Fergānas ieleja

Fergānas ieleja
	Fergānas ielejas satelītaina
Kontinents	Āzija
Valstis	Kirgizstāna; Tadžikistāna; Uzbekistāna
Atdala	Tjanšanu
no	Hisora Alaja
Garums	300 km
Platums	170 km
Platība	22 000 km2
Augstums	300—1000 m
Pilsētas	Namangana, Andidžana, Oša
Koordinātas	40°52′N 71°20′E / 40.867°N 71.333°EKoordinātas: 40°52′N 71°20′E / 40.867°N 71.333°E
	Fergānas ieleja Fergānas ieleja Fergānas ieleja
	Fergānas ieleja Vikikrātuvē

Fergānas ieleja (uzbeku: Farg‘ona vodiysi, kirgīzu: Фергана өрөөнү, tadžiku: водии Фарғона) ir ap 300 km gara un līdz 170 km plata elipsveidīga starpkalnu ieplaka Centrālāzijā. Atrodas starp Kuramas un Čatkalas kalnu grēdām ziemeļos, Fergānas grēdu austrumos un Turkestānas un Alaja grēdām dienvidos.^[1] Augstums svārstās no 300 m virs jūras rietumos līdz 1000 m austrumos. Ieleju apūdeņo Sirdarjas upes augštece, kas pa šaurāko ielejas daļu notek uz Bada stepi rietumos. Apkārtējie kalni aiztur lietus mākoņus, tāpēc ielejā valda sauss, kontinentālais klimats.

Fergānas ieleja ir visblīvāk apdzīvotā teritorija Centrālāzijā — kopējais iedzīvotāju skaits tiek lēsts ap 14 miljoniem, vidējais apdzīvotības blīvums — 636 cilvēki/km². Gandrīz trešdaļa Kirgizstānas un Tadžikistānas iedzīvotāju dzīvo ielejā.

Politiski ieleja sadalīta starp trim valstīm. Lielākā ielejas daļa pieder Uzbekistānai, kas šeit izveidojusi Andidžanas un Fergānas vilajetus. Ziemeļu, austrumu un rietumu daļas un priekškalnes pieder Kirgizstānai, kam šeit ir Džalalabadas, Ošas un Batkenas apgabali, bet šaurākā ielejas rietumu daļa ar Kairokumas ūdenskrātuvi ietilpst Tadžikistānas Sugdas vilojatā. Dažas no teritorijām veido eksklāvus.

Lielākās pilsētas ir Namangana (475 000 iedzīvotāju), Andidžana (333 400), Oša (255 900), Margilona (197 000), Kokanda (192 500), Fergāna (187 100), Hudžanda (169 700).

Pirmās lauksaimniecības apūdeņu kanālu pazīmes datējamas ar 15-16. gadsimtu p.m.ē. Tajā laikā šeit pastāvēja Čustas kultūra, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un Kairakumas kultūra, kas audzēja lopus. Ap 2 gs.p.m.ē vidu šeit parādās Andronovas kultūras pārstāvji. 138. gadā p.m.ē ieleju apmeklē ķīniešu diplomāts Čang Čens, un ielejas apraksti atrodami ķīniešu hronikās. Šejienes iedzīvotāji audzē rīsus un kviešus, raudzē vīnogu vīnu. Gadsimtos ap mūsu ēras sākumu, ieleja neregulāri atradās ķīniešu vasaļpakļautībā. Mūsu ēras 5-7. gadsimtā no dažādām atšķirīgām ciltīm izveidojas Fergānai raksturīga iedzīvotāju grupa, kas runā irāņu valodu grupas valodā. Fergānā ieplūda arī Sogdiānas kultūra.

Sākot ar 6.g.s. Fergānā pastiprinās turku ietekme, kas nāk no Rietumturku kaganāta, kas šeit izveido sev pakļautas valstiņas. Sākoties musulmaņu lielajiem iekarojumiem, Fergānas pilsētvalstis apvienojās ar ķīniešiem, kas atvairīja musulmaņus, taču 739. gadā turku princis Arslans Tarkhans iekaroja Fergānu no ķīniešiem. Arābu mēģinājumi iekarot un pievērst Fergānu islāmam turpinājās. No 819. gada Fergāna ir Samanīdu impērijas pakļautībā, kuras galvaspilsēta bija Samarkandā un vēlāk Buhārā. 10. gadsimta beigās ieleja nonāk turku Karahanīdu valsts pakļautībā. Šī laika ietekmīgākā pilsēta ir Uzgena mūsdienu Kirgizstānā. Ap 1212. gadu ieleju iekaro un sadala Horezmas impērija un karakitaji, taču jau 1219. gadā ieleju iekaro Čingishana mongoļi. Dažas pilsētas padevās iekarotājiem, citas pretojās, un tika iznīcinātas. 1370. gadā ieleju iekaroja Timurs, taču viņa impērija ātri sadalījās un 15. gadsimtā Andidžana, Margilona, Oša un Hudžanda katra kaļ savu naudu.^[2]

Šeit dzimis Mogulu impērijas dibinātājs Bāburs, kurš nespēja nodrošināt kontroli pār ieleju, kurā noritēja vietējo pilsētu valdnieku kari par ietekmi. Bāburs bija spiests meklēt laimi Indijā, bet politiski sašķeltajā Fergānā pieauga kazahu sultānu vara. Vietējā amatniecība panīka, apūdeņošanas kanālus vairs nelaboja un pilsētas iztukšojās. Ieleju kontrolēja arābu izcelsmes valdnieki, kurus 1709. gadā padzina, izveidojoties uzbeku Kokandas hanistei. 18.—19. gadsimtā ieleja bija Kokandas hanistes centrs. Tikai 1920. gados to sadalīja starp jaunveidojamajām PSRS nacionālajām republikām, kas mūsdienās vairākkārt ir izsaucis blīvi apdzīvotajā ielejā starptautiskus un iekšējus konfliktus starp tur dzīvojošajām etniskajām grupām — uzbekiem, kirgīziem, tadžikiem, Meshetijas turkiem u.c. 1989. gadā izcēlās konflikts starp Meshetijas urkiem un vietējiem iedzīvotājiem, 1990. gadā Ošā konfliktēja uzbeki un kirgīzi. 1992. gadā Uzbekistānas pilsētā Namanganā izcēlās izslāmistu nemieri. Tadžikistānas kontrolē esošās teritorijas cieta Tadžikistānas pilsoņu kara laikā. 2005. gada martā nemiernieki ieņēma Kirgizstānas Džalalabadas centru. 2005. gada maijā Uzbekistāna brutāli apspieda reliģisko ekstrēmistu nemierus Andižanā. Kirgizstānas politiskā nestabilitāte izraisīja jaunus kirgīzu un uzbeku kopienu slaktiņus 2010. gadā.

Ielejā attīstīta zemkopība, līdzenuma daļā galvenokārt kokvilnas audzēšana, kā arī augļkopība un vīnkopība. Priekškalnēs bogarā zemkopība un ganības. Dabīgie izrakteņi: nafta, dabasgāze, akmeņogles, ozokerīts, antimona, dzīvsudraba un krāsaino metālu rūdas.

Atsauces

↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 206. lpp.
↑ Ferghana Valley: The Heart of Central Asia

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Fergānas ieleja.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[1] Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 206. lpp.

[2] Ferghana Valley: The Heart of Central Asia

[1]

[2]