Novembra revolūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Revolucionārie karavīri ar sarkano karogu pie Brandenburgas vārtiem Berlīnē 1918. gada 9. novembrī
Postenis Berlīnē

Novembra revolūcija notika no 1918. gada novembra līdz 1919. gada martam, izraisot Vācijas impērijas sabrukumu un jaunas Veimāras republikas izveidošanos. Politiski Vācija no konstitucionālas monarhijas kļuva par parlamentāru republiku. Revolūcijas gaitā notika bruņotas sadursmes starp dažādu politisko novirzienu atbalstītājiem un valdības karaspēku.

Impērijas sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izgāžoties vācu Pavasara ofensīvai armijas vadība jau vasaras beigās saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī Erihs Lūdendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Lūdendorfs arī Vilhelmam II pieprasīja izveidot jaunu civilo valdību, kuras uzdevums būtu miera sarunu sākšana, tādējādi noņemot šo atbildību no armijas pleciem. Šajās dienās armijas vadība bija tā, kas baidoties no armijas sabrukuma, piespieda civilo valdību sākt miera sarunas ar ASV prezidentu Vilsonu.

Veiksmīgi izvēršoties Antantes Simts dienu ofensīvai, 1918. gada 3. oktobrī Vācijas armija pieprasīja valdībai nekavējoties noslēgt pamieru. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, jo vācu armijas kontrolēja lielāko daļu Baltkrievijas un Beļģijas, visu Poliju, Baltijas valstis, Ukrainu un Rumāniju. Taču stāvoklis Rietumu frontē bija tik katastrofāls, ka tālāka pretestība vairs nebija iespējama.

3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Tajā pašā dienā Hindenburgs viņu informēja par slikto stāvokli frontē. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Tajā pašā dienā jaunais kanclers nosūtīja pirmo vēstuli ASV ar interesi par miera noslēgšanu.

Tuvojoties sakāves publiskai atzīšanai, Lūdendorfs pārliecināja Vilhelmu II, kā imperatoru un Prūsijas karali, sākt pakāpenisku demokratizāciju "no augšas", lai izvairītos no nekontrolētas boļševiku revolūcijas "no apakšas". Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vilsona 14 punktu programmu. 13. un 16. oktobrī tika labota impērijas konstitūcija, paplašinot Reihstāga pilnvaras, nododot armiju tā pakļautībā, kā arī padarīja kancleru atbildīgu parlamentam. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas balsošanas likumā, kas samazināja vēlēšanu ierobežojumus. Lielākajās vācu valstīs notika politiskas izmaiņas, atceļot šķiru ierobežojumus balsošanā, izveidojot jaunas valdības ar sociāldemokrātiem. Šādi Vācija centās pārliecināt Vilsonu, ka ir kļuvusi par demokrātisku, konstitucionālu monarhiju. Darba devēju un arodbiedrību sarunās apstiprināja 8 stundu darbadienu, kolektīvo darba līgumu slēgšanu un strīdu kolektīvu risināšanu. 28. oktobra manifestā, ko publiskoja tikai 3. novembrī. Vilhelms II paziņoja, ka imperators kalpo tautai, taču vienlaikus viņš noraidīja aicinājumus atteikties no troņa.[1]

17. oktobra valdības un armijas vadības sapulcē, redzot amerikāņu miera prasības un vācu armijas spējas turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Lūdendorfs atguva pašpārliecību un vēlējās karu turpināt, cerot, ka 1919. gadā izdosies panākt labākus miera noteikumus. Kara ministrs solīja armijai 600 000 jaunus rekrūšus. Bādenes Maksis tomēr turpināja miera sarunas, 20. oktobrī atbildot amerikāņu priekšlikumiem. 24. oktobra pavēlē armijai Lūdendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un aicināja turpināt cīņu. 26. oktobrī viņam beidzot pavēlēja aiziet no visiem amatiem.

