Frīdrihs Eberts

Frīdrihs Eberts; Friedrich Ebert
	Vācijas kanclers
	Amatā; 1918. gada 9. novembris — 1918. gada 10. novembris
Priekštecis	Maksimilians fon Bādens
	Vācijas Pagaidu valdības (Tautas pilnvaroto padomes) priekšsēdis
	Amatā; 1918. gada 10. novembris — 1919. gada 13. februāris
	Vācijas Valsts prezidents
	Amatā; 1919. gada 11. februāris — 1925. gada 28. februāris
Priekštecis	Vilhelms II Hohencollerns (kā Vācijas Impērijas galva)
Pēctecis	Pauls fon Hindenburgs
Dzimšanas dati	1871. gada 4. februārī; Vācijas impērija, Heidelberga
Miršanas dati	1925. gada 28. februārī (54 gadu vecumā); Veimāras Republika, Berlīne
Tautība	vācietis
Politiskā partija	SPD
Profesija	politiķis

Frīdrihs Eberts (vācu: Friedrich Ebert; 1871. gada 4. februāris — 1925. gada 28. februāris) bija vācu sociāldemokrāts, viens no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderiem, kurš pārstāvēja partijas labējo spārnu. Pirmais reihskancelers Novembra revolūcijas laikā (1918), pirmais Vācijas (Veimāras Republikas) prezidents (1919—1925).

Dzīvesgājums

Dzimis Heidelbergā skrodera ģimenē. Darbība arodbiedrību kustībā ļāva viņam iegūt atzinību Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā. 1905. gadā viņu ievēlēja par šīs partijas ģenerālsekretāru, bet 1913. gadā par priekšsēdētāju. 1914. gadā Eberts spēja iegūt vienotu partijas atbalstu papildus militārajām asignācijām. Eberts apgalvoja, ka Pirmais pasaules karš bija nepieciešams, lai "aizsargātos" no citu valstu agresijas. Šāda attieksme no partijas vadības puses noveda pie tā, ka partijā notikās šķelšanās. 1917. gadā partiju pameta kreisais un kreisi centriskais spārns, kas izveidojas Neatkarīgo Vācijas Sociāldemokrātisko partiju.

Novembra revolūcijas sākumā 9. novembrī Frīdrihs Eberts tika iecelts Vācijas Impērijas reihskanclera amatā, taču tajā pašā dienā tika proklamēta Vācijas republika. 10. novembra agrā pēcpusdienā tika panākta vienošanās starp Vācijas sociāldemokrātiem un Neatkarīgo sociāldemokrātisko partiju, kuras rezultātā uz paritātes principiem tika izveidota “Tautas pilnvaroto padome” (Rat der Volksbeauftragten) Eberta vadībā, kas tika apstiprināta par provizorisko Vācijas valdību.

1918. gada beigās, jūtot radikāli kreiso spēku ietekmes pieaugumu, Eberts noslēdza slepenu vienošanos ar armijas vadību par sadarbību. Armija turpmāk piedalījās dažādu dumpju apspiešanā un nepieļāva Krievijas Oktobra revolūcijas scenārija atkārtošanos Vācijā. 11. feruārī viņu ievēlēja par Vācijas Valsts prezidentu (Reichspräsident des Deutschen Reichs). Kā valsts prezidentam viņam nācās saskarties ar smagām problēmām, kas tobrīd valdīja Vācijas ekonomikā un politikā. Eberts bieži vien nokļuva konfliktā ar saviem partijas biedriem un līdzgaitniekiem, jo aktīvi pretdarbojās pret marksistiski noskaņotiem spēkiem.