurā nav konfliktu un grūtību, “rada viegluma, vieglprātības iespaidu”, un, nofilmējuši optimistisku filmu, filmas autori tā arī auditorijai nepaskaidro, kas "notiek labi" un kāpēc “klājas labi”.

"Šī filma ir par pavisam jauniem cilvēkiem. Atceramies filmu - un gribas smaidīt. Filma sākas ar smaidu un beidzas ar to. Tā smaida ar visiem saviem kadriem... Katrs no tās kadriem iepriecina ar režisora un kinooperatora jautro atjautību."

Mihails Romms

Bija arī atsauksmes no citiem recenzentiem, kuri uzskatīja, ka filmas veidotāji ir izpildījuši “sociālo pasūtījumu” pēc Ņikitas Hruščova vēlmēm, apzināti uzsverot pozitīvo padomju kino. Rakstnieks Vladimirs Maksimovs, uzskatot, ka Danelija un Špaļikovs ir “realitātes uzlabotāji”, pat atteicās viņiem dot roku kādā sanāksmē.[2]

Tajā pašā laikā citi recenzenti labvēlīgi atsaucās par filmu. Kino kritiķis Andrejs Zorkijs laikrakstā Литературная газета rakstīja, ka “šodienas pulss” ir dzirdams gandrīz katrā ainā, un var uzminēt “patieso dzīves ritmu” no dvēseliski optimistiskiem varoņiem. Laikraksta Учительская газета korespondente L. Kudrjavceva rakstīja, ka, pateicoties filmas maigajam liriskumam un nepiespiestajam aktieru tēlojumam, izveidots “poētisks pilsētas attēls”.

Filma Hruščova atkušņa kontekstā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hruščova atkušņa laiku kinokritiķi uzskata par atsevišķu pavērsienu PSRS kultūrtelpā. Tas sākās 1950. gadu otrajā pusē ar jaunu izpratni par kara pieredzi — Mihaila KalatozovaLido dzērves” (1957), Grigorija ČuhrajaBalāde par karavīru” (1959) un nedaudz vēlāk Andreja TarkovskaIvana bērnība” (1962). 1960. gadu sākumā padomju kino pievērsās kamertelpas attīstībai — uz ekrāniem sāka atveidot pilsētu, kurā dzīvo cilvēki ar “paaudzes vienotības sajūtu”. Filmās parādījās jauns varonis — “cilvēks, kurš domā, nevis pilda kāda gribu”. Genādija Špaļikova darbs būtiski ietekmēja šīs tēmas attīstību — viņa scenāriji noteica jaunus principus sižeta kompozīcijai, pateicoties tiem, filmās radās poēzija. Marlena Hucijeva filmu “Iļjiča priekšpostenis” pēc Špaļikova scenārija uzskata par “pirmo brīvo atkušņa perioda filmu”. Danelijas filma "Es soļoju pa Maskavu", arī pēc Špaļikova scenārija, būdama radniecīga filmai "Iļjiča priekšpostenis", lika pamatus jaunatnes liriskās komēdijas žanram. Filmā notikumu sērija ir ierobežota īsā laika posmā. Vēlāk sekoja tādas filmas kā Aleksandra MittasZvana, atveriet durvis” (1965), Jurija JegorovaNe pati veiksmīgākā diena” (1966), Viktora SokolovaSaules un lietus diena” (1967) un citas.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]