Flotes dumpis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

28. oktobrī karaflote saņēma admirāļa Reinharda Šēra pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Vācu karakuģiem zemūdeņu pavadībā bija jādodas uz Lielbritāniju, jāuzbrūk britu flotes galvenajai bāzei. Citiem kuģiem bija jāiepeld Temzā un jāapšauda Londona. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē un Vilhelmshāfeni flotes vienībām atsakoties izpildīt pavēli. 1000 matroži tika arestēti, taču tas tikai iezīmēja sākumu daudz lielākām nekārtībām Ķīlē. Revolūcija sākas 3. novembrī, kad nemieri no Vācijas ziemeļdaļas izplatījās uz citām pilsētām. 7. novembrī revolūcijas idejas sasniedza Bavārijas karalisti, kur 8. novembri Kurts Eisners pasludināja republiku, un 9. novembrī revolūcija sākās arī Berlīnē.

Sociāldemokrātu nostāja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Revolūcijas pirmajā nedēļā sociāldemokrāti joprojām izvairījās to atbalstīt, saglabājot uzticību valdībai. 24. oktobra valdības sēdē sociāldemokrāti bija gatavi atbalstīt konstitucionālu monarhiju, kurā valdītu kāds no Vilhelma II dēliem. Bādenes Maksis jau vairākas dienas bija vieglā formā aicinājis ķeizaru atteikties no troņa. Vilhelms II no Berlīnes 29. oktobra vakarā devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai. Tajā pašā vakarā arī sociāldemokrātu vadītājs Šeidemenis kancleru informēja par ķeizara aiziešanas nepieciešamību. 1. novembrī Vilhelms II uz ierosinājumu atkāpties atbildēja, ka tas nozīmēs monarhijas beigas visās vācu valstīs un revolucionāru haosu.[2] 5. novembri Vilsons piekrita pamiera noslēgšanai.

Tikai redzot, ka ignorējot revolūcijas prasības viņi paši riskē zaudēt varu vēl kreisākajiem Neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, 7. novembrī sociāldemokrāti informēja Bādenes Maksi, ka pametīs valdību, ja vien 8. novembrī Vilhelms II neatteiksies no troņa. Sociāldemokrātu aiziešana nozīmētu valdības krišanu laikā, kad valstī jau bija sākusies revolūcija.

Armijas viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus – vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi.[3]

Jaunā valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt vismaz līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist Šeidemeņa veiktajai republikas pasludināšanai, kas tikai nedaudz apsteidza kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu. Jau 9. novembra vakarā sociāldemokrāti un Neatkarīgie sociālisti izveidoja jaunu valdību sešu cilvēku sastāvā, kas 10. oktobrī vienojās par sadarbību ar armijas vadību, lai nepieļautu boļševiku revolūciju Vācijā.

Eberts sākotnēji bija domājis izveidot Reihstāgā pārstāvēto partiju koalīciju, kurā sadarbotos sociāldemokrāti, mērenais "Centrs" un Progresīvā partija. Šai valdībai būtu ārkārtas pilnvaras līdz Satversmes sapulces ievēlēšanai, kas lemtu par valsts turpmāko politisko formu. Eberts bija visai sašutis, uzzinot, ka viņa partijas biedrs Šeidemanis jau paspējis pa Reihstāga ēkas logu proklamēt republiku, jo šādas pilnvaras viņam neviens nebija devis. Tādējādi Eberts impērijas kanclera amatā atradās tikai dažas stundas.

Eberts ātri saprata, ka iecerētais partiju koalīcijas variants nespēs atrisināt samilzušās problēmas un politisko nestabilitāti, tādēļ bija spiests mainīt savus plānus. 10. novembra agrā pēcpusdienā tika panākta vienošanās starp sociāldemokrātiem un Neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, kuras rezultātā uz vienlīdzības principiem tika izveidota "Tautas pilnvaroto padome" (TPP). Sapulce, kas sastāvēja no 3000 steigā ievēlētiem Berlīnes strādnieku un kareivju delegātiem, atbalstīja TPP izveidi, apstiprinot to par Vācijas pagaidu valdību. Tajā pašā laikā, galēji kreisajiem radikāļiem tā arī neizdevās izveidot savu valdību.

