Ņikita Mihalkovs

Ņikita Mihalkovs; Никита Сергеевич Михалков
	Ņikita Mihalkovs 2018. gadā
Dzimis	1945. gada 21. oktobrī (77 gadi); Maskava, PSRS (tagad Krievija)
Nodarbošanās	kinorežisors, aktieris, scenārists, kinoproducents
Darbības gadi	1959—pašlaik
Vecāki	Sergejs Mihalkovs; Natālija Končalovska
Brāļi, māsas	Andrejs Končalovskis
Dzīvesbiedre	Anastasija Vertinska (1967–1970); Tatjana Mihalkova (dz. Šigajeva);
Bērni	4

Ņikita Mihalkovs (krievu: Ники́та Серге́евич Михалко́в; dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā, PSRS) ir padomju / krievu kinorežisors, aktieris, scenārists un kinoproducents. Kopš 1998. gada Krievijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā rakstnieka Sergeja Mihalkova un dzejnieces Natālijas Končalovskas ģimenē.^[1] Viņa brālis ir režisors Andrejs Mihalkovs-Končalovskis.

Ņikita Mihalkovs kļuva plaši pazīstams 18 gadu vecumā pēc vienas no galvenajām lomām Georgija Danelijas filmā "Es soļoju pa Maskavu" (1963). 1963. gadā iestājās B. Ščukina vārdā nosauktajā Teātra institūtā, bet 1966. gadā pārgāja uz režisoru fakultāti Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК), mācījās pie Mihaila Romma.^[1] Pēc institūta absolvēšanas viņš 1972. gadā sāka militāro dienestu PSRS kara flotē Kamčatkā.^[2]

Mihalkovs kā aktieris piedalījās gan savās, gan citu režisoru filmās filmās. Viņš tēloja lomas Andreja Mihalkova-Končalovska filmā "Sibiriāde" (Сибириада, 1979), Eldara Rjazanova filmās "Stacija diviem" (1982) un "Cietsirdīgā romance" (1984), kā arī piedalījās Igora Masļeņikova TV filmā "Bāskervillu suns" (Приключения Шерлока Холмса и доктора Ватсона: Собака Баскервилей, 1981).

Režisora karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ņikita Mihalkovs ar savu meitu Nadeždu Mihalkovu Kannu kinofestivālā 2010. gadā.

Pirmo savu filmu "Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem" (Свой среди чужих, чужой среди своих) Mihalkovs uzņēma 1974. gadā. Tam sekoja plašu ievērību ieguvušas filmas "Mīlas verdzene" (Раба любви, 1976), "Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm" (Неоконченная пьеса для механического пианино, 1977), "Pieci vakari" (Пять вечеров, 1978), "Oblomovs" (Несколько дней из жизни И. И. Обломова, 1979), "Radinieki" (Родня, 1981), "Bez liecniekiem" (Без свидетелей, 1983). 1987. gadā Mihalkovs uzņēma filmu "Melnās acis" (Очи чёрные) ar itāļu aktieri Marčello Mastrojanni galvenajā lomā.

Starptautiski pazīstams kļuva ar savu otro režisēto filmu "Mīlas verdzene", 1991. gadā uzņemtā filma "Urga – mīlestības teritorija" (Урга — территория любви) ieguva Zelta lauvas balvu Venēcijas kinofestivālā, kā arī bija nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Līdzīgus panākumus guva arī viņa 2007. gada filma "12", saņemot Venēcijas kinofestivāla balvu un "Oskara" nomināciju.^[3]^[4]

1994. gada filma "Saules nogurdinātie" (Утомлённые солнцем) apbalvota gan ar Kannu kinofestivāla lielo balvu Grand Prix,^[5] gan arī ar Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Izmantojot gūtos panākumus, Mihalkovs nodrošināja līdzekļus jaunam projektam un 1998. gadā uzņēma lielbudžeta filmu "Sibīrijas bārddzinis" (Сибирский цирюльник). Par šo filmu tās veidotāji saņēma Krievijas Federācijas valsts prēmiju literatūras un mākslas jomā.^[6]

Ņikita Mihalkovs publiski atbalstīja Krievijas 2022. gada iebrukumu Ukrainā un drīz pēc iebrukuma paziņoja, ka Ukraina esot izstrādājusi bioloģisko ieroču programmu pret Krieviju.^[7]