Andrejs Končalovskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Končalovskis
Андрей Сергеевич Кончаловский
A. Končalovskis 2010. gadā
A. Končalovskis 2010. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1937. gada 20. augustā (81 gads)
Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Tautība krievs
Nodarbošanās Kinorežisors, scenārists, producents
Darbības gadi 1960—pašlaik
Vecāki Sergejs Mihalkovs
Natālija Končalovska
Brāļi Ņikita Mihalkovs

Andrejs (Androns) Končalovskis (Mihalkovs-Končalovskis) (krievu: Андре́й (Андро́н) Кончало́вский (Михалко́в-Кончало́вский); dzimis 1937. gada 20. augustā Maskavā) ir padomju un krievu kinorežisors un scenārists, politiķis un sabiedriskais darbinieks. KPFSR Tautas skatuves mākslinieks (1980), Krievijas kinomākslas akadēmijas "Nika" prezidents.[1] Plaši pazīstams arī ar savām ASV uzņemtajām filmām.

Končalovskis sarakstījis 34 scenārijus, bijis 27 filmu režisors, iestudējis 8 teātra izrādes, tai skaitā 5 operas, sarakstījis sešas grāmatas un vairāk kā simt publikācijas periodiskajos izdevumos (pēc 2013. gada maija datiem).[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Končalovskis dzimis 1937. gada 20. augustā Maskavā. Viņa tēvs bija pazīstams padomju rakstnieks Sergejs Mihalkovs, māte Natālija Končalovska bija tulkotāja un dzejniece. Andreja jaunākais brālis ir Ņikita Mihalkovs. Andrejs mācījies klavierspēli mūzikas skolā. 1957. gadā iestājies Maskavas Valsts konservatorijā, mācījies tur līdz 1959. gadam, tomēr to nav pabeidzis. Iestājies Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК), 1964. gadā pabeidzis režisora fakultāti pie Mihaila Romma.

Lai arī dzimis ar vārdu Andrejs, savas radošās darbības sākumā Končalovskis sāka izmantot vārdu "Androns". Viņš arī pieņēma dubultuzvārdu Mihalkovs-Končalovskis. Vēlāk, 1990. gadu vidū viņš sāka atkal dažkārt saukties par Andreju Končalovski, bet no 2009. gada šādu vārdu sāka izmantot pastāvīgi, tas parādās arī viņa oficiālajā mājaslapā.[3]

Andreja Končalovska pirmā filma bija "Pirmais skolotājs" (Первый учитель, 1965) pēc Čingiza Aitmatova stāsta motīviem. 1969. gadā pirmoreiz pievērsās krievu klasikai, uzņemot filmu "Muižnieku ligzda" pēc I. Turgeņeva tāda paša nosaukuma stāsta. Viņa nākamā filma bija A. Čehova stāsta "Tēvocis Vaņa" ekranizējums (1970). Šī bija pirmā Končalovska filma, kas tika augstu novērtēta ārpus PSRS robežām. Arī nākamās filmas — "Romance par mīlētājiem" (1974), "Sibiriāde" (1979) tika augstu vērtētas un saņēma starptautisko kinofestivālu balvas.[4][5]

Kopā ar Andreju Tarkovski Končalovskis sarakstījis scenāriju Tarkovska 1966. gadā uzņemtajai filmai "Andrejs Rubļovs". A. Končalovska sadarbība ar Tarkovski bija iesākusies jau agrāk — kopā rakstot scenāriju Tarkovska īsfilmai "Veltnis un vijole" (Каток и скрипка, 1960), kā arī 1962. gadā uzņemtajā Tarkovska filmā "Ivana bērnība" Končalovskis tēloja kareivi.

1980. gadā Končalovskis pārcēlās uz ASV un sāka strādāt Holivudā. Starp tā laika pazīstamākajiem darbiem ir viņa filmas "Marijas mīļākie" (Maria's Lovers, 1984) ar Nastasju Kinsku galvenajā lomā, "Bēgošais vilciens" (Runaway Train, 1985) pēc Akira Kurosavas stāsta un asa sižeta filma "Tango un Kešs" (Tango & Cash, 1989) ar Silvestru Stalloni un Kurtu Raselu galvenajās lomās. Končalovskis uzņēmis arī Itālijas, ASV un PSRS kopražojuma filmu Ближний круг (The Inner Circle, 1991). 1990. gadu sākumā Končalovskis atgriežas Krievijā, uzņem dažas filmas, bet 1997. gadā viņš atkal strādā ASV pie TV miniseriāla The Odyssey, kas gūst plašu ievērību. Seriāls uzņemts pēc Homēra eposa motīviem, galveno lomu tēlo Armands Asante.

Pēc tam Končalovskis uzņēmis tādas filmas kā "Muļķu nams" (Дом дураков, 2002), The Lion In Winter (TV filma, 2003), Глянец (2007), "Riekstkodis 3D" (2010), Белые ночи почтальона Алексея Тряпицына (2014), Battle for Ukraine (Битва за Украину, dokumentālā filma, 2014), "Paradīze" (Рай, 2016).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1980. gadā Končalovskim tika piešķirts KPFSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukums.
  • Par filmu "Sibiriāde" (1979) Končalovskis saņēma Kannu kinofestivāla balvu Grand Prix.
  • 1989. gadā tika apbalvots ar Krievijas kinomākslas akadēmijas balvu Nika (Ника) par filmu История Аси Клячиной, которая любила, да не вышла замуж, kas bija filmēta 1967. gadā, bet iznāca uz ekrāniem tikai pēc divdesmit gadiem.
  • 1997. gadā par TV miniseriālu The Odyssey ieguva Emmy balvu.
  • Par filmu "Muļķu nams" (Дом дураков) 2002. gadā ieguvis divas balvas Venēcijas kinofestivālā — Grand Special Jury Prize un UNICEF balvu.
  • 2014. gadā ieguva Venēcijas kinofestivāla balvu "Sudraba lauva" par filmu Белые ночи почтальона Алексея Тряпицына.
  • 2016. gadā Venēcijas kinofestivālā ieguva balvu "Sudraba lauva" kā labākais režisors par filmu "Paradīze" (Рай).
  • 2017. gadā par filmu "Paradīze" (Рай) ieguva divas Krievijas nacionālās balvas "Zelta ērglis" — kā viens no producentiem par labāko filmu un kā labākais režisors.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]