1918. gada 10. novembrī notika Eberta-Grēnera vienošanās. Armijas vadītājs, ģenerālis Grēners izteica lojalitāti jaunajai TTP valdībai, bet pieprasīja, lai TPP neiejauktos armijas iekšējās kārtības jautājumos. Tā izveidojās sistēma, kurā armija pastāvēja autonomi no valdības.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu armija atgriežas mājās, škērsojot Reinu

11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. Lai arī viena no svarīgākajām revolucionāru prasībām bija izpildīta, jautājums par turpmāko Vācijas likteni vēl nebija izlemts. 28. novembrī Vilhelms II trimdā parakstīja atteikšanos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēnešus vēlāk, līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā.

Tā kā karš nebija sasniedzis Vācijas teritoriju, daudzi iedzīvotāji un kareivji nesaprata, kāpēc valsts ir atzīta par zaudētāju. Daudzi uzskatīja, karš zaudēts nevis tāpēc, ka armija zaudēja karu, bet tāpēc, ka to nodevuši politiķi "Novembra noziedznieki", noslēdzot pamieru. Sākās mīts par nodevīgo "naža dūrienu mugurā". Armija no frontes līnijas atgriezās organizēti, un daudzviet tika sagaidīta kā nesakauta uzvarētāja. Šo mītu jau pirmajos mēnešos pēc kara beigām pauda gan Lūdendorfs, gan Hindenburgs, tā izvairoties uzņemties atbildību par sakāvi.[4]

Spartakieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apšaudes Berlīnē

Krievijas boļševiku iedvesmotie kreisie radikāļi apvienojās "Spartaka savienībā", kas vēlējās ieviest sociālismu. 9. novembrī, dažas stundas pēc Šeidemaņa proklamētās republikas, Karls Lībknehts proklamēja "Vācijas brīvo sociālistisko republiku". Kreiso radikāļu aktivitātes lika sociāldemokrātiem meklēt vienošanos ar mēreniem radikāļiem, labējiem spēkiem un armiju, tādēļ "Spartaka savienība" palika bez atbalsta.

1919. gada 1. janvārī "Spartaka savienība" apvienojās ar "Brēmenes radikāļiem", izveidojot Vācijas Komunistisko partiju. 5. janvārī kreisie radikāļi uzsāka Janvāra sacelšanos, ieņemot avīžu redakcijas, un pasludinot Eberta-Šeidemaņa valdības gāšanu. Lai apspiestu šo sacelšanos, papildus armijas spēkiem valdībai izmantoja arī nesen demobilizēto kareivju brīvprātīgās vienības, kas izcēlās ar nežēlību. Rezultātā sacelšanos asiņaini apspieda. 15. janvārī nogalināja Spartakiešu vadoņus Lībknehtu un Rozu Luksemburgu. 1919. gada 19. janvārī notika Satversmes sapulces vēlēšanas.

1919. gada martā notika vēl viena sacelšanās. Tā kā Eberta valdība bija visai mērena un atteicās īstenot radikālas sociālās reformas, sociālisti, kā arī daudzi sociāldemokrāti, un komunisti nebija apmierināti ar tās darbu. Šo sacelšanos uzskata par Novembra revolūcijas turpinājumu, radikāļiem mēģinot panākt savus mērķus. Sacelšanās laikā Berlīnes ielās uzcēla barikādes un notika abu pušu apšaudes, dzīvību zaudējot gandrīz 1200 cilvēkiem. Beidzoties šim dumpim, pavērās ceļš jaunās Vācijas konstitūcijas pieņemšanai, kas notika Veimārā 1919. gada 31. jūlijā un aizsāka 13 gadu ilgu demokrātiskās Veimāras republikas pastāvēšanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]